Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Pētnieciskie darbi par redzes invalīdiem

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2009Nr. 4 - 2009

Nodaļa — Sociālo rehabilitāciju pētnieciskie darbi

Pētnieciskie darbi par redzes invalīdiem
Sandra Braunere
LNB Rehabilitācijas centra direktore

Nobeigums
Atvainojos lasītājiem un kolēģiem par nelielo tehnisko pārtraukumu (raksta sakumu skat. «Rosmes» 2008. g. 9. un 10. Nr., tomēr gribētu pabeigt savu stāstījumu, iepazīstinot lasītājus ar vēl dažiem kvalifikācijas darbiem, ko izstrādājuši sociālie rehabilitētāji, iegūstot augstāko izglītību savā profesijā. Tiešām lieliski, ka jauno speciālistu kvalifikācijas darbu ir tik daudz — pat to nelielie apraksti vien jau ienāk trešajā «Rosmes» numurā! Šoreiz — īsumā par pieciem pavisam dažādiem darbiem.

Irēna Lāce darba «Sporta aktivitātes sociālā rehabilitētāja darbā Latvijas Neredzīgo biedrības rehabilitācijas centros» (SDSPA «Attīstība», zinātniskā vadītāja — Iveta Dambe) centās noskaidrot iemeslus, kādēļ Latvijā samazinājies to cilvēku ar redzes traucējumiem skaits, kuri aktīvi nodarbojas ar sportu, kā arī izzināt viņu vēlmes un izstrādāt ieteikumus situācijas uzlabošanai.

Piemērotas fiziskās aktivitātes palīdz pārvarēt stresu, sagādā pozitīvas emocijas, uzlabo pašsajūtu un izskatu, nostiprina veselību, uzlabo organisma darba spējas. Cilvēkiem ar redzes problēmām sportošana arī palīdz novērst mazkustīgu dzīvesveidu, trenēt mobilitāti, dibināt jaunus sociālos kontaktus, interesanti pavadīt brīvo laiku. Protams, ka sportošana iespējama arī pavisam augstā un profesionālā līmenī, kā vienu no mērķiem izvirzot medaļu Paraolimpiskajās spēlēs.

Analizējot sporta aktivitāšu norisi LNB RC, autore konstatē, ka svarīga ir vairāku faktoru mijiedarbība — piemērotu telpu un aprīkojuma esamība, pašu sociālo rehabilitētāju ieinteresētība un pozitīva attieksme pret sportu, cilvēku ar redzes traucējumiem vēlēšanās un iespējas, viņu motivācijas līmenis, kā arī — daudzos gadījumos — asistentu un arī attiecīgi izglītotu treneru pieejamība.

Intervējot speciālistus noskaidrots, ka viņu attieksme pret sporta aktivitātēm cilvēkiem ar redzes problēmām kopumā ir pozitīva, diemžēl daudzviet aktīvāku sportošanu kavē telpu un aprīkojuma trūkums. Savukārt, analizējot potenciālo sportotāju anketas, 74% (no 66 respondentiem) atzinuši, ka labprāt nodarbojas ar dažādām sporta aktivitātēm, vislabprātāk veicot veselību veicinošus vingrojumus, piedaloties masu sporta sacensībās un nodarbojoties baseinā, arī labprāt trenējot mobilitāti, bet 13 respondenti arī iesaistītos augstāka līmeņa sporta sacensībās. Tāpat arī lielākā daļa respondentu atzīst, ka viņiem būtu nepieciešama speciāli iekārtota vide, asistents, treneris, arī profesionāli sagatavots sociālais rehabilitētājs, tad noteikti pieaugtu motivācija un vēlme piedalīties piemērotās sporta aktivitātēs.

Nobeigumā autore dod savus ieteikumus situācijas uzlabošanai, iesakot veicamos darbus gan Latvijas Neredzīgo biedrībai, gan Latvijas Neredzīgo sporta savienībai un LNB RC. Ja arī Jūs ieinteresējusi šī tēma — zvaniet autorei uz Cēsu teritoriālo RDC, tālr. 64788761.

Harijs Reinvalds darba «Pinēja aroda apguve kā resurss sociālās rehabilitācijas procesa cilvēkiem ar redzes traucējumiem» (P. Stradiņa Veselības un sociālās aprūpes koledža, zinātniskais vadītājs — Kaspars Jasinkēvičs) parāda, ka pīšanas prasmju apguve veicina sociālās rehabilitācijas procesu pieaugušiem cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Jau 1872. g., kad tika nodibināta Latvijā pirmā mācību iestāde neredzīgajiem un vājredzīgajiem bērniem, darbmācības stundās spējīgākās audzēknes apguva arī pinumu izgatavošanu, taču jau pēc diviem gadiem pītu priekšmetu izgatavošanu bija iespējams apgūt visiem audzēkņiem. Vēl pēc dažiem gadiem Neredzīgo institūtā sāka strādāt pinumu izgatavošanas meistars un tika atklāta speciāla darba klase, kur audzēkņi paši sagatavo klūdziņas, savukārt grozi tiek pīti pēc šablona — vienāda izmēra. Tiek pīti arī kājslauķi no klūdziņām. Pinēja arods pilnveidojās ari 1890. g. dibinātajā Darba patversmē (tagad. Neredzīgo pansionātā), vēlāk attīstās ražošanas darbnīcas. Pagājušā gadsimta 20. gados Neredzīgo institūtā darbojās divas darbnīcas — suku un pinumu izgatavošanai. Kurvīšu pīšanai tika pat pašrocīgi ievākti Juglas ezera meldri. Ari pēc Otrā pasaules kara pinēji daudzus gadus strādāja LNB uzņēmumos gan Rīgā, gan Cēsīs. Savukārt 1994.—2004. g. RC, sadarbība ar Būvamatniecības vidusskolu, organizēja pinēju apmācības kursus. Joprojām pītu priekšmetu izgatavošanas iemaņu apmācība ir iekļauta RC rehabilitācijas programmā.

Autors gan pēc teorijas avotiem, gan savas personīgās ilggadējās darba pieredzes analizē uztveres, izziņas un sajūtu organizēšanas un darbības principus cilvēkiem ar redzes problēmām, un no tā izrietošās nepieciešamās specifiskās prasmes, kas svarīgas sociālajam rehabilitētājam pīšanas apmācībā. Svarīgs ir gan darba vides iekārtojums, gan darba drošības noteikumu ievērošana, individuālā darba metodes un nepieciešamība rehabilitētāja mutisko informāciju vienlaikus apvienot ar audzēkņa taustes uztveri. Un vai zinājāt, ka līdztekus tādām spējām un prasmēm kā organizatoriskās, jaunrades, saskarsmes un citas spējas, rehabilitētājam nepieciešami arī aktiera dotumi? Jā, protams, — tās noder arī kā psiholoģiskās spriedzes mazinātājs konfliktsituācijās starp klientiem.

Analizējot aptaujas, kurā piedalījās 43 neredzīgi cilvēki (bijušie RC klienti), rezultātus, priecē, ka 100% no pīšanas iemaņas apguvušajiem atzīst, ka nodarbību laikā ir attīstījuši savas taustes sajūtas; 96% — attīstījuši dzirdes sajūtas; 90% pilnveidojuši orientēšanās iemaņas; 85% pilnveidojuši saskarsmes iespējas ar citiem klientiem. Vairāk nekā puse vēlētos pilnveidot iegūtās zināšanas arī turpmāk, taču diemžēl tikai 13% turpina patstāvīgi gatavot pinumus savā dzīves vietā. Gandrīz visi aptaujātie uzskata, ka pinumu izgatavošana ir veiksmīgs risinājums redzes invalīdu iespējai iekļauties sabiedrībā, taču tam nepieciešams arī valsts atbalsts. Neredzīgo pinēju nodarbinātības jautājums šobrīd pozitīvi atrisināts tikai Liepājā un Daugavpilī, neredzīgo organizācijām sadarbojoties ar pašvaldībām un iesaistoties veiksmīgos projektos. Taču ir viennozīmīgi skaidrs, ka sociālās rehabilitācijas procesā iekļautās pinumu izgatavošanas prasmju apmācības veicina redzes invalīda pozitīvu personības attīstību, ceļ pašvērtējumu, veicina jaunu attiecību veidošanos, rada iespējas integrēties sabiedrībā un pat iekļauties darba tirgū. H. Reinvalda kontakttālrunis CR: 67532324.

Terēza Petrēvica darba «Su-Džok sēklu terapijas metodes izmantošana neredzīgu un vājredzīgu cilvēku sociālajā rehabilitācijā» (SDSPA «Attīstība», zinātniskā vadītāja — Dr. Paed., prof. Aina Vilciņa) pievērsusies šai nu jau arī Latvijā populārajai alternatīvās austrumu medicīnas metodei. Su-Džok sēklu terapija ir pārbaudīta korejiešu bezmedikamentozā akupunktūras metode, ar kuras palīdzību cilvēks var vienkārši un efektīvi palīdzēt pats sev — iedarbojoties uz punktiem, kas atrodas uz plaukstām un pēdām (šie enerģētiskie punkti plaukstas un pēdas ir cilvēka ķermeņa orgānu miniatūras projekcijas). Masējot tos, izdarot spiedienu un iedarbojoties uz šiem punktiem ar augu sēklām, tiek aktivizēta enerģija. Tā var novērst sāpes, ārstēt saslimšanas, uzlabot pašsajūtu, noņemt stresu. Su-Džok korejiešu valodā nozīmē «plauksta un pēda», šo metodi izstrādājis Dienvidkorejas zinātnieks profesors Paks Dže Vu 1987. g. Autore savā darbā analizējusi literatūru, Su-Džok akadēmijas (Maskava, Krievija) pētījumus, apskatījusi dažādus šīs terapijas metodes izmantošanas veidus un paņēmienus, sīkāk pievēršoties sēklu terapijai un īpaši akcentējot tās pielietošanas iespējas redzes problēmu gadījumos, stimulējot tā sauktos «acu punktus». Šīs metodes plusi parādās arī intervijas — ar ekspertiem (ārstiem), sociālajiem rehabilitētajiem, arī klientu, kurš šo metodi pielieto ikdienā. Taču ir svarīgi, ka metodi jāprot pielietot pareizi. Tāpēc autore iesaka, ka sēklu terapiju var izmantot arī sociālās rehabilitācijas procesā cilvēkiem ar redzes traucējumiem, mācot rūpēties par savu veselību un papildinot pirmās palīdzības sniegšanas prasmes — izstrādāta 32 h apmācību programma. Vairāk uzzināt par šo tēmu varat Rīgas pilsētas RDC (talr. 67277344).

Jana Tīruma sava darba «Sociālā rehabilitētāja specifiskās prasmes darbā ar jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem Liepājas Dienas aprūpes un rehabilitācijas centrā» (SDSPA «Attīstība», zinātniskā vadītāja — I. Dambe) pēta vēl vienas problēmgrupas — cilvēku ar garīgās attīstības traucējumiem — sociālās rehabilitācijas specifiku. Šī ir viena no sabiedrības vismazāk aizsargātākajām grupām, kam īpaši grūti aizstāvēt savas tiesības un intereses. Autore apskata šo cilvēku sajūtas, uztveres, atmiņas īpatnības, garīgās attīstības traucējumu dažādos cēloņus un to ietekmi uz cilvēku dzīves kvalitāti, analizē arī likumdošanas aktus. Savu pētījumu viņa veikusi uz Dienas aprūpes un rehabilitācijas centra bāzes, kas Liepājā darbojas jau 8 gadus, lai palīdzētu jauniešus ar garīgās darbības traucējumiem sagatavot pēc iespējas patstāvīgākai dzīvei. Veicot pētījumu, intervēti Centra speciālisti un anketēti klienti (anketu veidojot vienkāršā, vieglā un saprotamā valodā). Rezultātā kā specifiskās prasmes apzinātas: prasme komunicēt viegla un saprotama valoda, prasme iedrošināt klientu runāt, prasme plānot aktivitātes, ņemot vērā klienta iespējas, intereses, koncentrēšanās un izklaidības līmeni. Svarīga ir pacietība un tolerance, vērīgums pret neverbāliem signāliem klienta rīcībā, prasme iedrošināt un pārliecināt klientu, bet, strādājot ar vairākiem klientiem — prasme izprast katra grupas dalībnieka vajadzības un spējas, prast izstrādāt kopējās intereses vienojošu metodi. Liepājas teritoriālā RDC telefons — 63431535.

«Neviens uz šīs pasaules nevar zināt, kā veidosies dzīve un ar kādiem šķēršļiem un grūtībām nāksies saskarties. Taču, lai kas arī notiktu, ikvienam cilvēkam ir vēlēšanās būt noteicējam pār savu dzīvi un zināt, ka ir iespēja izvēlēties, kā to dzīvot. Ikviens cilvēks grib būt tik brīvs un neatkarīgs, cik brīvam un neatkarīgam ir vēlēšanās būt!» ar šādiem vārdiem savu kvalifikācijas darbu «Augstākās izglītības iespējas cilvēkiem ar redzes traucējumiem Spānijā» (SDSPA «Attīstība», zinātniskā vadītāja — A. Brenča) sāk Sigita Ausmiņa. Svarīgi, ka šis darbs tapis nevis tikai no literatūras vai interneta avotiem, bet gan lielā mērā arī no autores pieredzes — Sigita ir jauks pierādījums pašas izvirzītajam apgalvojumam par brīvību un neatkarību — viņai pietika uzņēmības izmantot piedāvāto iespēju un studiju laikā doties pilnveidot savas zināšanas Spānijā.

Savā darbā viņa analizē biežāk sastopamās acu saslimšanas un to ietekmi uz cilvēka dzīvi, raksturo nepieciešamo tiflotehniku, iepazīstina ar Spānijas Nacionālās neredzīgo organizācijas (ONCE) darbību (tajā ir apmēram 68 000 biedru ar redzes problēmām) un pēta Spānijas likumdošanu, kā arī stāsta par vairāku augstskolu pieredzi personu ar invaliditāti apmācībā. Spānijā ļoti izplatītas ir speciālās izglītības programmas — taču tas nenozīmē mums ierasto apmācību specializētās mācību iestādēs, bet gan cilvēku ar īpašām vajadzībām iekļaušanu dažādās vispārējās izglītības iestādēs, nodrošinot nepieciešamo palīdzību un atbalstu (piem., mācību literatūras un citas informācijas pieejamību, tiflotehniku, pavadoņa asistenta pakalpojumus, nokļūšanu līdz augstskolai u. tml.). Cilvēkiem ar redzes problēmām to īstenot palīdz ONCE. Augstskolas izveidoti arī īpaši integrācijas biroji personām ar īpašām vajadzībām, kam ir starpnieka loma attiecībās starp augstskolu, studentu un viņu atbalstošo organizāciju. Šie biroji nodrošina ne tikai informatīvu un tehnisku atbalstu (dokumentu skenēšana, izdrukas brailā utt.) un palīdzību vides pieejamības un citos jautājumos, bet arī realizē dažādas aktivitātes augstskolās, seminārus, nodrošina psiholoģisko atbalstu. Speciālās izglītības programmu ieviešana ir lielisks veids, kā personas ar īpašām vajadzībām integrēt sabiedrībā, un arī Latvijā varētu daudz ko pārņemt no Spānijas pieredzes.

Vēlot visiem autoriem veiksmi, ceru, ka pēc kāda laiciņa atkal varēsim lasīt jaunus, interesantus un vajadzīgus darbus, kas taps, kolēģiem iegūstot nākamo augstāko profesionālās izglītības līmeni!