Lapas karte

Baltā spieķa diena Cēsīs: Tu nekad neuzzināsi, ja nepamēģināsi.

Baltā spieķa diena Cēsīs: Tu nekad neuzzināsi, ja nepamēģināsi.

 

Inga Kravale, Cēsu TO

Baltā spieķa diena 15. oktobrī vairs nav tikai kādai atsevišķai kopienai svarīgs datums, tā veidojas kā stabila tradīcija, kad pasaulei ļaut saredzēt un saklausīt ikvienu, kam nepieciešama sapratne un atbalsts redzes traucējumu dēļ.

Cēsīs par Baltā spieķa dienu iedomāja vairākkārt. Vispirms jau septembrī biedrība apzināja un uzrunāja tās institūcijas un uzņēmumus pilsētā, kuriem vēlams uzlabot vides pieejamību to atbildībā esošajā apkārtnē. Aicinājām sākt ar pirmo un pēdējo pakāpienu marķēšanu pie ieejas durvīm.

 

Atsaucās daži uzņēmumi un respektēja šo lūgumu, citi solījās informāciju nodot ēku īstenajiem saimniekiem un bija arī tādi, kas lika saprast, ka šie uzrunāšanas procesi jāturpina arī turpmāk. Nevar noliegt, ka Cēsu pilsētajau šobrīd pierāda, ka atbalsta cilvēku ar redzes traucējumiem vajadzības, piemēram, atjaunojot ielu segumus un tajos iestrādājot vadlīnijas. Tāpēc pastāv cerība, ka arī citi vides pieejamības jautājumi turpmāk tiks risināti. 

Par Baltā spieķa dienu Cēsu organizācija domāja arī oktobrī, kad 15. datumā aicināja savus ļaudis kopīgi atzīmēt šo dienu. Ar moto „Tu nekad nezināsi, ja nepamēģināsi”, cilvēki tika rosināti atklāt sevī jaunus talantus, darbojoties radošajās darbnīcās jeb klasēs. Mākslinieces Māras Armanovičas vadīti, cēsinieki centās pakļaut savai varai otas, kas mērktas akrila krāsās – jauca un pludināja, eksperimentēja un atklāja jaunas tehnikas, tā radot krāsu salūtu, par ko pašiem jaunajiem māksliniekiem neviltots prieks. Mūzikas klases pasniedzēja Inguna Jansone dziedātgribošo balsis locīja nebūt vienkāršos skaņu pavadījumos. Viņas vadīti, biedrības vīri sagādāja arī skaistu pārsteigumu visiem sanākušajiem, priecējot tos ar sagatavotu muzikālu priekšnesumu. Viņu balsīs izskanēja gan mazliet smeldzīgais Ulda Stabulnieka „Tik un tā”, gan spriganā tautasdziesma „Es izjāju prūšu zemi”un citas kompozīcijas. Vislielāko piekrišanu izpelnījusies teātra darbnīcu vadīja Anita Zariņa un Aina Karele. Viņu ieguldījums summējās gandrīz jau dziesmu spēlē, kuras pamatā latviešu tautas joku pasaka „Trīs šļupstētājas”. Atrast ikvienam interesentam atbilstošu lomu, piemeklēt tērpus un piešķirt visam pasākumam uguntiņu ar dziedāšanas un kustību palīdzību – tik ražīgs darbs teātra klasē bija pārsteigums visiem skatītājiem, kuri vēroja jauno aktieru veikumu. Savukārt dejošanas klasi organizēja Inita Radziņa, kurai sadarbība ar Neredzīgo biedrību bija kā pirmreizējs notikums, tāpēc arī lielāka nedrošība par sanākušo dejotgribētāju varēšanu un iespējām. Tik un tā – lēnā valša, ča ča ča un hāsla deju soļi tika iepazīti un arī sapratne, ka dejot – tas ir izaicinājums.

 

Emocionālu un lirisku jaunatklāto talantu parādi noslēdza vēl kāds pārsteigums. Tā bija Anitas un Egona Zariņu kopīgi izdziedātās un izdzīvotās dziesmas „Likteņa sūtnis”priekšnesums. Vakars svecīšu gaismā šai dienai bija ar gandarījuma garšu. Neskatoties uz to, ka reizēm vajadzīga palīdzīga roka, iedrošinājums un arī Baltais spieķis, mēs sevī nesam daudz slēptu resursu, nu gluži kā raktuvēs varētu tos vienu pēc otra celt saulītē – tāds rezumējums Baltā spieķa dienai Cēsīs. Ļoti gribētos vēlēt arvien būt tik atsaucīgiem, darboties gribošiem un azartiskiem, kā 15. oktobrī kopā sanākušajiem ļaudīm! Ar ticību sev un savai varēšanai.