Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

«CREDO SPATIOSO NUMENIN ORBE»*

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2009 / Nr. 11 - 2009

Nodaļa — Personība

«CREDO SPATIOSO NUMENIN ORBE»*
Agnis Andžāns
«Zvaigžņotā debess»(saīsināts)

Pagājušā gada nogalē Elektronikas un da¬torzinātņu institūta profesors Aivars Lorencs atzīmēja savu 75 gadu jubileju. Kopš pusaudža gadiem būdams neredzīgs, viņš kļuvis par habilitēto matemātikas doktoru, visā pasaulē atzītu un godātu speciālistu konstruktīvās matemātikas jomā. Profesora Lorenca dzīves ceļš var kalpot par uzņēmības, izturības un godī¬guma paraugu visiem skolēniem, studentiem un jaunajiem zinātniekiem.

A. A.: Cienījamo profesor, jūs esat viens no ievērojamākajiem Latvijas zinātniekiem, mūsu laikā viens no izcilākajiem datorzinātniekiem un matemātiķiem diskrētās matemātikas jomā. Lūdzu, sakiet, kas jums šķiet galvenais un būtiskākais matemātikā un datorzinātnēs, kāpēc esat izvēlējies tieši šo darbības jomu?

L.: Uz to man nākas atbildēt drusku prastā veidā. Izvēlējies šo disciplīnu tiku lielā mērā aiz praktiskiem apsvērumiem, proti: tā kā esmu 1. grupas redzes invalīds, es rēķinājos ar to, ka studēt fiziku — it īpaši teorētisko fiziku, kura mani ļoti pievilka, diez vai tā pa īstam varēšu. Tur tomēr ir arī jāizpilda eksperimenti, galu galā teorija nav atraujama no eksperimentālās daļas. Man likās, ka tas būs samērā sarežģīti. No otras puses, mani pievilka arī filozofiskie jautājumi, un pusaudža gados jau lasīju dažādus filozofu darbus, kādi nu tajā laikā bija pieejami.

Kādu brīdi domāju par šīs disciplīnas studijām. Taču, kā jau jūs zināt, padomju laika filozofija bija ļoti ideoloģizēta, un mani atbaidīja marksistiskais gars, kas tur valdīja. Tā rezultātā nospriedu: nē, nu tad arī filozofiju nestudēšu. Mana intelektuālā nosliece bija uz eksaktajām zinātnēm, un matemātika man skolā labi padevās. Tā nospriedu, ka studēšu matemātiku. Pēc tam savu izvēli neesmu nožēlojis un priecājos, ka matemātika devusi manam intelektam tādu slīpējumu, par kādu citās disciplīnās varbūt būtu grūti runāt.

Matemātika ir tāda zinātne, kas ļoti, ļoti attīsta teorētisko jeb, teiksim, abstrakto domāšanu un liek cilvēkam pieturēties pie striktām premisām, pie slēdzieniem, kas nebalstās uz pārlēcieniem un piedomātiem argumentiem, bet kur katram apgalvojumam vajag uzrādīt korektus pamatojumus. Tas, es domāju, man arī dzīvē ir palīdzējis daudzas lietas izlemt korektāk nekā tajā gadījumā, ja es būtu izglītojies un darbojies humanitārā virzienā.

Un, protams, šai disciplīnai ir sava pievilcība ar tās iekšējo harmoniju, ar tās iekšējām problēmām, kuras man vienmēr ir likušās pietiekami interesantas, lai ar tām nodarbotos. Kaut arī, it īpaši pēc Latvijas neatkarības atgūšanas, zinātne tika tik vāji atbalstīta, ka gandrīz, varētu teikt, nācās no savas puses piemaksāt, lai ar to nodarbotos. Bet es to nenožēloju, un šobrīd stāvoklis ir drusku uzlabojies. Kaut gan atkal pie apvāršņa ir savilkušies negaisa mākoņi pār zinātni, es tomēr, cik nu man vēl būtu atlicis laika, esmu gatavs ziedot savu enerģiju, savu intelektu šai zinātnei.

A. A.: Jūs esat konstruktīvā virziena pārstāvis matemātikā. Es negribētu teikt, ka viens virziens ir labāks vai sliktāks par otru, tomēr konstruktīvistu pasaulē ir stipri mazāk nekā tā saucamo klasiskā virziena pārstāvju. Kas jūs mudināja šim virzienam pievērsties?

A. L.: Vispirms man jāsaka, ka pat neesmu īsti konstruktīvā virziena pārstāvis, kaut gan izglītību šajā virzienā esmu saņēmis ļoti nopietnu un esmu pat uzrakstījis grāmatu, kas pārtulkota angļu valodā un pilnīgi veltīta konstruktīvajam virzienam matemātikā. Kas mani šajā virzienā stimulējis? Nu, protams, mans zinātniskais vadītājs aspirantūras laikā, tagad teiktu — doktorantūras studiju laikā, tas bija slavenā krievu matemātiķa Andreja Markova dēls. Slavenais A. Markovs vecākais ir ļoti pazīstams visā pasaulē kā viens no izcilākajiem varbūtību teorijas speciālistiem. Un viņa dēls, arī Andrejs Markovs, savukārt bija Padomju Savienībā pazīstams kā izcils matemātiskās loģikas pārstāvis.

Viņu bija ļoti ietekmējuši tādi zinātnieki kā Heitings, Brauers un daļēji droši vien arī Hermanis Veils. Heitings un Brauers, intuicionisma pārstāvji, savos loģiskajos apcerējumos bija izteikuši ļoti nopietnu kritiku klasiskajam matemātikas virzienam. A. Markovu — manu zinātnisko vadītāju — šie argumenti ļoti ietekmēja, un viņš domāja, ka intuicionisma virzienu vajadzētu nostādīt uz daudz striktākiem pamatiem, nekā tas bija Heitinga un Brauera darbos. Un, proti, uz tanī laikā, tātad 30. un 40. gados, izstrādātā precizētā algoritma jēdziena bāzes. Uz šā pamata tad viņš arī atteicās no dažādām niansēm, kas ir sastopamas intuicionistu darbos, un uzstādīja jautājumu tā, ka visam pamatā jāliek algoritma jēdziens.

Es šeit neiešu izteikties sīkāk par precizētā algoritma jēdziena būtību, bet fakts: tas ir instruments, ar kura palīdzību var pierādīt ne tikai to, ka tāds un tāds algoritms eksistē, bet arī pierādīt negatīvus apgalvojumus, ka tāds un tāds algoritms attiecīgā jautājuma atrisināšanai vispār nav iespējams. Tātad Markovs dibināja matemātikas novirzienu, kas bija balstīts uz algoritmu teorijas bāzes, un izstrādāja konstruktīvā virziena pamatus matemātikā. Varētu gan teikt, ka dažus nopietnus principus viņš paņēma no Šveices matemātiķa Špekera darbiem, kas bija publicējis ļoti interesantu pētījumu par konstruktīvi definētiem reāliem skaitļiem. [..]

Kad es biju Markova skolnieks, viņš ļoti rūpējās par to, lai viņa audzēknis arī akceptētu konstruktīvo virzienu matemātikā. Arī man šis virziens likās pietiekami pievilcīgs. Vienlaikus es sapratu, ka lielākā matemātiķu daļa diez vai ies pa konstruktīvisma ceļu, jo tas liktu viņiem atteikties no ļoti pievilcīgām teorēmām, kuras matemātikā ir labi pazīstamas. Arī visa konstruktīvo pierādījumu teorija ir balstīta ne jau uz klasisko loģiku, ne uz klasisko izteikumu rēķinu un klasisko predikātu rēķinu bāzes, bet uz konstruktīvo izteikumu rēķinu un konstruktīvo predikātu rēķinu bāzes. Tas dažkārt prasa daudz smagākus pierādījumus it kā vienkāršām lietām, bet nu tāda tā loģika ir. [..]

A. A.: Paldies. Vēl viens īss jautājums šajā virzienā. Vairums cilvēku, kas nav profesionāli matemātiķi, tomēr šai brīdī gribētu zināt: kā tad ir īstenībā — vai pareiza ir klasiskā vai konstruktīvā matemātika?

A. L.: Pareiza ir kā viena, tā otra. Ja mēs skatāmies uz matemātiku kā uz teorētisku konstrukciju, kā uz teorētisku disciplīnu, kā uz teorētisku modeli, kuru var lietot daždažādu praktisku jautājumu risināšanā, tad gan klasiskā, gan konstruktīvā matemātika šim nolūkam der vienādi labi. Tikai, kā jau teicu, jautājums ir, cik ērti ir rīkoties vienas vai otras disciplīnas ietvaros. Bet tas ir līdzīgi tam, kā, piem., runājot par Eiklīda vai neeiklīda ģeometrijām.

Protams, Lobačevska(to dažreiz arī sauc par Lobačevska-Bojaī, ievērojot šā slavenā ungāru ģeometra nopelnus) ģeometrijā ir tādas lietas, kuras nu nekādā gadījumā netiek akceptētas Eiklīda ģeometrijā. Bet, tas nebūt nenozīmē, ka Lobačevska ģeometrija nebūtu piemērojama to ģeometrisko jautājumu risināšanā, kur ir piemērota Eiklīda ģeometrija.

Mēs zinām, ka viss jautājums atduras pret to, cik ērts ir viens vai otrs modelis. Savulaik, piem., slavenais vācu matemātiķis K. E. Gauss mēģināja ar rūpīgiem mērījumiem noskaidrot: vai tomēr nevar liela mēroga trijstūrī pamanīt atšķirības no tā, ka iekšējo leņķu summa ir 180°? Ja šīs atšķirības varētu pamanīt tikai milzīga izmēra trijstūros, tādos, kuriem jau ir kosmiski izmēri, tad kādā ziņā mēs varētu teikt, ka Lobačevska ģeometrija nav piemērojama mūsu zemes apstākļos? Tas pats sakāms arī par konstruktīvo un klasisko matemātiku. Loģiskās konstrukcijas ir zināmā mērā atšķirīgas, bet lietojumu lauks abām ir viens un tas pats, un tur nekādu būtisku atšķirību nav.

A. A.: Jūs pieminējāt savu vadītāju A. Markovu, kas, protams, ir ļoti izcils zinātnieks. Vai ir vēl kādi cilvēki, kuru zinātniskā darbība jūs ir būtiski iespaidojusi?

A. L.: Nu mēs runājam par personām vai personībām, ar kurām esmu tieši sastapies vai kuru referātus esmu dzirdējis kādos semināros vai konferencēs. Man gribētos teikt, ka tādu īpašu ietekmi uz mani gandrīz neviens cits nav atstājis. Bet nevaru noliegt, ka uz mani zināmu iespaidu ir atstājuši arī tādi ievērojami padomju matemātiķi kā Rubanovs, kā mans pirmais oponents, kad aizstāvēju doktora disertāciju, I. Kovaļenko no Kijevas.

Varētu teikt, ka no ārzemju matemātiķiem uz mani zināmu iespaidu ir atstājuši slavenā loģika A. Čerča darbi. Bet, ka tiem būtu tāda īpaša ietekme, es negribētu teikt. Mani savā laikā ir pietiekami fascinējuši daži pētījumi, kuri sarakstīti ar H. Veila roku; viņš ir viens no izcilākajiem 20. gs. vācu matemātiķiem. Varētu nosaukt arī dažas lietas, kas saistītas ar skaitļu teorijas jautājumiem, bet te būtiskāks ir cits aspekts. Skaitļu teorija manī radīja ļoti nopietnu interesi tikai pēc tam, kad sāku nodarboties ar kriptogrāfijas jautājumiem.

Mūsdienu kriptogrāfijai skaitļu teorija ir zināmā nozīmē pamatu pamats. Nu, tur ir divi pamati. Viens ir varbūtību teorijas atzinumi, otrs ir skaitļu teorijas atzinumi attiecībā uz procesu sarežģītību. Uz mani ļoti lielu iespaidu atstājuši tie kriptogrāfijas speciālisti, kuri savā laikā izstrādāja tā sauktās publiskās atslēgas kriptosistēmas. Tas bija zināmā mērā pārsteigums, jo kā ierindas cilvēkam, kurš sākumā ar kriptogrāfijas lietām aktīvi nenodarbojās, man likās — kā, nu noteikti ir jāglabā stingrā slepenībā tā atslēga, ar kuru šifrēju savu ziņojumu! Bet, lūk, izrādījās, ka var pasniegt kaut vai uz paplātes pretiniekam savu šifrēšanas atslēgu, bet tas viņam nenodrošina nekādas iespējas manis sašifrēto ziņojumu dekodēt, atšifrēt.

Publiskās atslēgas kriptosistēmas izveidotāju darbi mani iespaidoja taisni ar šo pārsteidzošo faktu, likās — nu kā tad tā? Ja iedodu savu šifrēšanas atslēgu, tad taču galu galā pretinieks dabū visu zināt par manu kriptogrammu, par manu sašifrēto ziņojumu. Izrādās — nekā! Tas ir saistīts ar komplementārās atslēgas iegūšanu, kuru viņš var iegūt tikai pēc ļoti smagiem skaitļojumiem, kas varbūt izpildāmi tikai vairākos desmitos gadu. Šodien ir konstruēti tādas jaudas datori, kas komplementārās atslēgas var iegūt dažkārt neiedomājami īsā laikā.

Ir parādījusies ziņa, ka amerikāņi jau uzstādījuši datoru, kura darbības ātrums sniedzas kvadriljonos operāciju sekundē. Ja triljonu mēs rakstām ar 12 nullēm, miljardu — ar 9 nullēm, tad kvadriljons ir jau ar 15 nullēm. Tāds operāciju skaits vienā sekundē! Tas liek ļoti nopietni pārdomāt līdz šim lietotās publiskās atslēgas kriptosistēmas.

A. A.: Kā jums šķiet, kurā virzienā matemātikā tuvākajā laikā ir sagaidāmi vislielākie atklājumi?

A. L.: Tas ir sarežģīts jautājums. Domāju, ka lielākie sasniegumi ir sagaidāmi divu vai vairāku disciplīnu sadures zonā. Mēs zinām, protams, ka ir skaitļu teorija, ir algebra, bet ir arī algebriskā skaitļu teorija. Mēs zinām, ka ir kriptogrāfija, kas ir, protams, pilnīgi eksakta disciplīna, un ir arī skaitļu teorija. Abas lietas tagad ir lielā mērā vienotas. Skaitļu teorijas rezultāti papildina kriptogrāfisko metožu arsenālu, un kriptogrāfu izstrādātās metodes savukārt var tikt attiecinātas arī uz dažu labu skaitļu teorijas jomu.

Es runāju par tādām disciplīnām, kas no vienas nozares paņem, teiksim, problemātiku, bet no otras nozares — metodes. Tas pats sakāms arī, piem., par ģeometriju. Mēs zinām, ka ir, piem., diferenciālģeometrija, konstruktīvā ģeometrija, fraktāļu teorija, kas lielā mērā saistīta ar ģeometriju, un tā tālāk. Ja nopietni jāatbild uz šo jautājumu, tad man šķiet, ka ir sagaidāmi ļoti nopietni rezultāti tajā varbūtību teorijas nozarē, ko sauc par stohastiskiem jeb gadījuma procesiem.

Šodien arvien biežāk mēs sadūrāmies ar tādām lietām, ka no ļoti «šaubīga» materiāla, piem., no gaisa vai no ūdens, izveidojas sistēmas, kuras uzvedas gandrīz kā no cieta materiāla būvētas. Kaut vai tie paši taifūni, tornado, virpuļviesuļi. Ir nopietni pētījumi tādās disciplīnās kā, piem., haosa teorija, un tur parādās ļoti interesanti, varētu teikt, pārsteidzoši rezultāti. Bet šie pārsteidzošie rezultāti ir cieši saistīti ar stohastisko procesu teoriju. Domāju, ka tieši šīs disciplīnas attīstība varētu ienest ārkārtīgi interesantas atziņas mūsu dzīvē.

Varētu teikt, ka stohastisko procesu teorija izmanto tikai šauras, specifiskas varbūtību teorijas metodes. Nē! Jau pati varbūtību teorija ir ieausta matemātiskajā analīzē. Tātad vispirms matemātiskās analīzes metodes ir tās, kuras liekamas pamatā visa šā jautājumu loka pētīšanā. Bez šaubām, ne jau visu arī varbūtību teorijas disciplīnās risina ar analītiskajām metodēm. Ļoti savdabīgs pētījumu lauks, arī saistīts ar varbūtību teoriju, bet ar tās diskrēto daļu, ir subjektīvās varbūtības un to izlietojums. Ir darbi, kuros saauž kopā no vienas puses mūsu subjektīvos vērtējumus par tādu vai citādu notikumu iestāšanos, no otras — objektīvos rādītājus, un tad uz apvienojuma bāzes izdara secinājumus, kam ir ļoti būtiska nozīme lēmumu pieņemšanā.

A. A.: Kad es biju students, jūs jau bijāt ievērojams zinātnieks. Kad mēs studiju grupā runājām par jums, tad gandrīz vai ar svētu godbijību. Ko jūs šodien varētu sacīt vēl jaunākiem cilvēkiem, tiem, kas tagad mācās skolā un kuri gribētu veltīt savu dzīvi zinātnei, it sevišķi matemātikai? Ko jūs viņiem ieteiktu šai brīdī darīt?

A. L.: Vispirms es viņiem ieteiktu izturēties pietiekami rezervēti pret to mantu kultu, kas tagad ir laidis dziļas saknes mūsu sabiedrībā un kam skrien pakaļ ļoti daudzi sabiedrības locekļi, nedomājot par to, ka tam visam ir diezgan maza vērtība, ja mēs nopietni uz šīm lietām skatāmies. Otrkārt, es viņiem ieteiktu rēķināties ar to, ka savu intelektuālo spēju, enerģijas veltīšana matemātikai nudien prasīs noteiktu pašdisciplīnu, tieši intelektuālo pašdisciplīnu. Es viņiem rekomendētu rezervēti izturēties pret žurnālistu vai politiķu, vai dažādu citādu PR meistaru tirādēm, kas tiek pasniegtas plašsaziņas līdzekļos un kuru argumentācija ļoti bieži ir ar baltiem diegiem šūta, lai neteiktu vēl vairāk. Dažkārt tā ir pat tieši orientēta uz to, lai cilvēks ar vājāku intelektuālo sagatavotību ļoti ātri tiktu ieausts tādā uzskatu tīklā, kurā īsti loģiska pamata faktiski nav, bet kas ārēji izskatās pievilcīgs un loģiski sabalansēts.

Ja jaunais cilvēks jau šobrīd izturēsies rezervēti pret tādām lietām un nodarbosies ar sava intelekta disciplinēšanu, tad es viņam vēlu vislielāko veiksmi matemātikas studijās un arī ieteiktu šīs studijas kā tādas, kas viņam ļaus tomēr labāk izprast blēņas, ar kurām sabiedrība tiek barota. Protams, ir lietas, pret ko matemātiskās studijas šo cilvēku nenodrošinās, un pat ne viena lieta vien. Tās viņu diez vai nodrošinās ar lieliem ienākumiem. Vienlaikus es ceru: ja viņš būs labs savas nozares speciālists, tad maizes riecienu viņš sev nodrošinās.

Brīdinu: šāda veida domāšanas izkopšana nenodrošinās viņu pilnībā pret ļaunprātīgām ietekmēm, kuras būs viltīgi izdomātas, lai cilvēkam sagrozītu prātu. Ir divas filozofiskas koncepcijas: vienu sauc par maniheismu, otra ir tā sauktais objektīvais ideālisms vai objektīvais materiālisms. Maniheisms māca, ka uz katra soļa mēs varam sagaidīt kāda pilnīgi neprognozējama ļauna dēmona izspēlētu joku. Objektīvajā nostājā mēs, ja arī sadūrāmies ar neparastām parādībām, par kurām agrāk esam iedomājušies, ka tādas vai nu nevar pastāvēt, vai tādām vispār nav vietas pasaulē, tomēr nedomājam, ka kāds ļauns spēks tās speciāli izdomājis, lai mums ieriebtu.

Man ļoti patīk, kā savā laikā N. Vīners citēja Einšteina izteicienu, kas vācu valodā skanēja «der Herr Gott ist raffiniert, aber boshaft ist Er nichf» — «Dievs tas Kungs ir gan rafinēts, , bet ļaunprātīgs viņš nav». Tātad es ieteiktu jauniem cilvēkiem izkopt dabaszinātnieka pieeju: ja neizdodas ar līdzšinējām teorijām izskaidrot kādu parādību, tad vienkārši jāsaprot, ka neesam vēl pietiekami tajā iedziļinājušies.

Bet, ja jaunais cilvēks vai arī jau ne jaunais cilvēks darbosies sabiedrībā, sabiedriskās attiecībās, tur gan viņam ir jārēķinās ar to, ka viņa dabaszinātnieka pieeja var nebūt derīga. Ja līdz šim esat pārnestā nozīmē spēlējis savu sabiedriski politisko spēli pēc tādiem un tādiem noteikumiem, tad tas nenozīmē, ka pretinieks ievēros šos spēles noteikumus visu laiku. Viens divi, jums jārēķinās, ka situācija pēkšņi tiks izmainīta un parādīsies «ļaunais dēmons», kurš jums sajauks kārtis. Pret šādām briesmām arī matemātiskās studijas pilnībā nenodrošinās. Tāpēc arī es pats personīgi, kad mani aicināja iestāties tajā vai citā partijā, turējos pa gabalu, teikdams: tomēr nejūtu, ka varēšu šajos ūdeņos tā īsti droši kuģot. Mana dabaszinātniskā attieksme šeit būtu traucēklis.

A. A.: Jūs pieminējāt A. Markovu, kurš jūs ir ļoti ietekmējis kā zinātnieks. Varbūt ir kādi citi cilvēki, kas nav zinātnieki, bet kurus jūs i gribētu atzīmēt ar īpaši labu vārdu?

A. L.: Vispirms es gribētu ar labu vārdu atzīmēt savus augstskolas, tas ir, Latvijas Universitātes, pasniedzējus, kā abus jau nelaiķus docentu Detlovu un profesoru Āriņu. Prof. Āriņš — viņš, kad lasīja man lekcijas, vēl nebija profesors — mani fascinēja ar savu ārkārtīgi brīvo un krāsaino priekšnesumu un arī ar ļoti cilvēcisku attieksmi. Protams, man jau tās studijas arī bija saistītas ar savām problēmām, ar savu specifiku, un es vienmēr priecājos, ka šie pasniedzēji vienmēr ar izpratni izturējās pret manām īpašajām vēlmēm. Nu ko es vēl varētu īpaši izcelt?

Bija persona, kura ir vērtējama kontroversāli. Tas ir bijušais Elektronikas un datorzinātņu institūta direktors, šā institūta dibinātājs. Viņš ir izdarījis arī virkni muļķību un aplamību savā administratīvajā darbā, bet vienlaikus arī atceros viņu kā cilvēku, kurš sabiedriski politiskos jautājumos ieturēja tiem laikiem līdzsvarotu nostāju. Pēc vienas manas uzstāšanās filozofu seminārā, kurā izteicu dažas pietiekami «ķecerīgas» domas, daļa filozofu tās akceptēja, bet atradās cilvēki, kuri bija ļoti «pareizi» ideoloģiski orientēti un kuri nolēma, ka ar Lorencu vajadzētu izrēķināties par viņa muļķībām vai, pareizāk sakot, pat ne par muļķībām, bet par viņa izlēcieniem. Un tad, lūk, partijas biroja sēdē, kur mani uzaicināja sniegt atskaiti par saviem izlēcieniem, kad viens no biroja locekļiem sita dūri galdā un kliedza, ka viņš ies sūdzēties par Lorenča uzvedību akadēmijas partijas komitejā, tad E. A. Jakubaitis, lai viņam vieglas smiltis, bija tas, kurš teica: tādā veidā jau mēs varam aizrunāties līdz Ķīnas kultūras revolūcijas saukļiem, ka viņš nekādā gadījumā to neatbalstīs, ka viņš nesaskata nekādu pamatu celt traci.

Un tā, kaut arī ir bijuši momenti, kad mēs ar viņu esam pat ļoti saskandalējušies, kad viņš ir mēģinājis pat zināmā mērā man ieriebt, vienlaikus gribu atzīmēt arī, ka uz galīgām dullībām viņš tomēr nebija orientēts.

A. A.: Vai jūs vārētu īsi, koncentrēti saņemt kopā savu dzīves galveno kredo? Saprotot, cik milzīgas grūtības jums ir bijis jāpārvar un cik varenā veidā to esat spējis izdarīt, stāstījums par to, kas jūs ir vadījis, lasītājiem varētu būt ārkārtīgi audzinošs.

A. L.: Nu kā lai es jums formulēju šo kredo? Mana ģimene, it īpaši mans tēvs (māte ļoti agri nomira, man bija tikko septiņi gadi, kad es paliku bez mātes) mani audzināja ļoti skarbā garā, bet audzināja manī vispirms ārkārtīgi godīgu attieksmi pret visu to, ko daru, lai es izdarītu tā, kā nākas, nevis kaut kā pavirši. Lai es izturētos godīgi, nevis kā blēdis vai žuļiks, pret citiem cilvēkiem. Šinī ziņā viņš bija ārkārtīgi stingrs un konsekvents gan pret saviem bērniem, gan arī pats pret sevi, un ar to viņš ielika ļoti nopietnus pamatus manai tālākai uzvedībai.

Un arī vienlaikus visa mūsu ģimenes dzīve noritēja pietiekami skarbos apstākļos gan pirms kara, gan kara gados, gan arī pēckara gados. Arī mani tā iemācīja nečīkstēt un nežēloties par sīkumiem un mazsvarīgām lietām un orientēties uz galveno, uz mērķtiecīgu darbu. Un domāju: ja nu es gribētu īsi savilkt kopā tādu kā kredo, tad sacītu, ka vispirms tā ir mana labvēlīgā attieksme pret līdzcilvēkiem. Jebkuru, pat vismazāko labvēlības izpausmi vai pozitīvu attieksmi no viņu puses esmu vienmēr augstu novērtējis, kaut arī varbūt ne katru reizi ir bijusi darīšana ar lielu atbalstu. Otra lieta ir tā, ka esmu, kā jau minēju, no vecāku puses orientēts gan uz godīgu attieksmi pret darbu, gan arī uz to, lai tas, ko saku vai ko daru, būtu ar godīguma segumu.

Nekad neesmu varējis ciest tās negodīgās lietas, ar kurām esmu sadūries gan politikā, gan sabiedriskajā dzīvē, gan arī zinātnē. Jūs jau labi zināt, ka arī šeit jāsastopas ar dažādām negācijām, tās mani vienmēr ir kaitinājušas un esmu vienmēr centies izturēties maksimāli korekti un godīgi pret citu nopelniem, un neesmu centies savējos kaut kādā veidā izlikt priekšplānā un noniecināt citu sasniegumus. Man tas vienmēr ir šķitis nepieņemami. Var būt, ka kaut kur, pats neapzinādamies, esmu pārkāpis šos principus, bet pamatos tie man ir bijuši kā sava veida vadugunis.

Tātad atkārtoju vēlreiz, ka pirmais ir labvēlīga attieksme pret cilvēkiem, ja vien viņi ir parādījuši kaut vai minimālu pozitīvu attieksmi pret mani, un, cik nu esmu spējis, savukārt esmu centies arī citiem sniegt savu atbalstu, ja vien to esmu varējis izdarīt; otrais — neatlaidība, mīkstčaulības noliegšana no manu vecāku puses; visbeidzot, godīgums pret saviem pienākumiem, pret savu darbu un arī pret citiem.

Ja nu mēs ņemam tīri zinātnisko sfēru, tad lielā mērā esmu vienmēr balstījies uz to pašu Einšteina formulēto principu, Ja mēs kaut ko šobrīd nesaprotam, nevaram izskaidrot, tad ne tāpēc, ka kaut kāds ļauns dēmons to ir pēkšņi sagrozījis vai aizzīmogojis ar septiņiem zieģeļiem. Mums šobrīd nav pietiekamas izpratnes, nav risinājuma attiecīgam jautājumam, bet kādreiz mēs to droši vien iegūsim. Agnosticismu zinātniskā laukā nekad neesmu atbalstījis.

Kaut gan arī saprotu: mēs nevaram pretendēt, ka kādā jaukā dienā atrisināsim visus kosmosa noslēpumus, visas matemātiskās teorēmas. Visi fizikālie likumi, visas ķīmiskās reakcijas mums būs skaidras, un tā tālāk. Nē! Uz to mums nav ko cerēt. Ar katru nākamo paaudzi pasauli arvien vairāk apgūsim, vairāk izpratīsim, vairāk spēsim izdarīt. Tāda pārliecība manī ir ļoti dziļi iekšā, un nedomāju, ka nopietnam zinātniekam vajadzētu vadīties pēc kādiem citiem principiem.

A. A.: Paldies. Varbūt pats svarīgākais jautājums. Jums tuvojas 75 gadi, es jums novēlu vēl ilgu mūžu, bet kā lielam, radošam zinātniekam īpaši daudz laika šādā vecumā laikam vairs nav nevienam. Es nejautāju, vai esat apmierināts ar to, ko esat izdarījis zinātnē: ar to varētu lepoties jebkurš. Bet vai jūsu dzīve ir laimīga?

A. L.: Vai es sacītu, ka mana dzīve ir laimīga? Ziniet, tomēr teikšu, ka jā. Esmu par to šaubījies tikai dažas dienas mūžā. Pieņemsim, ka nebūtu notikusi tā nelaime, kā rezultātā pazaudēju redzi, pazaudēju rokai pat pāris pirkstus. Tas nu mani nostādīja gaužām nepievilcīgā situācijā, un ar to saistījās vesela virkne nepatīkamu lietu. Bet iedomājos, kas būtu noticis, ja nebūtu redzi zaudējis. Zinu, ka es vispirms paliktu turpat, tajā pašā Kurzemes nostūrī, tāpat kā mans brālis, droši vien kļūtu par zvejnieku, varbūt ar to atšķirību, ka mani tomēr bez zvejniecības vilināja arī mehānika. Tā mani šausmīgi interesēja, tāpēc arī stāstīju, ka mani sākumā vairāk pievilka fizika nekā matemātika.

Nu, lūk, varbūt es kļūtu par kāda Kolkas zivju apstrādes uzņēmuma mehāniķi. Bet tālāk diez vai, jo vienkārši visa tā apkaime nebūt nestimulēja uz to, ka vajadzētu īpaši censties un mācīties. Brālis, piem., pabeidza pamatskolu tikai kā vakarskolu, jo tad, kad viņam bija 16 gadu, pēc tiem kara gadiem viņam pateica: «Tev nav ko te slaistīties, jāiet jūrā zvejot!» Viņš ari gāja jūrā reizē ar zvejniekiem, tur bija pat ļoti sarežģītas situācijas. Vienu reizi vētras laikā viņu tik tikko neapgāza ar visu motorlaivu un vini būtu noslīkuši tajos lielajos viļņos, vienlaikus viņš dabūja arī tādu nepatīkamu lietu kā tuberkulozi ar asiņojošām kavernām, un intelektuālā ziņā viņš daudz no manis neatšķīrās. Var būt, ka nebija tik dzīvīga tā intelektuālā interese viņam kā man, bet zināmā mērā uz viņu atstāja iespaidu tas, kādā vidē viņš auga un dzīvoja. Nu, lūk, domāju, ka šis nepatīkamais, varētu pat teikt vēl vairāk, šis ļoti bēdīgais fakts mani izrāva no tās vides un ielika pavisam citā.

Mana vecāmamma (un arī viņai esmu pateicīgs, jo viņa bija tā, kura patiešām pirmā domāja: ko tad tas zēns darīs, turpat palikdams, — redzi viņš ir pazaudējis, nu ko viņš tur var darīt, par zvejnieku viņš nevar būt, par strādnieku nevar būt, par zemkopi nevar būt; kas tur no viņa iznāks — tā sakot, visiem pa kājām maisīsies) rūpējās par to, lai mani atvestu uz Rīgu, uz Vājredzīgo un neredzīgo internātskolu. Tur liela pateicība arī manai pirmajai Kolkas skolotājai Marijai Neilandei. Viņa bija tā, kas mani atveda, vecāmamma ar viņu tur kontaktējās un sarunājās, un viņa atveda mani uz skolu un iekārtoja.

Tie pirmie gadi skolā bija drausmīgi. Mēs tur pusbadā dzīvojām, vienos kautiņos. Visādi salašņas tur bija arī skolēnu vidū, un kas bieži vien tik tur nebija. Mēs gaidījām līdz pusnaktij, kamēr atved vienkārši sausu maizi, lai izdalītu ap pulksten 12 vai pusvieniem naktī no bāzes atvestu maizes šķēli. Apsēžos uz gultas malas un sāku šo maizes šķēlīti grauzt, viens pieskrien, kurš drusku redz, izrauj to maizes šķēli no rokām un aizjoņo. Nu, es viņu nevarēju noķert, jo viņš drusku redzēja, es neredzēju nemaz, un cauri tā balle. Paliku ar tukšu vēderu līdz nākamajai dienai.

Atmosfēra nebūt tanī ziņā nebija tā patīkamākā, bet, kā jau teicu, manī tā tomēr ielika sīkstumu un lika nečīkstēt par sīkumiem, lai arī varbūt dažreiz ne tikai par sīkumiem, un tur tomēr valdīja ļoti aktīva garīgā gaisotne. Gan uz kultūras lietām, gan uz mūziku, uz mācīšanos, katrs lepojās ar to, ja varēja kaut ko iemācīties. Ja šodien galvenokārt skolēns lepojas, ka viņš ir atkal nobastojis vai nav kaut ko iemācījies, kā mani mazbērni stāsta, tad mācības tajā skolā bija goda vietā. Pat pēdējie stulbeņi staigāja pa gaiteni zubrīdami, murminādami gramatikas vai matemātikas likumus, un purpināja, no rīta piecēlušies, lai tikai varētu atbildēt, un lepojās ar to, ka ir dabūjuši teicamu atzīmi, nu kaut vai četrinieku.

Pagājuši daudzi gadi, un tagad uz tādiem rāda ar pirkstiem — ā, tas tur atkal grib izlekt! Nu nē! Tur tādā ziņā bija tiešām lieliska atmosfēra, neraugoties uz daudzām negācijām, un tas beidzot mani novirzīja uz to, ka sāku domāt arī par studijām. Bija arī daži tāpat redzi zaudējuši puiši, kuri pirms manis iestājās augstskolā, viens tāds bija Edgars Runga, viņš studēja vienu kursu augstāk par mani. Viņš bija jau iestājies fakultātē un beidzis pirmo kursu, kad es tikai iestājos. Viņam tomēr studijas veicās, un nospriedu — kāpēc arī es nevaru? Galu galā galīgs muļķis neesmu.

Nu, un pēc tam jau, kad es konstatēju, ka tur tajos pulciņos, kādi mums izveidojās studiju laikā (es darbojos kosmonautikas pulciņā), tāpat profesors Āriņš un Detlovs stimulēja aktīvi mēģināt arī kaut ko pašam pierādīt, — kad konstatēju, ka varu to izdarīt, tas deva stimulu arī turpināt studijas un kaut ko vairāk sasniegt. Tāpēc nepavisam negribu teikt, ka mans dzīves ceļš izveidojies nelaimīgs tādēļ, ka bērnībā pazaudēju redzi un kļuvu 1. grupas invalīds, redziet, cik grūti un tamlīdzīgi, nē! Grūtības ir, protams, bijušas daudzas un dažādas, kā jau teicu, bet vai tad tiem, kuri redz un kuriem visi locekli ir veseli, vai viņiem viss ir viegli? Dažam labam varbūt dzīvē ir vēl trakākas grūtības nācies pārvarēt.

* Es ticu, ka pasaule ir dievišķas harmonijas pilna (no latiņu val.).