Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Pārmaiņa Strazdumuižas klubā

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2009 / Nr. 11 - 2009

Nodaļa — LNB TO

Pārmaiņa Strazdumuižas klubā
Ilgvars Hofmanis

Šogad ekonomiskā krīze piespiež mūsu valsts valdošās aprindas veikt dažādus sociāli ekonomiskus eksperimentus. Kā visiem zināms un daudziem no mums «uz savas ādas» izjusts, eksperimenti nav gājuši secen arī pensiju politikai. Mana raksta mērķis nebūt nav iztirzāt šādu eksperimentu lietderību, bet gan pastāstīt par kādām pārmaiņām, ko mūsu dzīvē izraisījusi jaunā pensiju politika.

Šā gada 1. jūlijā man nācās no sava tēva Viļa Hofmaņa pārņemt LNB Strazdumuižas kluba vadību. Kaut nekad iepriekš neesmu strādājis administratīvu darbu, manās rokās nu nonākusi vislielākā LNB kultūras iestāde. Tas, protams, uzliek īpašu atbildību. Strazdumuižas kluba galvenā funkcija ir rast iespēju cilvēkiem ar redzes zudumu dažādās tautas mākslas nozarēs radoši izpausties. Kā šādas izpausmes savienot ar zināmu māksliniecisko līmeni, tas ir sarežģīts jautājums, uz kuru allaž nākas atbildēt dažādo kluba amatieru grupu vadītājiem. Otra, manuprāt, ne mazāk svarīga ir reģionālā funkcija, tuvākajā apkārtnē nekādu tautas mākslas centru nav.

Pašlaik Strazdumuižas klubā darbojas astoņas amatieru grupas: jauktais koris «Jolanta», sieviešu vokālā grupa «Rudens Roze», vīru vokālā grupa «Senozols», pūtēju orķestris, vieglās mūzikas grupa «Epsilons», Strazdumuižas Drāmas un dzejas teātris, bērnu dejas grupa «Strazdulēni» un bērnu vokālā grupa «Cielaviņa». Mūsu vadītāji ir rosīgi ar augstu inteliģenci apveltīti cilvēki, kuri par savu visai sarežģīto darbu saņem pieticīgu atalgojumu. Taču sekmīgai šīs iestādes funkcionēšanai nebūt nepietiek ar viņiem vien. Ir nepieciešams veikt dažādus tehniskos darbus. Šeit neatsverama ir brīvprātīgo palīdzība.

Latviešu valodā diez vai var atrast literatūru, kurā būtu aprakstīta neredzīga administratora darba specifika. 20. gs. šādu administratoru pie mums nebūt netrūka. Tādēļ es cenšos ieklausīties viņu pieredzē un vērot tos, kuri turpina vēl šodien strādāt. Šķiet ir pēdējais laiks mazliet atklātāk padomāt un parunāt par neredzīga vadītāja atšķirībām no vājredzīgajiem kolēģiem, par viņa vizuālā tēla veidošanu, par saskarsmes pamatproblēmām.