Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Viedoklis

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2009 / Nr. 12 - 2009

Viedoklis

Lasītāju viedokļus apkopoja Kristaps Āboliņš

Turpinot žurnāla novembra numurā aizsākto lasītāju viedokļu apskatu.

Anna Dubovika:
Esiet sveicināti! Rakstu jums, lai arī manas domas par žurnālu «Rosme» būtu zināmas. Kaut arī nepiederu pie tiem lasītājiem, kuri lasa žurnālu no vāka līdz vākam, bet gan satura rādītājā paskatos un lasu man interesējošos rakstus, tomēr vēlos atzīmēt, ka šis žurnāls man ļoti noder gan izklaides, gan jaunas informācijas iegūšanas, gan referātu rakstīšanas ziņā.

Tā kā esmu pedagoģijas augstskolas studente, tad mani ieinteresēja raksti par sociālā rehabilitētāja darbību ar neredzīga bērna ģimeni. Liekas, kāds gan man ar to sakars, ja gatavojos kļūt par skolotāju nevis par sociālo rehabilitētāju? Un tomēr būs ar to sakars, jo šajos rakstos ir noderīgas lietas par neredzīgu bērnu mācīšanu un audzināšanu.

Izklaides jomā, apvienojot mūzikas skolotājas profesijai lietderīgo ar patīkamo, labprāt lasu rakstus par slavenajiem mūziķiem, piemēram, Andrea Bočelli. Labprāt lasu par Strazdumuižas internātvidusskolas skolēniem, viņu sasniegumiem, skolas pasākumiem, absolventu tālākajām gaitām. Tas man palīdzēja uzrakstīt savu 1. kursa darbu par Strazdumuižas internātvidusskolas vēsturi un tās muzikālajām tradīcijām. Un, visbeidzot, informācijas iegūšanai lasu par Labklājības ministrijas norādījumiem.

Vēlos arī turpmāk saņemt žurnālu, jo kāds gan cits žurnāls sniegs mums, neredzīgajiem un vājredzīgajiem, dažādu informāciju? Paldies, ka jūs esat!

Ida Kronberga:
Pēdējā «Rosmes» novembra numurā izlasīju par vajadzību apspriest, vai mums vajag žurnālu «Rosme», vai nē. No izlasītā varu saprast, ka šāds jautājums ir radies materiālo grūtību dēļ...

Tas būtu saprotams, taču ko izteiks jautājumi, ko katrs no mums «Rosmē» lasa? Ko vēlētos lasīt, kas nepatīk? Šajos jautājumos nekad skaidrību nedabūsiet tāpēc, ka, cik ir cilvēku, tik arī viņu vēlmju, ko jau ir pierādījusi pirmā aptauja.

Šīs domas var vienīgi grozīt no vienas puses uz otru...

Ja «Rosmi» vēlas lasīt, tad tai ir jāiznāk ar biedrības svētību un tās sagādātajiem līdzekļiem, jo žurnāls skaitās tās pakļautībā. Nedomāju, ka žurnāla vadībai būtu jāiet ar izstieptu roku diedelēt. Galvenajai redaktorei ir jāzina, kas tiek publicēts un tā kvalitāte. Manuprāt, ar pastieptu roku jāiet diedelēt līdzekļus biedrībai.

Uzskatu, ka labāk lasīt oriģināldarbus, taču, ja tādu nav, tad nav slikti arī pārkopētie darbi. Lasu žurnālu no sākuma līdz galam, jo katrā rakstā ir noteikta doma, ko paša roka var izlasīt. Neticu, ka neredzīgajiem datoristiem iet tik labi, kā bieži to apraksta «Rosmē». Šis ir vienīgais žurnāls biedrības dzīvē, tāpēc it sevišķi tai būtu jāgādā par tā iznākšanu. Sagraut var ātri un visu, kā jau visā Republikā tas tiek darīts, taču atgūties būs grūti, pat neiespējami.

Kas ir žurnāls pret Latvijas nelaimi? Būt, vai nebūt? Par to atbildību jānes biedrībai nevis jātaisa aptauja, ja labi zināt, cik cilvēku, tik domu.

Visiem nekad neiztapsiet un tas pat nav vajadzīgs. Kas ir lasījis gadu desmitiem, tie arī lasīs vienmēr. Būs tādi, kuri paziņos — tur jau nekā prātīga nav! — lai gan pats neko nav lasījis, bet kaut ko dzirdējis no cita.

Ilgvars Hofmanis:
«Rosmei» nav alternatīvas. Jau 53 gadus pie mums — lasītājiem ar redzes zudumu dodas mūsu iecienītais žurnāls «Rosme». Tas ir vienīgais tifloloģijas jautājumiem un LNB dzīvei veltītais izdevums, kas aptver visu valsts teritoriju. Tagad, kad pēc 20 neatkarības gadiem mūsu žurnāla iznākšana ir nopietni apdraudēta, šķiet, ka daudzi no mums tikai tad, kad «Rosme» vairs neiznāks, sapratīs, ko īsti būsim zaudējuši. Šādā gadījumā būtiski pieaugtu to lasītāju sociālā atstumtība, kuri nedzīvo neredzīgo centros, un kuri nelieto internetu. Tomēr ciestu arī visi pārējie. Tikai «Rosmē» mēs varējām lasīt par mums un vienīgi mums svarīgām problēmām. Šai žurnālā mēs uzzinājām, kā attīstījusies speciālā terminoloģija.

Tieši «Rosme» ieviesa mūsu leksikā tādus vārdus kā «Rehabilitācija» un «Sociālā integrācija», vai tādus jēdzienus kā «Cilvēks ar redzes zudumu». Tieši «Rosme» mūs vēl samērā nesen iepazīstināja ar LNB īpašumu pareizajiem nosaukumiem. Diez vai kāds cits izdevums vai sociālais portāls spētu drīzā laikā aizstāt šo izdevumu. Ko gan darīt tiem, kuri izjūt nepārprotamu vēlmi un uzskata par savu pienākumu uzrunāt neredzīgos un vājredzīgos lasītājus visā Latvijā?

Es nekad neesmu apgalvojis, ka «Rosmes» redakcija strādātu ideāli, un vai gan tas vispār iespējams? Manuprāt, redakcijas pienākumos ietilpst ari finansējuma meklēšana, autoriem daudz labvēlīgākas politikas realizēšana, tai skaitā arī skaidru honorāru izmaksāšanas kritēriju izstrāde un tās konsekventa ievērošana. Tomēr tamlīdzīgi jautājumi ir sekundāri, pats galvenais ir tas, ka «Rosmei» ir jāiznāk! Vai gan pārvarējusi Padomju okupācijas cenzūru un pirmo neatkarības gadu grūtības, kad pie mums ieviesa tirgus ekonomiku un demokrātiju, tā nespēs atrisināt savas pašreizējās problēmas?

Elita (34):
Protams, ka žurnāls «Rosme» ir vajadzīgs!!! Tas ir vienīgais žurnāls Latvijā, kurš atspoguļo redzes invalīdu problēmas, vajadzības un intereses.

Žurnāls ir interesants, saistošs, jo ar tā palīdzību mēs un mūsu klienti uzzina svaigāko informāciju par to, kas notiek Latvijā neredzīgo un vājredzīgo cilvēku dzīvēs, kādi sasniegumi, kas mūs sagaida, jaunumi par SIA LNB RC Dienas centru darbību un aktivitātēm, ieteikumi, interesanti notikumi u. tml.

Žurnālu «DIArLOGS» internetā pagaidām nelasu, bet nākotnē, kad sanāks vairāk brīva laika, noteikti lasīšu. Veiksmi darbā un radošu garu arī turpmāk!

Elīze Tīna (17):
Manuprāt, žurnālam vajadzētu pastāvēt, jo tas ir vienīgais žurnāls Brailā, un domāju, ka tā ir liela vērtība mums neredzīgajiem. Vajadzētu atspoguļot dažādus aktuālus pasākumus LNB un bibliotēkā, lasītāju stāstus un dzejoļus, stāstus par neredzīga cilvēka dzīvi (protams, motivējošus citiem un interesantus), anekdotes, dažādus sporta notikumus u. c. Jā, es lasu šo žurnālu, tikai man ir daudz gadījumu, kad tas nav pienācis, un tāpēc domāju, ka «Rosmei» vajadzētu interneta mājas lapu, kurā būtu publicēti visi žurnālu numuri.

Zane (36):
Žurnāls man personiski ir vajadzīgs.

Artūrs (25):
Žurnāls «Rosme» ir vajadzīgs, jo ir ļoti maz žurnālu, kuri tiek izdoti redzes invalīdiem. Vajadzētu publicēt interesantākos LNB biedru rakstus par viņu dzīvi un sasniegumiem.

Patīk tas, ka žurnāls iznāk samērā regulāri, nepatīk, ka ļoti daudz un nevajadzīgi tiek rakstīts par LNB CV kongresiem un valdes sēdēm. Žurnālus internetā lasu, tai skaitā arī «DIA: LOGS».

Aigars (37):
Varbūt daļai cilvēku «Rosme» ir vajadzīga, man personīgi nē.

Gunita (39):
Sveiki! Jā, es žurnālu lasu. Vai man vajadzīgs? Personīgi es bez tā varētu iztikt. Bet... Es savu žurnālu nesu uz biedrību, un tur gan viņš ir vajadzīgs. Pasūtīt jau vairs nav iespējams, jo biedrībai visu vajadzīgo papīru nav (VDEĀK lapas un invalīda apliecības).

Vēl žurnālā drīzāk vajadzētu rakstīt par gaidāmajiem pasākumiem, ir jau arī vajadzīgs uzzināt par to, kas ir bijis, bet tā informācija nāk ar lielu kavēšanos, jo žurnāls iznāk samērā neregulāri. Vēl lasītājas ir izteikušas vēlēšanos, ka žurnālā varētu publicēt receptes un dažādus praktiskus darbus, padomus. Varētu publicēt dažādus apsveikumu pantiņus, piemēram, Ziemassvētku pantiņus publicēt jau iepriekšējā mēnesī, lai laicīgi varētu tos izmantot. Tajos mēnešos, kad nekādu svētku nav — dzimšanas vai vārda dienām. Vairāk vajadzētu atspoguļot likumdošanu. Ne tikai pliki uzrakstīt, ka tāds likums pieņemts, bet konkrēti minēt, kuros MK noteikumos un kurā pantā tas ir atrodams. Šodien nākas arvien vairāk aizstāvēt savas tiesības, visam ir jābūt pamatotam un pierādītam. Mazāk atspoguļot kaut ko negatīvu, jo dzīve tā jau nav nekāds rožu dārzs.

Un vēl aizmirsu piebilst: vai tas ir taisnīgi, ka žurnālu iespējams lasīt tikai 9. VDEĀK ieguvējiem? Ne visiem cilvēkiem ar redzes problēmām ir 9. VDEĀK! Dažkārt VDEĀK izziņa nesaskan ar invalīda apliecības izdošanas vietu. Pareizi, VDEĀK izdots Rīgā, bet invalīda apliecība — savā dzīves vietā. Jā, tā tas ir, jo apliecībai beidzies derīguma termiņš un to ir iespējams apmainīt savā pilsētā. Kāpēc tad braukt uz Rīgu? Tad es labāk iztieku bez žurnāla, jo tas nav tik viegli izdarāms, it sevišķi vecākiem cilvēkiem, bet informāciju par biedrību viņi grib zināt tāpat.

Ivars (70):
Žurnāls redzes invalīdiem ir vajadzīgs, jo Brailā ir ļoti maz lasāmvielas. Aktuālu informāciju mēs iegūstam galvenokārt no radio un televīzijas, patīk tas, ka žurnālā pēdējā laikā tiek publicēti dažādi aktuāli raksti no preses, un es atzīstu, ka tie ir interesanti un vajadzīgi. Lasāmviela Braila rakstā mums ir vajadzīga, jo audio informācija pagaist diezgan ātri, savukārt lasāmā saglabājas ilgāk.

Izlasot «Rosmi» un to pēc tam likvidējot, es interesantākos rakstus izņemu ārā un saglabāju.

Žurnālā būtu jāpublicē rakstus par biedrības dzīvi, kā arī tos, kas publicēti presē un ir saistīti ar redzes invalīdiem.

Pēdējā laikā man nepatīk, ka nav, kas kvalitatīvi lasa žurnāla korektūru, un man ir kauns, ka mums iznāk šāds preses izdevums. Es nevaru spriest par presi redzīgo rakstā, ja man kāds to izlasa priekšā, tad viņš man nesaka, kādas kļūdas tur ir. Cik esmu dzirdējis, tad tur to ir ļoti daudz. Tie, kas gatavo presē rakstus, uzskata, ka galvenais, lai var saprast par ko ir runa, ka nav svarīgi, kāda tur ir valoda un pareizrakstība. Es tā neuzskatu, it īpaši Braila rakstā mums jau tā ir ierobežota lasāmā literatūra, un, ja vēl to pašu mums tik nekvalitatīvi pasniedz kā tagad, tas vispār ir kauns!

Galu galā ir jābūt kādam avotam, kur mums parādās pareizrakstība. Protams, ir arī grāmatas, par kurām mēs rūpējamies, lai tās būtu pēc iespējas kvalitatīvākas valodas un pareizrakstības ziņā. Grāmatas ir grāmatas, bet ir vajadzīga periodika, kurā ir jābūt kvalitatīvam tekstam no dažādiem viedokļiem — gan no latviešu valodas, gan arī, kā tiek rakstīti svešvārdi, tāpat teksta izvietojums, pieturzīmes, pārnesumi. Es uzskatu, ka pats sliktākais ir ārkārtīgi zemā teksta kvalitāte no visādiem viedokļiem — gan no valodas un pareizrakstības, gan teksta izvietojuma.

Edijs (22):
Žurnāls kā tāds noteikti nav jālikvidē, jo tas ir vienīgais, kas stāsta par visu, kas notiek neredzīgo dzīvē. Bez tam, tas ir neatņemams informācijas nesējs neredzīgajiem. Žurnālā vajadzētu būt vispusīgākai informācijai par visām lietām, kas notiek mums apkārt, noteikti būtu jāaug žurnāla kvalitātei, jo tas nav mazsvarīgi.

Vairāk vajadzētu publicēt orģinālrakstus, nevis masveidīgi likt žurnālā pārpublicējumus. Nekaunēšos arī pateikt, ka žurnālam būtu vajadzīgs ļoti labs redaktors, lai tas varētu ne tikai eksistēt, bet tiešām darboties.

Ligita (41):
Žurnāls būtu vajadzīgs, jo tas ir domāts neredzīgiem un vājredzīgiem lasītājiem, tas tiek izdots šiem cilvēkiem pielāgotā veidā, lai viņiem būtu ērtāk informāciju uztvert. Es šo žurnālā publicēto materiālu varu šur un tur izlasīt, jo tiek publicēti interesanti raksti no periodikas un interneta, bet vecāka gadagājuma cilvēkiem, kā arī tiem, kuriem mājās nav pieejams internets un nav pielāgotas tehnoloģijas, ir iespēja izlasīt informāciju sev pieejamā veidā. Kas man personīgi liekas vērtīgs, tie ir raksti par dažādiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem, par viņu sasniegumiem un dzīvi. Patīk tas, ka ir raksti par skolu un tās esošajiem un bijušajiem audzēkņiem. Interesē arī tas, kas notiek LNB.

Man ir prieks, ka arī jaunākā paaudze grib lasīt žurnālu «Rosme». Gribētos, lai tur parādās raksti par neredzīgiem cilvēkiem, kuri ir daudz ko sasnieguši, un mazie skolēni lasot domātu: «Re kā! Viņš ir tik daudz izdarījis. Es arī gribu!» Gribētos, lai žurnāls būtu rosinošs tieši jaunajai paaudzei un būtu daudzveidīgāks, jo tas taču ir LNB žurnāls. Lai kā mēs integrētos sabiedrībā un vispārējās izglītības iestādēs, tā rūpe šā vai tā mums ir kopīga, it īpaši neredzīgiem cilvēkiem, kam gribas padalīties pieredzē. Ir lietas, kuras bērniem ir svarīgi uzzināt tieši no pieaugušajiem, kuri ir daudz ko sasnieguši.

Manā skatījumā žurnāla tematika ir diezgan labi izvēlēta. Man patīk, ka tur parādās ar likumdošanu saistīti jautājumi. Tas ir svarīgi neredzīgam vecāka gada gājuma cilvēkam, jo viņš nevar regulāri izsekot, kas notiek www.likumi.lv, un viņam ir svarīgas sociālās garantijas.

Šīm izmaiņām likumos vajadzētu žurnālā parādīties periodiski, cilvēks izlasa un ir lietas kursā. Ja vecāks neredzīgs cilvēks dzīvo viens vai kopā ar otru neredzīgu cilvēku, viņam nav iespējas paņemt un izlasīt preses izdevumus redzīgo rakstā, savukārt šo žurnālu viņš var izlasīt. Tam vajadzētu būt visu laiku ar aktuālu informāciju, jo tagad ir tāds laiks, kad informācija mainās katru mīļu brīdi. Cilvēki informāciju arī klausās. Varētu būt kompetentu speciālistu skaidrojumi, jo dažkārt likumi ir tādā valodā, ka parastajam cilvēkam tie nav saprotami.

Vajadzētu publicēt arī kādus ārzemju materiālus, kā arī šo un to sirdij un dvēselei.

Aprunājos arī ar mūsu visjaunāko paaudzi. Garajos skolas gaiteņos satiku 4. klases skolnieku Ediju, kurš vēlas lasīt žurnālu Braila rakstā. Par cik zēns vēl modernās tehnoloģijas nepārvalda, žurnāls viņam būtu papildus izziņas avots mācību grāmatām un ārpusklases literatūrai, tas viņam būtu neliels logs uz pasauli. Pajautāju zēnam: «Par ko tu vēlies lasīt žurnālā?» viņš atbildēja: «Par tālām zemēm.» Mūsu sarunai piebiedrojās ari Edija klases biedrs Konstantīns, kurš ari izteica vēlēšanos lasīt «Rosmi», kad pajautāju viņam, ko viņš vēlētos lasīt, zēns atbildēja, ka viņu interesē kosmoss.

Sarmīte (48):
Es uzskatu, ka žurnāls ir vajadzīgs, jo to lasa cilvēki, kuriem ir redzes problēmas, un šeit tiek iekļauti jautājumi, kas ir saistīti ar šiem cilvēkiem, viņu sadzīvi un aktualitātēm.

Pēdējā žurnāla numurā ar interesi izlasīju jauninājumus likumos. Cilvēkam ne vienmēr ir laiks paklausīties radio, bez tam, viņš ne vienmēr dzird to, kas attiecas uz viņu pašu. Es pati ar interesi izlasīju rakstiņu par grupu invaliditātēm un līdz šim nezināju, ka 3. grupai ir atvieglojumi sabiedriskajā transportā. Patīk tas, ka tiek iekļauti kultūras jaunumi. Jāsaka gan, ka bērniem žurnālā nav ko lasīt, nākotnē varētu veidot bērnu lapaspusi. Tā būtu laba izaugsme!

Raisa (58):
Vēlētos, lai žurnālā būtu:
1) humora lappusīte;
2) labo padomu lappusīte, kurā būtu receptes vienkāršiem ēdieniem, kurus neredzīgie cilvēki varētu pagatavot paši. Varētu publicēt materiālus no žurnāla «Dari pats», jo cilvēki, kuri dzīvo vieni, paši tos varētu izlasīt un šo to pagatavot;
3) Kas jauns pasaulē, kā dzīvo neredzīgie ārzemēs.

Būt vai nebūt — tāds jautājums nemaz nevar pastāvēt, žurnālam ir jābūt... Brailā literatūras ir tik, cik izdod LNerB, un žurnāls «Rosme». Žurnāla slēgšana būtu redzes invalīdu diskriminācija.