Nodaļa — Notikums

Baltā spieķa dziesma
Kristaps Āboliņš

15. oktobris, kā katru gadu, visā pasaulē un Latvijā ir zināms kā Starptautiskā Baltā spieķa  diena. Latvijā šai dienai par godu rīkoja dažādus pasākumus.

Latvijas Neredzīgo bibliotēkā notika muzikāli informatīvs pasākums «Baltā spieķa dziesma».  Pasākuma mērķis bija iepazīstināt plašāku sabiedrību ar neredzīgā cilvēka ikdienas dzīvi, jo, kā  zināms, lielai daļai cilvēku nav pietiekamas informācijas par redzes invalīdiem un viņu lomu  sabiedrībā, kā arī, lai savā starpā komunicējot, varētu padarīt pieejamāku vidi cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Tēmas bija satiksme un iepirkšanās.

Tika uzaicināti dažādu organizāciju pārstāvji, kuriem ir saistība ar vājredzīgiem un neredzīgiem  cilvēkiem.

Bija ieradušies pārstāvji no Labklājības ministrijas (LM), Kultūras ministrijas (KM), CSDD, «RP  SIA Rīgas satiksme», AS «Latvijas dzelzceļš» LTV 1, TV 3, RIMI. Piedalījās arī televīzijas  raidījuma cilvēkiem ar invaliditāti «Kopā» radošā grupa ar raidījuma vadītāju Māri Dzelzkalnu  priekšgalā.

Svinīgā daļa iesākās ar LNerB Braila raksta nodaļas vadītājas Guntas Bites uzrunu klātesošajiem,  jāpiebilst, ka Gunta bija šī pasākuma vadītāja un galvenā organizatore.

Sekoja muzikālā daļa. Pati pirmā uz skatuves kāpa Ida Kronberga, kura raksta dzeju ne tikai  savam, bet arī apkārtējo cilvēku priekam. Viņa auditoriju priecēja ar saviem dzejoļiem «Mans  baltais spieķis», «Braila raksts».

Nelielu ieskatu vēsturē sniedza vēstures maģistrs Ilgvars Hofmanis, viņš mums pastāstīja:  «Spieķis ir vissenākais neredzīgo cilvēku lietotais palīglīdzeklis. 19. gs. sākumā ap 1806. g. Neredzīgais Indriķis vienā no saviem populārākajiem dzejoļiem «Par savu lielo bēdu būšanu, ka tam acu gaismas trūkst» raksta, ka viņš nevarot ar roku sataustīt visu savu apkārtni un tādēļ turot koku, un piebilst, ka arī viņa kājas samanīgas ir.

Domu, ka nededzīgam cilvēkam ir jālieto Baltais spieķis, izteikusi kāda dāma Francijas presē  1931. g. Savukārt 1964. g. ASV prezidents Lindons Beins Džonsons iesniedza likumprojektu saskaņā  ar kuru 15. oktobrī viņa valstī atzīmēja «Baltā spieķa dienu».

1970. g. «Starptautiskā Neredzīgo federācija» ir noteikusi balto spieķi par neredzīga cilvēka  atpazīšanas simbolu. Latvijā Starptautisko Baltā spieķa dienu sāka atzīmēt pēc neatkarības  atjaunošanas ap 1991. g. Bija laiks, kad Baltā spieķa vietā tika lietoti karodziņi, kā arī  dažādi citi apzīmējumi.

Liepājas Neredzīgo biedrībā tiek lietota nozīmīte, uz kuras ir attēlots cilvēks ar baltu spieķi  un melnām brillēm. Šis palīglīdzeklis tiek piedāvāts visiem Latvijas iedzīvotājiem ar redzes  zudumu.»

Nobeigumā Ilgvars piebilda: «Jautājums, vai cilvēkam viņa invaliditāte varētu būt svētki? No  vienas puses — droši vien nē, bet no otras puses? Ir jābūt tādai dienai, kad cilvēki ar redzes  zudumu savām pārvietošanās, iepirkšanās un visām pārējām problēmām varētu pievērst īpašu  sabiedrības uzmanību.»

Turpinājumā izskanēja dziesma no grupas «Tumsa» repertuāra «Satīties, sapīties», kuru izpildīja Strazdumuižas internātvidusskolas (turpmāk SIV) audzēknis Kaspars Grigāns, dziesmas pavadījumu  uz ģitāras spēlēja žurnāla «Rosme» datoroperators Aleksejs Poplavskis, kurš šo instrumentu spēlē  jau 11 gadus un to apguvis pašmācības ceļā.

Viena no tēmām bija satiksme, ar to mūs iepazīstināja bibliotēkas ilggadējā darbiniece Alda  Zariņa: «Ikvienam cilvēkam ir tiesības uz drošu vidi, tai skaitā uz drošu pārvietošanos pa  ielām. Jebkurš cilvēks, izejot uz ielas, automātiski kļūst par ceļu satiksmes dalībnieku, kuru  regulē un aizsargā Satiksmes noteikumi, tos jāievēro gan gājējiem, gan transportlīdzekļu  vadītājiem.

Visneaizsargātākās cilvēku grupas ir:
— bērni (nezināšanas un neuzmanības dēļ);
— veci cilvēki (reakcijas trūkuma vai citu fizioloģisku īpatnību dēļ);
— redzes invalīdi, it īpaši neredzīgi cilvēki. Neredzīgi cilvēki nevar novērtēt attālumus līdz  braucošai automašīnai un nespēj noteikt tās bremzēšanas ceļu, pirms došanās pāri ielai. Lai  aizsargātu šos cilvēkus, visā pasaulē tiek lietoti Baltie spieķi kā brīdinājuma signāls. Ceļu  satiksmes noteikumu 161. p. nosaka, ka arī ārpus gājēju pārejām autovadītājam ir jāpalaiž  neredzīgs satiksmes dalībnieks, kas rāda signālu ar baltu spieķi.

Bēdīgā pieredze rāda, ka autovadītāji ne vienmēr ievēro šo punktu. Par iemeslu tam var būt  vairāki aspekti:
— braukšanas kultūra;
— attieksme pret invalīdiem;
— nezināšana.

Pirmos divus aspektus nav mūsu spēkos ietekmēt, taču nezināšanu var pārvērst par zināšanu.

Tagad, kad ir izbūvēta jaunā Juglas iela un to sāk izmantot arvien lielāks autovadītāju skaits,  šis jautājums kļūst arvien aktuālāks ne tikai Juglā. Pirmo informāciju par satiksmes drošību  šoferi iegūst autoskolās. Vēlāk tā gatavību piedalīties satiksmē patstāvīgi pārbauda un  apstiprina CSDD, bet reālo darbību ik pa laikam kontrolē Ceļu policija (CP).

Ikvienā no šiem posmiem ir iespēja informēt sabiedrību par neredzīgiem satiksmes dalībniekiem. īpaši tas attiecas uz autoskolām un CSDD.

Jau vairākus gadus Liepājas NB sadarbībā ar CP Baltā spieķa dienā rīko akciju, kuras gaitā tiek  pārbaudīta Ceļu satiksmes noteikumu (CSN) ievērošana attiecībā uz balto spieķi.

Šobrīd rezultāti ir pārsteidzoši. Ja akcijas sākumā katrs otrais auto nepalaida neredzīgo  gājēju, tad šogad tikai retais to neievēroja. Liepāja salīdzinājumā ar Rīgu ir stipri mazāka,  taču, ja autoskolas varētu jau pašos pirmsākumos teorijas pasniegšanas gaitā pievērst  pastiprinātu uzmanību neredzīgiem satiksmes dalībniekiem, tad arī Rīgā šoferi kļūtu zinošāki.

Šobrīd tikai nedaudzās autoskolās parādās sīkāka informācija par neredzīgiem gājējiem, lielākajā  daļā viņi tiek pieminēti tikai pie ceļazīmju skaidrojumiem.

Ir vairāki CSN punkti, kuros teorijas pasniedzēji varētu ieminēties un pastiprināti pievērst  uzmanību redzes invalīdiem, Viena no tādām vietām ir tramvaju pieturas, kurās pasažieri neizkāpj  uz trotuāra, bet uz braucamās daļas. Tādas vietas Rīgā ir pie VEF, K. Barona ielā u. c.

Skaidrojot CSN, kuri nosaka autovadītājam apstāties, tiklīdz apstājies ir tramvajs, būtu  lietderīgi atgādināt, ka no tramvaja var izkāpt arī neredzīgs pasažieris. Ja redzīgam cilvēkam  ir kaut neliela iespēja noreaģēt un palekt atpakaļ, tad neredzīgam šādas iespējas nav.

Ari Liepājā šis jautājums tiek risināts, demonstrējot autoskolās dokumentālu filmu «Uzmanību,  cilvēks ar Balto spieķi!», tā būtu patiešām noderīga lieta arī Rīgai.

Tas, ka cilvēks ir stipri vājredzīgs vai pilnībā neredzīgs, nenozīmē, ka viņam visa sava dzīve  būtu jāpavada mājās, neizejot uz ielas. Ikviens redzes invalīds ir tāds pats cilvēks kā mēs  visi. Vienīgā atšķirība tā, ka, lai kaut ko sasniegtu, viņam ir jāmēro grūtāks, bīstamāks ceļš  nekā mums.

Jūsu rokās ir radīt viņam drošu un pievilcīgu ceļu no mājām uz skolu, darbu.

Šeit mēs nerunājam par respektu pret likumu vai cieņu pret redzes invalīdiem. Mēs runājam par  viņu dzīvībām, un Dievs vien zina, kad mums pašiem būs vajadzīga palīdzība. Strādāsim kopā un  padarīsim ceļu drošāku!»

Vēlāk izskanēja vārdi: «Ticēsim labajam un ticēsim viens otram». Ieklausījāmies dziesmas «Tici  sev» vārdos, to bez pavadījuma izpildīja dzīvespriecīgā SIV audzēkne Elīze Strazdiņa.

Dzejnieks Imants Smirnovs lasīja savu dzeju — «Baltais spieķis», «Balāde par pīlādzi». Viņš  regulāri publicējas laikrakstā «Saskarsme».

Ar sabiedriskā transporta nozīmi neredzīga cilvēka dzīvē mūs iepazīstināja LNerB Braila raksta  nodaļas Braila redaktors Edijs Fuksis, kurš pats ir neredzīgs un katru dienu viens pats mēro  ceļu no mājām Pārdaugavā uz darbu Juglā.

Edijs stāsta: «Ja salīdzina situāciju, kāda sabiedriskā transporta jomā bija pirms 15 gadiem un  kāda tā ir tagad, tad jāatzīst, ka tā krietni uzlabojusies. Ja agrāk no Pārdaugavas uz Juglu  bija jābrauc ar diviem vai pat vairākiem sabiedriskā transporta līdzekļiem, tad mūsdienās to var  izdarīt tikai ar vienu. Ir labi, ka daudz kas tiek darīts un attīstīts, bet ir nianses, kurām  vajadzētu pievērst uzmanību.

Labi, ka autobusi aprīkoti ar skaļruņiem, kuros tiek nosauktas pieturas. Neredzīgu cilvēku  iesēdina punktā A, un viņam jānokļūst punktā B. Cilvēks zina, ka viņam jānobrauc konkrēts  pieturu skaits, bet pieturas netiek nosauktas īstajā brīdī, lai gan cilvēks skaita līdzi, un tā  rezultātā viņš var izkāpt nepareizā pieturā. Gribētos, lai šai problēmai tiktu pievērsta lielāka  uzmanība, lai pieturas tiktu nosauktas pareizi un cilvēki varētu drošāk pārvietoties.

Braucot uz darbu, gadījies arī tā: man jābūt nedaudz citā laikā un nāk konkrēta maršruta  autobuss, kura vadītājs mani ir ievērojis, jo es citreiz braucu ar to, viņš izkāpj ārā un prasa,  vai man nevajag tieši šo transportlīdzekli. Es esmu pateicīgs labajiem šoferiem!»

Pēc karstām diskusijām Edijs kopā ar Alekseju atslodzei nodziedāja un nospēlēja dziesmu «Brīži»  no grupas «Gain Fast» repertuāra.

Ar iepirkšanos neredzīga cilvēka dzīvē mūs iepazīstināja pasākuma vadītāja Gunta un jaunā  bibliotēkas darbiniece Zane Rižija.

Zane: «Neredzīgam cilvēkam suns-pavadonis ir kā Baltais spieķis, kurš ikdienā palīdz tikt galā  ar dažādām dzīves situācijām. Latvijā vienīgais treneris-kinologs, kurš sagatavo  suņus-pavadoņus ir biedrības «Saules suns» pārstāvis Konstantīns Mitrofanovs. Sarunā ar treneri  noskaidroju, ka apmācības procesā suņi tiek vesti gan uz tirgu, gan veikaliem, kuros viņiem ir  daudz nepazīstamu smaržu un smaku, pie tam suņi ir pabaroti, un ēšana apmācības brīdī nav  primāra vajadzība, līdz ar to risks, ka suns, iegājis veikalā, pēkšņi metīsies pie pārtikas  plaukta, tiek pilnībā izslēgts.

Suņiem tiek mācīts, ka tad, kad tiek uzlikta speciāla krūšu siksna, sākas darbs un nekāda brīvdomāšana nav atļauta. Šāds princips tiek ieviests jau no pirmās apmācību dienas, taču šobrīd suņiem-pavadoņiem nav atļauts ieiet veikalos, jo tāda statusa kā suns-pavadonis pašlaik Latvijā nav.

Mazpilsētās šis jautājums ir risināms vieglāk, jo suņa saimniekam pastāv iespēja vienoties ar veikala īpašnieku. Noskaidroju patieso informāciju par suņa-pavadoņa iespējām kopā ar saimnieku braukt sabiedriskajā transportā. Starppilsētu Sabiedriskā transporta lietošanas noteikumos šis jautājums nav atrunāts, bet jāpaslavē uzņēmumi «RP SIA Rīgas satiksme» un AS «Latvijas dzelzceļš», kuri savos normatīvajos dokumentos iekļāvuši punktu par vājredzīga cilvēka pārvadāšanu kopā ar suni-pavadoni, suņa saimniekam uzrādot vakcinācijas apliecību. Tomēr šajos noteikumos vajadzētu nomainīt statusu «vājredzīgs» uz «neredzīgs».

Jāpaslavē arī aviokompānija «airBaltic», kuras piedāvātajos pasažieru pārvadājumu noteikumos ir iekļauta suņu-pavadoņu bezmaksas pārvadāšana. Lai vides pieejamības jautājumu sakārtotu, būtu nepieciešams sunim-pavadonim piešķirt juridisku statusu.»

LM sabiedrisko attiecību speciāliste Liene Zvereva informēja: «Šobrīd notiek intensīvs darbs  pie grozījumiem MK noteikumos Nr. 959, kas paredz arī sunim-pavadonim piešķirt juridisku statusu  un dažādus atvieglojumus neredzīgam cilvēkam, izmantojot suni-pavadoni. Juridiska statusa  piešķiršana sunim-pavadonim ļautu neredzīgam cilvēkam ar suni apmeklēt tādas sabiedriskas  vietas kā tirdzniecības centrus, muzejus, koncertus, ēdināšanas iestādes, bez iespējamām soda  sankcijām un negatīvu sabiedrības un iestāžu administrācijas attieksmi.

Tā ir ļoti būtiska problēma, jo suns-pavadonis neredzīgam cilvēkam, lai cik robusti tas neizklausītos, pirmkārt ir darba rīks un pēc tam tikai mīlulis-mājdzīvnieks. Šā gada augustā masu medijos izskanēja ziņa, ka ar ES fondu atbalstu līdz 2013. g. beigām LM sadarbībā ar LNB īstenos projektu «Sociālās rehabilitācijas iespēju īstenošana cilvēkiem ar redzes traucējumiem visā Latvijā».

Projekta ietvaros tiks sniegts jauns pakalpojums — iespēja iegādāties suņus-pavadoņus. Šim  nolūkam tiks ieguldīti gandrīz 2 milj. latu, lai neredzīgs cilvēks varētu izmantot savai  ikdienas drošībai suni-pavadoni. Viņu ļoti interesē, kā norit LM sadarbība ar ES sociālo fondu,  jo viena apmācīta suņa-pavadoņa iegāde maksā ap Ls 1800.

Zināms, ka šobrīd Latvijā neredzīgo vajadzībām ir sagatavoti 7 suņi, kuri gaida savus saimniekus, ja izdotos atrisināt šīs 2 problēmas — juridis¬kā statusa piešķiršanu suņiem-pavadoņiem un finansējumu suņa iegādei — arī neredzīgs cilvēks kaut mazliet pietuvotos tām iespējām, kuras baudām mēs — tie, kuriem ir dāvāta acu gaisma.»

Pēc referāta nolasīšanas uz skatuves tika aicināti mazie mākslinieki no SIV. Viņi klātesošajiem  izpildīja vairākas dziesmas. Jānis Ugodņikovs ar biedriem izpildīja dziesmu «Everyday» no  «Haiskul musical 2» repertuāra.

Visus pasākumā skartos jautājumus vieno cilvēka faktors, tāpēc tika aicināta psiholoģijas  maģistre Andra Jākobsone pastāstīt par neredzīgu un redzīgu cilvēku savstarpējām attiecībām.

Andra: «Gribu teikt, ka man kā psihologam ir bijusi iespēja strādāt ES projekta ietvaros ar  neredzīgajiem un, protams, šī darba laikā man ir radušās dažādas atziņas. Mēs gadu desmitiem  esam dzīvojuši valstī, kura nav runājusi par invalīdiem, bet viņi ir bijuši, viņi ir  pastāvējuši, un par viņu esību ir zinājusi viena ļoti šaura sabiedrības daļa, tā daļa, kura ir  strādājusi un ar viņiem šai vidē dzīvojusi.

Valsts ir rūpējusies par viņiem, nodrošinot ļoti šauru lokālu vidi, apgādājot šos cilvēkus ar darbu, mācībām, dzīvesvietu. Viņiem bija ļoti  lielas iespējas izpausties. Bet šai šaurajai lokālajai videi, kurā šī sabiedrības daļa, vidējā  un vecākā paaudze, redzes invalīdi dzīvoja, ir savi plusi un savi mīnusi. Pluss ir tas, ka tika radīta pietiekami droša sociālā vide, mīnuss, ka šiem cilvēkiem tika liegta iespēja izpaust savu  patstāvību un neatkarību.

Šī lokālā vide veicināja tādu lietu, ko psiholoģijā sauc par «Iemācīto  bezpalīdzību». Pilnīgi cita lieta ir ar jauno paaudzi. Viņiem nav vairs šī šaurā, lokālā vide un  ir daudz lielākas iespējas paust savu patstāvību, neatkarību. Lai viņi to varētu darīt,  jānodrošina šī drošības sajūta. To varam vienīgi mēs, pārējā sabiedrības daļa, ar savu atbalstu,  sapratni, palīdzību.

Runājot par palīdzību, man gribas pieminēt trīs psiholoģiskos fenomenus. Ko nozīmē:
— sniegt palīdzību, tātad, piedāvāt palīdzību;
— palīdzību lūgt;
— palīdzību saņemt.

nozīmē piedāvāt palīdzību tiem cilvēkiem, sabiedrībai, kas nav radināti, neprot rūpēties.  Valsts ar savu noklusēšanu ir radījusi sabiedrībā to, ka viņi neprot uzņemties atbildību, rūpes.

Viens aspekts, kādēļ cilvēks var nepiedāvāt palīdzību, ir psiholoģiskās bailes piedāvājot  palīdzību, tikt atraidītam. Otrs moments, ka redzīgais nezina, kā pareizi piedāvāt šo  palīdzību, kādā veidā to sniegt un kad tā ir jāpiedāvā. Trešais moments, ka vienkārši neienāk  prātā, ka vispār šī palīdzība ir jāsniedz.

Ja mēs runājam par to, ko nozīmē lūgt palīdzību, tas nozīmē, ka zināmā mērā tās ir bailes tikt  atraidītam. Kā mani uztvers? Vai mani sapratīs? Vēl varbūt, ka palīdzības lūdzējs var justies kā  apgrūtinājums, bet jebkurā gadījumā tas ir uzticēšanās jautājums.

Ko nozīmē palīdzību saņemt? Pie adekvātas sevis pieņemšanas, pašvērtējuma, tā ir pati normālākā  lieta pasaulē.

Bet varbūt pie pārprastas pašapziņas, ka tam neredzīgajam cilvēkam, tam jaunajam, ar diezgan  lielām ambīcijām — viņam var likties kā kaut kāds ierobežojums viņa patstāvībai un neatkarībai. Jebkurā gadījumā mums visiem jāsaprot: piedāvāt palīdzību, lūgt palīdzību, saņemt palīdzību ir pati normālākā lieta pasaulē.

Es ļoti, ļoti ticu, ka mēs kaut kad nonāksim līdz Skandināvu valstu līmenim, kur, ģimenē  ienākot neredzīgam bērniņam, par viņu rūpes uzreiz uzņemas valsts. Ģimene tiek nodrošināta ar  sociālo darbinieku, kas palīdzēs risināt sociālos jautājumus, ar psihologu, kas risinās  psiholoģiskās problēmas, kuras noteikti parādīsies, jo bez tā nevar. Bērnam vēl mazam esot, jau  tiek informēta skola un vecāki zina, kurā skolā bērns mācīsies.

Mēs — sabiedrība protam uzņemties atbildību un mācāmies rūpēties. Otra sabiedrības daļa mācās uzticēties. Mēs patreiz dzīvojam laikā, ko saucam par krīzi. Tā skar gan ekonomiku, gan  attiecības. Runājot par krīzi, mēs zinām, ka tai ir divi ceļi — negatīvais un pozitīvais, šis  pozitīvais nes līdzi iespēju, un es domāju, ka mums ir jāizmanto šis iespēju laiks, lai mēs kļūtu atsaucīgāki, dzirdīgāki, sirsnīgāki. Tad arī būsim kā vienota sabiedrība, viens veselums.

Man gribētos vēl pieminēt tādu lietu, kā mācīties šo empātiju. Būt empātiskiem ir, kā izcilais  psihologs K. Rodžers teicis: «Iekāpt cita cilvēka kurpēs», Tas ir tā: «Kā es gribētu, lai  izturas pret mani, ja es būtu tā cilvēka vietā?» Un tad, kad mēs sāksim domāt no šī aspekta, tad  mēs sāksim rūpēties par cilvēkiem, kam šī mūsu palīdzība ir vajadzīga.

Ko es gribētu novēlēt redzīgajiem? «Nedzīvot ar aklumu sirdī!»».

Pasākumā bija ieradies cilvēks, kuram piemīt sirds siltums, atsaucība un dāsnums. Tā bija  aktrise, folkmūziķe Anta Enģele, kura nodziedāja trīs dziesmas. Antai, kā arī klātesošajiem  viesiem tika uzdāvinātas ar rokām darinātas kartiņas.

Pēc tam LNerB kolektīvs apsveica AS «Latvijas dzelzceļš» pārstāvjus ar 90. jubilejas gadu un  novēlēja: «Radošus un veiksmīgus lēmumus vēl ilgi, ilgi!». Jubilāriem tika dāvāta kartiņa, kā  arī grāmata par LNerB vēsturi.

Sekoja praktiskās nodarbības, kurās bija iespēja iekāpt neredzīga cilvēka kurpēs. Bija četru  veidu nodarbības:

— «Atrast pareizo informāciju». Nodarbības laikā cilvēkam bibliotēkas priekšā aizsēja acis un  iedeva draugu — Balto spieķi. Pēc tam vajadzēja ienākt iekšā, atrast ceļu uz lasītavu, kurā uz  galda bija trīs grāmatas, kuras pirms tam tika parādītas. Vajadzēja atrast pareizo grāmatu pēc  taustes. Šīs nodarbības vadītāja bibliotēkas darbiniece Vineta.

— viesi varēja uzrakstīt sev novēlējumu Braila rakstā. Viņiem to palīdzēja izdarīt  bibliotēkas ilggadējā darbiniece Gunta Hofmane.

— «Uzticies, esmu tavs pavadonis». Nodarbības laikā aizsēja acis, iedeva draudziņu, vajadzēja iziet trasi kopā ar pavadoni no bibliotēkas apkārt skolai un atpakaļ. Nodarbības  vecākā bija Andra Jakabsone.

— pēdējā nodarbība bija pie pasākuma vadītājas Guntas. Tā bija domāta cilvēkiem, kuriem  patīk risks, kuri visādās jomās ir ļoti drosmīgi. Bija jāaizsien acis, jāpaņem draudziņš un  jāpāriet pāri Juglas ielai turp un atpakaļ. Šo nodarbību vēroja un tajā kārtību ieviesa  «Satiksmes uzraudzības birojs», kurš bija atsūtījis divus eņģelīšus, kuri bija ieradušies ar divām ekipāžām un mūs sargāja, lai šī pasākuma daļa noritētu veiksmīgi.

Žurnāla «Rosme» redakcijas darbinieki bibliotēkas kolektīvam novēl: «Nenokārt galvu šajos  grūtajos laikos un turēties pretī visiem krīzes vējiem, kas mums pūš no četrām pusēm».