Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2009 / Nr. 1 - 2009

Klienta motivēšana un sagatavošana suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Pēteris Locāns

no kvalifikācijas darba Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»
(6. turpinājums)

Respondentu viedokļu analīze par klientu motivēšanu un sagatavošanu suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanai
Lai noskaidrotu priekšstatu par suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanas at¬bilstību reālajai situācijai valstī un precīzāk noformulētu ieteikumus, veicu intervijas ar sociālā rehabilitētajā klientiem, sociālajiem rehabilitētajiem un kinologu. Rezultātu ap¬kopojumā saglabāta interviju dalībnieku anonimitāte. Intervijās piedalījās 4 respon¬dentu grupas:

— 4 neredzīgi cilvēki, kuri vēl neizmanto suņa-pavadoņa pakalpojumu;
— 3 neredzīgi cilvēki, kuri jau izmanto suņa-pavadoņa palīdzību;
— 8 LNB rehabilitācijas centra un dienas centru sociālie rehabilitētāji;
— kinologs, kurš pēdējos divos gados ir veicis triju suņu-pavadoņu apmācību Latvijā. Kopumā notika 16 intervijas. Ņemot vērā respondentu atšķirīgās zināšanas, kā arī (objektīvu un subjektīvu iemeslu dēļ) atšķirīgus priekšstatus par suņa-pavadoņa fenomenu, intervijās tika uzdoti gan visiem kopīgi, gan katrai grupai specifiski jautājumi.

Secinājumi pēc intervijas ar neredzīgiem cilvēkiem, kuri vēl neizmanto suņa-pavadoņa pakalpojumu
— suņi-pavadoņi uzlabotu respondentu
orientēšanās un pārvietošanās iespējas,
— vairākumam respondentu suņa-pavadoņa palīdzība būtu noderīga,
— klienti spētu mainīt ierasto dzīves ritmu un sarast ar suni-pavadoni bet tas tomēr diez vai varētu notikt uzreiz un viegli, bez grūtībām,
— lai suņu-pavadoņu skaits Latvijā palielinā¬tos, būtu nepieciešams uzlabot finansiālu atbalstu, reklamēšanas informāciju un in¬formāciju plašsaziņas līdzekļos,
— attieksme pret gājējiem ar redzes problē¬mām un suņiem-pavadoņiem vairāku¬mam respondentu šķiet labvēlīga,
— par suņiem-pavadoņiem vairāk jārunā
un jāraksta dažādos masu informācijas lī¬dzekļos, jāinformē ģimene un sabiedrība,
— maršrutus savā apkārtnē ir sarežģīti (bet iespējams) veikt bez pavadoņa palīdzības,
vairākums respondentu nejūtas droši, ejot ar balto spieķi. Tātad sociālajiem rehabili¬tētajiem jāveido prasmes drošai baltā spie¬ķa lietošanai,
— no kinologa vai rehabilitētajā vēlētos palīdzību, lai apmāca klientam un sunim va¬jadzīgo maršrutu, ierāda kopā iešanas un
apkopšanas iemaņas,
Tātad vairākumam respondentu suņa ap¬kopšana (bez redzīgu cilvēku palīdzības) ra¬dītu problēmas. Respondentu attieksme pret -suņu-pavadoņu palīdzības izmantošanas iespējamību ir pozitīva un atbildēs paustās atziņas ļauj secināt — ja būtu piedāvājums, suņa-pavadoņa pakalpojumu skaits (īpaši -Latvijas lauku apvidos) palielinātos.

Secinājumi pēc intervijas ar neredzīgiem cilvēkiem, kuri jau izmanto suņa-pavadoņa pakalpojumu
— sadarboties ar suni-pavadoni pamudināja vēlēšanās neatkarīgi pārvietoties un mazi¬nāt vientulības un nedrošības sajūtu,
— sadarbība ar suni-pavadoni kardināli iz¬maina klienta dzīvesveidu,
— respondentiem bija zināmas (dažāda rak¬stura) grūtības aprast ar suni-pavadoni,
— klienti ar suņa uzturēšanas un barošanas izmaksām tiek galā patstāvīgi, taču uztu¬rēšanas (speciālās barības) un ārstēšanas izmaksas ir augstas un finansiāls atbalsts ir vajadzīgs,
— ceļojot kopā ar suni-pavadoni, klienti jū- -tas drošāk,
sadarbībai ar suni-pavadoni noder tādas re¬habilitācijas nodarbībās apgūtās prasmes kā orientēšanās ar Balto spieķi un spēja atbrī¬voties no bailēm, patstāvīgi pārvietojoties,
— uzsākot sadarbību ar suni ļoti svarīga ir bi¬jusi līdzcilvēku palīdzība, jo pie kinologa un rehabilitētajā padomu un norādīto uz¬devumu veikšanas ir daudz jāstrādā laikā ārpus nodarbībām. Sociālā rehabilitētajā palīdzība nebija pietiekoša.
— redzīga cilvēka palīdzība ir nepieciešama, apgūstot jaunu maršrutu, apgūstot suņa apkopšanas iemaņas ikdienā un «pieslīpē¬jot» sadarbību komandā,
— pārvietošanos apgrūtina ar skaņu signālu neaprīkoti luksofori, troksnis, ko rada ceļa malās novietotie transporta līdzekļi un ne¬sakārtotā vide pilsētās,
— lai kopā ar suni-pavadoni varētu justies drošāk un labāk, vajadzētu valstī izveidot sistēmu, kas nodrošinātu atbalstu suņu-pavadoņu uzturēšanai un veterinārmedi¬cīniskās aprūpes finansēšanai. Likumdo¬šanā jāiestrādā suņa-pavadoņa statuss un sertificēšanas kārtība. Jāveic vides pieeja¬mības un sabiedriskās kārtības koncep¬cijas izmaiņas. Darbam ar suni-pavado¬ni jāapmāca darbinieki (suņu apmācību speciālisti, sociālie rehabilitētāki u.c). Par neredzīgiem cilvēkiem un suņiem-pavadoņiem jāinformē sabiedrības un ieinte¬resēto nozaru (apdrošināšanas, veterinār¬medicīnas utt.) pārstāvjus.

citus neredzīgus cilvēkus iegādāties suni varētu pamudināt atziņa, ka suns būs ne tikai uzticams pavadonis, bet arī labs sargs un draugs, ar kuru var izrunāt raizes un nepatikšanas, kurš vienmēr palīdzēs. Bet suns ir jāmīl ūn jāuzņemas par to atbildība.

Šai respondentu grupai bija kopīga atziņa, ka ar suni-pavadoni ir iegūts draugs, kas mazina vientulības un atkarības sajūtu, sniedz patstāvības, ērtības un drošības sajūtu, ceļojot tuvākajā un tālākajā apkārtnē. Attieksme pret sabiedrības noskaņojumu nebija viennozīmīga, jo dažkārt ir nācies saskarties ar negatīvām izpausmēm un gūt bēdīgu pieredzi, kas savukārt veido respondenta negatīvu viedokli par to, ko viņš kopā ar suni var sagaidīt no sabiedrības.

Secinājumi pēc sociālo rehabilitētāju intervijas
— Latvijā daudz kā pietrūkst — suņu-pavadoņu apmācības speciālistu un pieredzes, suņu uz¬turēšanai piemērotu apstākļu, informācijas, kā arī naudas suņu iegādei un uzturēšanai. Cilvēki nav pieraduši paļauties uz pavadoni-dzīvnieku un piesardzīgi izturas pret jauno,
— respondenti visumā atbild, ka klientu at¬tieksme pret suņiem-pavadoņiem ir pozi¬tīva, bet jāatceras arī atbildība, kas saistīta ar sadarbību,
— sabiedrības attieksme ir visumā pozitīva, bet sniedzot atbilstošu informāciju, var panākt pārpratumu un incidentu samazināšanu,
— sabiedrības attieksmes maiņai nepiecie¬šams vairāk informācijas un iestāžu darbi¬nieku, kuri atbildīgi par neredzīgu cilvēku (ar suņiem-pavadoņiem) apkalpošanu, apmācību kursi, kā pareizi izturēties sa¬skarsmē ar klientiem, visvairāk nepieciešama informācija un po¬zitīvas pieredzes piemēri (vēlams tepat no Latvijas),
— cilvēka un suņa-pavadoņa saderības no¬teikšanā ir svarīga temperamentu, rakstu¬ru, augumu sakritība un dzīvesveidu atbil¬stība. Nozīme ir arī saimnieka dzīvesvietai, piemēram, pilsētā vai laukos,
— svarīgas ir orientēšanās, baltā spieķa pie¬lietošanas, suņa kopšanas un veselības no¬vērtēšanas iemaņas. Jāmāk sunim uzticē¬ties, bet pašam — uzņemties atbildību par maršrutu un nepieciešamības gadījumā lūgt palīdzību,
— baltais spieķis, ejot kopā ar suni-pavadoni, ir svarīgs un neaizvietojams palīglīdzeklis,
— sociālā rehabilitētajā palīdzība klientam no¬der, apgūstot jaunus maršrutus, spieķa lie¬tošanas tehniku, suņa kopšanas iemaņas,
— redzes zudums var radīt problēmas suņa kopšanā un veselības stāvokļa noteikšanā, pārpratumi, kad suns kāda iemesla dēļ pa¬zūd. Kopā ar suni-pavadoni nav iespējams atrisināt visas maršruta veikšanas problē¬mas, piemēram, vajadzīgās telpas atrašanu (pēc numura) iestādē,
— rehabilitētajiem nepieciešama zināšanu ap¬gūšana par suņiem-pavadoņiem un darba pieredzes papildināšana. Vajadzētu papil¬dināt pieredzi ārvalstīs un iegūt vairāk li¬teratūras par šo tēmu latviešu valodā.

Intervija ar kinologu
Šai intervijai ir viens respondents tādēļ, ka viņš ir vienīgais uz šo brīdi Latvijā sastopamais speciālists, kas apmācījis suņus-pavadoņus un varēja sniegt interviju klātienē.

— Vai Latvijā ir suņu-pavadoņu speciālisti ar specialitātei atbilstošu sertifikātu?
— Latvijā suņu-pavadoņu trenēšanas speciālisti netiek apmācīti. Šeit ir tikai iestāžu kinologi — robežapsardze, muita, prezidenta apsardze. Pie veterinārijas fakultātes nav kinologa specialitātes.

— Kādēļ suņi-pavadoņi, salīdzinot ar daudzām Eiropas un pasaules valstīm, Latvijā nav tik populāri?
— Suņi-pavadoņi, salīdzinot ar daudzām Eiropas un pasaules valstīm, Latvijā nav tik populāri tādēļ, ka pārāk maz ir zināms par tādiem suņiem-pavadoņiem. Viss vēl ir sākuma stadijā. Suņi-pavadoņi prasa lielus finanšu ieguldījumus.

— Kāda ir sabiedrības attieksme pret neredzīgu cilvēku un suni-pavadoni?
— Pret neredzīgu cilvēku un suni-pavadoni sabiedrības attieksme ir pozitīva. Cilvēki mīl dzīvniekus vairāk nekā cilvēkus. Man, kad aizvērtām acīm eju kopā ar suni mācību treniņos, garāmgājēji grib parādīt ceļu, kurp iet. Negatīva attieksme nav manīta.

— Kādas īpašības (atšķirībā no citiem dienesta suņiem) piemīt suņiem-pavadoņiem?
— Atšķirībā no citiem dienesta suņiem suņiem-pavadoņiem pēc rakstura jābūt maigiem un iecietīgiem.

— Ar kādiem dresūras paņēmieniem ir iespējams izmainīt suņa nelabvēlīgās īpašības?
— Katra dresūra prasa gan maigumu, gan stingrību, gan neatlaidību. Sākumā kādu darbību, ko grib iemācīt, ierāda ar maigumu un mīlestību. Taču nostiprinot attiecīgās darbības iemaņas, vajadzīgas stingrākas metodes — dažkārt jāpielieto kakla siksnas ar dzelkšņiem. Saimniekam jāzina, ka paklausības iemaņas sunim ir jāaudzina (un jātrenē) pastāvīgi, piemēram, rīta rosmes fiziskie vingrinājumi.

— Kādi ir būtiskākie traucēkļi suņa-pavadoņa apmācības procesā?
— Suņa apmācības procesā jebkurš traucēklis ir par labu. Tā ir jauna pieredze sunim. Piemēram, ja blakus uzsprāgst petarde, kinologs zina, ka jāpievērš lielāka uzmanība suņa spēju izkopšanai nereaģēt uz šāda veida trokšņiem. Taču veselība var būt jūtams traucēklis.

— Kādi saderības kritēriji ir svarīgi, palīdzot klientam izvēlēties piemērotu suni?
— Palīdzot klientam izvēlēties piemērotu suni, vissvarīgākā ir temperamentu saderība, un tā izšķir daudz. Augumu saskaņai nav lielas nozīmes, jo darba iejūgu var attiecīgi pielāgot klienta vajadzībām.

— Kādas kļūdas, pavadot neredzīgu cilvēku, visvairāk pieļauj suns?

— Labi apmācīts suns-pavadonis kļūdas pieļauj ļoti reti. Cilvēkam gan ir raksturīga kļūda, ka viņš absolūti un nekritiski uzticas sunim. Klientam, piemēram, ir gadījies iekrist vaļējā kanalizācijas lūkā, jo nepaklausīja suņa brīdinošās apstāšanās mēģinājumam, kārtīgi neiztaustīja ceļu, paļaujoties uz to, ka no rīta šajā vietā nekādu šķēršļu nebija.

— Kādas problēmas sadarbībā ar suni klientam varētu radīt redzes trūkums?
— Sadarbībā ar suni redzes trūkums klientam varētu radīt problēmas, konstatējot traumas. Tās bieži gadās, sunim uzkāpjot uz saplēstiem stikliem. Tādos gadījumos, ja neredz, ir problemātiski savlaicīgi konstatēt asiņošanu.

— Kāda ir suņu-pavadoņu ieviešanas perspektīva Latvijā?
— Uz suņu-pavadoņu ieviešanas perspektīvu Latvijā raugos pozitīvi, jo esmu optimists. Domāju, ka suņi-pavadoņi arvien vairāk tiks izmantoti.

— Kā klientam var palīdzēt rehabilitētājs?
— Rehabilitētājs' var palīdzēt klientam iemācīties jaunus maršrutus.

— Kā klientam var palīdzēt kinologs?
— Kā pareizi izturēties pret suni, to var izskaidrot kinologs.

— Ar kādiem aizspriedumiem nākas saskarties jūsu darbā?
— Pazīstot suņa dabu, esmu izdarījis secinājumu, ka pret suni-pavadoni mēdz būt nekritiska attieksme. Prasības ir vai nu palielinātas, vai samazinātas.

— Kādas sadarbības jomas starp rehabilitētajiem un suņu-pavadoņu apmācības speciālistiem Jūs saskatāt?
— Suņu profesionāli pazinēji varētu apmācīt rehabilitētājus, lai tie spētu kompetenti palīdzēt saviem klientiem.

— Pasakiet svarīgāko, ko klientam vajadzētu ņemt vērā, pirms uzsāk sadarbību ar suni-pavadoni!
— Veiksmīgai sadarbības uzsākšanai jāzina — nav nekādu ilūziju, ka notiks brīnums un suns atrisinās visas problēmas. Mūsu praktiskā pieredze ir tāda, ka vislabāk sākumā nodot suni cilvēka rīcībā uz nedēļu vai divām, un viņam pašam radīsies reāls priekšstats par kopā sadzīvošanu ar suni. Tas palīdzēs pieņemt pareizu lēmumu — ņemt suni, vai labāk neņemt.

— Kas jūsuprāt būtu svarīgākais sociālajiem rehabilitētajiem, kuri strādā ar nere¬dzīgiem cilvēkiem?
— Rehabilitācijā ir svarīgi nežēlot cilvēku. Jo vairāk kļūdu cilvēks pats izlabos jau sākumā, jo vēlāk būs vieglāk. Rehabilitētajam jācenšas novērst slēptos draudus. Slēptie draudi ir tad, kad cilvēks bezrūpīgi izturas pret savu maršrutu. Viņam pašam jāzina savs maršruts. Suns brīdina, bet lēmumu, kurp iet un kā apiet šķērsli, pieņem pats cilvēks.

Secinājumi
Apkopojot četru interviju respondentu grupu atbildes, var secināt:

— Latvijā (tāpat kā citās valstīs) suņa-pavadoņa pakalpojuma izmantošanas plašāka
ieviešana ir iespējama, ja ilglaicīgā perspektīvā tiks atrisināti likumdošanas, finansēšanas, sabiedrības informēšanas, speciālistu un
klientu sagatavotības jautājumi.
— Speciālistu un līdzcilvēku palīdzība, klientam ikdienā strādājot ar suni-pavadoni, ir ļoti nozīmīga.
— Rehabilitācija klientam ir ilglaicīgs iemaņu pilnveidošanas process.
— Suns-pavadonis paver klientam jaunas
pārvietošanās neatkarības un socializēšanās iespējas.
— Ārkārtīgi svarīgs faktors ir klienta orientēšanās un spieķa tehnikas lietošanas prasme.