Latvijas Neredzīgo biedrība, teksta versija

Pārslēgties uz pilno mājas lapas versiju
Atvērt izvēlni (vietnes karte) vai meklēt vietnē:

Izstāde "Pārnēsājamās ainavas"

Aktualitātes

Izstāde "Pārnēsājamās ainavas"
Foto: Gerda Eglāja

Latvijas valsts simtgades programmas ietvaros no š.g. 28. aprīļa līdz 17. jūnijam Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā, Lielajā izstāžu zālē,  sadarbībā ar Latvijas Laikmetīgās mākslas centru (institūcija, kura organizē laikmetīgās mākslas izstādes, festivālus un radošās darbnīcas), tiks atklāta izstāde „Pārnēsājamās ainavas”.

„Pārnēsājamās ainavas” seko pavedieniem, kas caur dažādām pasaules vietām ved uz vairāku radošu, bieži mazzināmu, Latvijas emigrācijas un trimdas personību un neformālu grupu stāstiem, aplūkojot tos plašākā 20.gs. mākslas norišu, migrācijas un globalizācijas kontekstā. Paralēli vēsturiskajiem stāstiem, kas tiks atklāti ar arhīvu, mākslas darbu un artefaktu palīdzību, izstādē piedalās arī šobrīd ārvalstīs dzīvojoši un strādājoši latviešu mākslinieki, kā arī mākslinieki, kas savos darbos pievēršas migrāciju tēmai vai ar savu interpretāciju papildina kādu no izstādes stāstiem. 

28. aprīlī plkst. 13.00 notiks Žaņa Valdheima pētnieku Īves Yeansona un Raimond Guy lekcija par mākslinieku Žani Valdheimu un Marcosa Lutyena prezentācija un ekskursija viņa instalācijā.

Žans Valdheims ir latviešu trimdas mākslinieks, kurš kara laikā emigrēja uz Kanādu. Viņa mērķis bija ar neskaitāmu krāsainu ģeometrisku abstrakciju palīdzību konstruēt vizuālas diagrammas, kas palīdzētu padarīt pasauli par labāku vietu. Tādā pašā novirzienā strādā arī britu mākslinieks Marcos Lutyens, kurš vēlējās sadarboties ar vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, veidojot nelielu radošu darbnīcu sadarbībā ar sociālo uzņēmumu „BlindArt”. Pirmajā virtuālajā tikšanās reizē mākslinieks klātesošos dalībniekus iepazīstināja ar sevi un projekta mērķi. Dzimis 1964. gadā, Londonā, bet vairāk kā 20 gadus dzīvo un strādā Losandželosā. Viņa darbi pārsvarā ir par to, kā mēs uztveram realitāti dažādos veidos, par sapņiem un zemapziņu, kā arī par to, kā mēs uztveram lietas ar maņām. Māksliniekam ļoti interesēja neredzīga cilvēka priekšstats par krāsām, kā var tās sajust, ar ko tās asociējas? Klātesošie labprāt dalījās ar savām sajūtām, vienam tās bija asociācijas ar bērnību, ko vecāki stāstījuši par krāsām, citam katra krāsa asociējās ar garšu (sajaucot pamatkrāsas, var nonākt pie jaunas garšas, atzina kāds no dalībniekiem), bet citam krāsas ir kā mūzikas skaņas.

Iepazīstot jauniešus, mākslinieks tuvāk pastāstīja par savu mākslas ieceri. Radošās darbnīcas nosaukums ir „Formu domāšana, sajušana”, kā mēs katrs uztveram dzīvi caur formām, krāsām un emocijām. Mākslinieka galvenā ideja ir tā, ka dažādās valodās ir dažādas ierobežojumu barjeras, tāpēc viņš vēlas parādīt, ka var komunicēt arī citādā veidā, ne tikai ar valodu. Kā piemēru viņš norāda 1920. gada pētījumu par formām. Pētījuma dalībniekiem parādīja divas formas – izplūdušu apli un formu ar asiem stūriem, pēc sajūtām vajadzēja pateikt, kurš vārds labāk katrai formai piestāv – Buba vai Kiki. Pētījums apliecināja, ka  98% iedzīvotāji no dažādām pasaules valstīm piekrituši viedoklim, ka Kiki ir forma ar asajām malām, bet Buba asociējas ar apaļo formu. Tāpēc arī Marcos Lutyens strādā ar formām un objektiem kā ar valodas kodolu. Mākslinieks ar saviem mākslas darbiem parāda, ka ar mākslas palīdzību mēs varam savstarpēji komunicēt nerunājot vienā valodā. Māksla ir balstīta uz maņām. Formas mēs sajūtam caur pieskārieniem, skaņas un mūziku sadzirdam un ir lietas, kuras saožam. Tāpat ir arī ar krāsas nozīmību, ja pat mēs neredzam krāsas, tik un tā tās ikvienam cilvēkam pārraida sajūtas un emocijas. Mākslinieks uzsver, ka ikviens no cilvēkiem ir kādā maņā ierobežots, neviens šajā pasaulē nav ideāls. To, ko mēs nevaram sajust ar maņām, to mēs varam izpaust caur mākslu, ar radošu domāšanu.

Pirms sākt praktisko radošo nodarbību, mākslinieks vēlas, lai klātesošie padomā kāda forma, garša, skaņa un krāsa  ir dažādām emocijām, piemēram, priekam, laimei, dusmām un bailēm. Visa šī darba pamatā ir Žaņa Valdheima filozofija, jo viņš meklēja mākslā dažādus risinājumus, kas aizstātu vārdus. Viņa ideja balstījās uz piecām formām – kvadrāts, aplis, rombs, krusts (plus zīme) un zvaigzne. Žaņa Valdheima filozofijā aplis un kvadrāts nozīmē konkrētas  un fiziskas lietu reprezentācijas un pārējās formas ir abstraktas. Bet visas šīs formas apvienojas vienojošā idejā. Šīs formas iet pāri valodai, ko mēs izmantojam un tās sakoncentrē visu domu sevī.

Marcos Lutyens vēlas, lai darbnīcas dalībnieki padomā par šīm formām, ko tās viņiem nozīmē. Šīs radošās darbnīcas mērķis ir radīt īpašu labirintu, kurš tiks izbūvēts izstāžu zālē,  kurā apmeklētāji varēs apskatīt un izjust ar savām maņām šos darbus. Marcos Lutyens mudina apmeklētājus atteikties no vārdu pasaules kā to vēlējās pats Žanis Valdheims, fiziski iegremdējoties labirintam līdzīgā sensorā telpā. Lai iedziļinātos dažādu maņu piedāvātajās iespējās un pētītu vizuālās valodas pieejamību un ierobežojumus, mūsu jauniešiem atkārtoti notika nodarbība, kurā izmantojot Valdheima abstrakcijas. Tika darinātas perforētas izkrāsojamas kartītes. Atsevišķas jauniešu balsis iekļautas labirinta skaņu ainavā, tās latviski, krieviski un angliski izrunā apzīmējumus krāsām, kas palīdz atrast pareizo ceļu „sazaroto taku dārzā”.

Radošās darbnīcas dalībnieki: Grigorijs Ubikins, Dinārs Leišavnieks, Aigija Tērauda, Daniela Buglaka, Ernests Marts Bulte, Jakovs Burljajevs, Deniss Ovsjaņņikovs,  Jānis Putniņš, Ieva Gavrilova un Dmitrijs Gavrilovs.

 

Uz tikšanos Latvijas Nacionālajā Mākslas muzejā!
Rakstu sagatavoja Aija Sabale 


Ieteikt: ieteikt Draugiem.lv ieteikt Facebook ieteikt Twitter ieteikt GooglePlus ieteikt LinkedIn ieteikt Pinterest nosūtīt uz e-pastu


Atvērt izvēlni (vietnes karte)
Latvijas Neredzīgo biedrība sociālajos tīklos:
Lapas beigas.

2018 © Latvijas Neredzīgo biedrība | mājas lapas teksta versija ekrānlasošām programmām, pārslēgties uz pilno mājas lapas versiju