Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Vides pieejamība redzes invalīdiem Rīgā

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2009Nr. 4 - 2009

Vides pieejamība redzes invalīdiem Rīgā
Baiba čunčiņa

no kvalifikācijas darba Sociālā darba un
sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība»

(4. turpinājums)

Latvijas normatīvie akti, kas ir saistoši neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem
Latvijas augstākās likumdošanas dokumenta — Latvijas Republikas Satversmes 8. nodaļā par cilvēktiesībām 90. un 91. pantā ir minēts, ka cilvēkam ir tiesības zināt savas tiesības, un viņi ir vienlīdzīgi likuma un tiesas priekšā. «Cilvēka tiesības tiek īstenotas bez jebkādas diskriminācijas» (8. nod. 1998. g. 15. oktobra likuma redakcija, kas stājās spēkā no 06.11.1998.). Pēc Satversmes var spriest par to, ka arī neredzīgi un vājredzīgi cilvēki ir tiesīgi būt līdzvērtīgi ar pārējiem sabiedrības locekļiem. Viņi ir tiesīgi, bet ne vienmēr sabiedrība ir uz to atsaucīga, viņus pieņemt par līdzvērtīgiem, jo invaliditāte uzliek savu stereotipu, savu zīmogu.

Likumi
Viens no likumiem, kas aizstāv invalīdu tiesības — «Par sociālo drošību» 07.09.1995. spēkā ar 05.10.1995. ar grozījumiem (05.10.1995.; 05.01.2006.) 1. nodaļas 1. panta — šā likuma pamatmērķis ir nodrošināt sociālos pakalpojumus, kuri ir jāsniedz savlaicīgi, pakalpojuma veicējam jābūt atbildīgam par darbības kvalitāti un kas ir ļoti nozīmīgi, pakalpojumam ir jābūt viegli pieejamam. Likums aizstāv cilvēku, bet tā kā nav pieņemti standarti, par vides pieejamību neredzīgiem, vājredzīgiem cilvēkiem, šajā vidē tikai pielāgojas, mazinot savu aktivitāšu daļu. Šā paša likuma 2. 1. Pants vēsta par to, ka «Attieksmei no sociālo pakalpojumu devēju puses ir jābūt vienādai pret visiem neatkarīgi no invaliditātes, mantiska vai ģimenes vai cita stāvokļa, personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, veselības stāvokļa, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes.» (grozījumi 22.12.2005.). Šis punkts zināmā mērā sasaucas ar LR Satversmi, kas arī noteica šo līdztiesību starp cilvēkiem konkretizējot uz sociālā pakalpojuma sniedzējiem.

«Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma» 31.10.2002. 13. panta par valsts pienākumiem sociālo pakalpojumu sniegšanā, 2. apakšpunktā min, ka valsts nodrošina redzes un dzirdes invalīdu sociālo rehabilitāciju. Šajā punktā tiek likts akcents tieši uz to, ka valsts uzņemas atbildību par neredzīgu un vājredzīgu cilvēku rehabilitāciju. Tas nozīmē, ka tā ir ieinteresēta lai cilvēks spētu pats integrēties un sabiedrība būtu gatava šos indivīdus pieņemt, rēķinoties ar šo cilvēku vajadzībām.

Savukārt likumā «Par invalīdu medicīnisko un sociālo aizsardzību» 29.09.1992. Tiek papildināts sociālā pakalpojuma un sociālās palīdzības likums, kur 2. panta 1. punktā tiek minēts, ka invalīdiem sniedzamās palīdzības pamatprincips — «Galvenais sociālās palīdzības mērķis ir nodrošināt invalidu integrāciju sabiedrībā».

Šis likums ari skaidri definē, kuri ir redzes invalīdi. Sākotnēji akcentējot, kas tad ir invalīds: «Persona, kurai sakarā ar slimību, traumu vai iedzimtu defektu izraisītiem orgānu sistēmu funkciju traucējumiem ir nepieciešama papildu medicīniskā un sociālā palīdzība un kurai ir noteikta invaliditāte.» 4. pants, savukārt 6. panta 4. punkts akcentē tieši redzes invaliditātes noteikšanas principus, kur ir teikts, ka «fizisko spēju ierobežojuma dēļ iestājusies invaliditāte — redzes orgānu traumas vai saslimšanas rezultātā iestājies aklums vai vienas acs vai abu acu redzes pavājināšanās», savukārt 9. pantā ir noteiktas invaliditātes pakāpes iedalot: 1. un 2. Grupas invalidus pie smagas invaliditātes grupas un 3. invaliditātes grupu pie mēreni izteiktas. Šajā pašā punktā ir minēts, ka bērniem līdz 16 gadu vecumam invaliditāti nosaka bez iedalījuma pa grupām. Statistika vēsta, ka 53,6% no kopējā pirmreizējo invalīdu skaita ir 2. grupas invalīdi, 37,1% 3. grupas invalīdi, bet 9,3% 1. grupas invalīdi (2004). Saistošs likās arī 11. pants, kurā tiek nodrošināta sociālā palīdzība atbilstoši invalīda spējām un vēlmēm (tieši vēlmes ir tās, kuras pagaidām atbilstoši indivīdam nav nodrošinātas, jo sabiedrība vēl nav gatava un motivēta uzņemt cilvēku ar invaliditāti) vieta sabiedrībā. Šajā likumā 14. Punkts vēsta par palīdzību sociālās integrācijas veicināšanai: «Valsts, maksimāli piesaistot sabiedrību, nodrošina vispārējās lietošanas ēku projektēšanu un jaunu sabiedriskā transporta sistēmu projektēšanu, ievērojot invalīdu speciālās vajadzības maksimāli piesaistot visu veidu labdarības organizācijas un sabiedrību, invalīdiem nodrošina: izglītību, kā arī iestādes apgādājot ar invalīdiem piemērotu inventāru un tehniskajam palīgierīcēm.» 15. pantā par materiālo palīdzību ir minēts, ka smagas pakāpes invalīdiem ir tiesības bez maksas braukt LR teritorijā ar visa veida transportu, izņemot taksometrus.

Vel viens likums, kur tikai nedaudz būtu piegriežama vērība ir «Būvniecības likums», kas pieņemts 30.08.1995. ar grozījumiem 14.06.2006., 1. nodaļas 1. panta 27. Apakšpunktā tiek definēts, kas tad īsti ir vides pieejamība, ka tai ir jābūt pielāgotai ari redzes invalīdu vajadzībām. Savukārt, šīs pašas nodaļas 3. panta 3. apakšpunktā tiek minēts, ka:

«Būve projektējama un būvējama tā, lai nodrošinātu vides arhitektonisko kvalitāti, vides pieejamību, dabas resursu racionālu izmantošanu, kā arī visas būves un tās atsevišķu daļu, higiēniskumu un nekaitīgumu cilvēka veselībai un videi.»

Tas ir likums, kurā tiek akcentēta tieši vide un tās pieejamības iespējas. Uz šī likuma bāzes ir veidoti daudzi «Apeirona» pētījumi un vides izvērtējuma standarti, kuri diemžēl vēl joprojām nav izveidoti redzes un dzirdes invalīdiem, bet lielāko daļu skar invalīdus ar kustību traucējumiem.

Nolikumi
Vairāki Ministru kabinetu noteikumi ir saistoši redzes invalidiem. Lai neredzīgs cilvēks spētu pārvietoties, viņam nepieciešams baltais spieķis, lai noteiktu pareizu laiku — runājošais vai Braila pulkstenis, lai rakstītu uz datora — dārga Jaws programma, lai klausītos grāmatas, tās jāieraksta kasetēs vai diskos. Lai varētu nedaudz atvieglot invalīdu ikdienu, valsts ir izveidojusi Tehnisko palīglīdzekļu centru, kurš strādā saskaņā ar MK noteikumiem Nr. 790 (20.11.2007.) «Tehnisko palīglīdzekļu noteikumi», izdoti saskaņā ar Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības likuma 13. panta 2. daļu un 25. panta 2. un 3. daļu. Nolikums iepazīstina kādā veidā ir saņemami tehniskie palīglīdzekļi (iesniedzot iesniegumu, ārstējošā ārsta atzinumu), ka centra speciālisti «Pirms tehniskā palīglīdzekļa izsniegšanas, veic personas funkcionālo novērtēšanu, nosakot piešķiramā tehniskā palīglīdzekļa veidu un modeli, apmāca personu lietot tehnisko palīglīdzekli, kā arī izsniedz palīglīdzekļa lietošanas un tehniskas apkopes instrukciju».

Šā brīža situācijās ir izveidojušās vairākas pretrunas:

—VDEAK jau ir noteicis invaliditātes smagumu un praktiski uz vietas speciālisti kā teikts nolikumā, izvērtē tehniskā palīglīdzekļa nepieciešamo veidu un modeli. Nepieciešamību pēc šā priekšmeta izvērtē cilvēks pats, vai to iesaka speciālisti, piem., sociālais rehabilitētājs vai ģimenes ārsts. Šobrīd invalīdam jādodas speciali pie ģimenes ārsta, lai viņš uzrakstītu nepieciešamo veidlapu;

Centra speciālisti ir tie, kas apmāca 4—15 invalīdu grupu rīkoties ar priekšmetiem. Toties institūcijas, kurās arī notiek invalīdu apmācība, nav informētas ne par jaunākiem tehniskiem palīglīdzekļiem, ne tie paši prot ar tiem rīkoties. Griežoties pēc palīdzības SIA «LNB Neredzīgo Rehabilitācijas centrā» (turpmāk tekstā LNB RC) vai tā filiālēs sociālajam rehabilitētājam jāapgūst jauniegūtā tehnika nekavējoties, piedevām jāspēj apmācīt pašu klientu;

Instrukcijas tiek izsniegtas ne tikai valsts valodā, sīkā drukā. Nepieciešamības gadījumā instrukciju vajadzētu izsniegt: palielinātā drukā, ierakstītu diskā vai Braila rakstā;

Diemžēl gadu gaitā pārliecināmies, ka piedāvātais sortiments neatbilst reālajam. Daudzi no nepieciešamiem priekšmetiem netiek iepirkti vairākus gadus, tai skaitā pat baltie saliekamie un taktilie spieķi.

Pie saistošiem noteikumiem minams MK 19.11.2003. noteikums Nr. 650 «Invaliditātes ekspertīzes kārtība Veselības un darbaspēju ekspertīzes ārstu komisija» ar grozījumiem. Sāpīgs punkts ir 3., kas liecina: «ka personu pēc pensijas vecuma sasniegšanas ārstu komisija izmeklē, ja attiecīgās personas psihisko un fizisko spēju ierobežojums nav saistīts ar vecuma izraisītajām pārmaiņām organismā». Uz šā noteikuma punkta pamata veidojas nezināmas sabiedrības daļas, starp kurām ir neredzīgi un vājredzīgi cilvēki, bet par kuriem nezin ne statistika, ne Latvijas Neredzīgo biedrība. Nav zināms, cik šādu cilvēku Latvijā ir.

Tālāk noteikumos ir norādītas invaliditātes grupas pēc to smaguma pakāpes, noteikts ilgums uz kādu laiku tiek izsniegta grupa, kādi dokumenti nepieciešami. Iepazīstoties ar šo dokumentu piesaista 13. punkts, kurš vēsta, ka «ārsta komisija izvērtē sniegtos un iespējamos personas ārstēšanās un rehabilitācijas pasākumus un to rezultātus, kā arī iespējas personai integrēties sabiedrībā», no tā izriet, ka VDEAK ir tas, kas jau iesaka cilvēkam doties uz rehabilitāciju, šajā gadījumā medicīnisko rehabilitāciju. Iespējams izvērtējot, šādā skatījumā VDEAK varētu ieteikt arī sociālo rehabilitāciju.

Labklājības ministrijas Sociālo pakalpojumu pārvalde darbojas uz MK 20.11.2007. noteikumu Nr. 785 «Sociālo pakalpojumu pārvaldes nolikums», balstītu uz MK 03.06.2003. noteikumu Nr. 291 «Prasības sociālo pakalpojumu sniedzējiem», kurā tiek noteiktas prasības, kuras jāievēro sociālajiem rehabilitētājiem, zināmā mērā izvirzot ētikas normas. Šie noteikumi norāda, kādas prasības ir jānodrošina pakalpojumu sniedzējam pret klientu, apmierinot viņu vajadzības:

- informācijas pieejamība par institūciju;
- atbilstošu darbinieku skaitu;
- regulāru kvalifikācijas celšanu, sociālajiem rehabilitētājiem — ne mazāk par 16 stundām gadā;
- ievērojot visas prasības — darba aizsardzības, ugunsdrošības, vides drošības, un higiēnas prasības;
- klienta privātās dzīves neaizskaramība.
- Klienta funkcionālo spēju novērtējums.

Šo noteikumu 13. pants — Prasības sociālās rehabilitācijas pakalpojumu sniedzējiem, kas sniedz pakalpojumus redzes invalīdiem. «75. punkts. Sociālo pakalpojumu sniedzējs, sniedzot pakalpojumus redzes invalidiem, īsteno pasākumus, kas mazina redzes zuduma ietekmi uz personas sociālās funkcionēšanas spējām. Pakalpojumus sniedz klienta dzīves vietā vai attiecīgās institūcijas telpās.» Šajos noteikumos, skaidri tiek atrunāts, kādi pakalpojumi sniedzami redzes invalidiem, sociālo rehabilitētāju izglītības līmenis, kuram jāatbilst 1. līmeņa augstākajai izglītībai, vietu, kur tas notiek — institūcijā vai dzīves vietā.

MK 21.11.2006. noteikumā Nr. 946 «Sociālo pakalpojumu un sociālās palīdzības saņemšanas kārtība», ir atrunāts kādā kārtībā sniedzami sociālās rehabilitācijas pakalpojumi. 6. punkta minēts, ka neredzīgi invalīdi pēc pakalpojuma griežas tieši institūcijā, kurā sniedz rehabilitācijas pakalpojumu, tas atvieglo neredzīgu, vājredzīgu cilvēku dokumentu formēšanu.

Neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem nozīmīgi varētu būt arī Rīgas domes saistošie noteikumi Nr. 10, kas izdoti 24.02.1998. ar grozījumiem.

«Rīgas sabiedriskā transporta (tramvajs, trolejbuss un autobuss) lietošanas noteikumi:
1. 2. Tiesības iekāpt pa priekšējām durvīm ir:
1. 2. 1. gados veciem cilvēkiem un invalīdiem;
2. 1. Priekšējās vietas transporta līdzekļa salonā paredzētas invalīdiem un gados vecākiem pasažieriem, pasažieriem ar bērniem līdz 7 gadu vecumam, grūtniecēm.

Citu pasažieru pienākums ir atbrīvot aizņemtās vietas pēc minēto personu, konduktora, vadītāja vai kontroliera pirmā pieprasījuma.»

Tā ir cilvēku attieksme un mūsdienās ne vienmēr tiek ievēroti šie noteikumi. Autobusos bieži vien gadās, ka auksta laikā kāds invalīds, kuram nav pamanāma šī problēma vēlas iekāpt pa priekšējām durvīm un vadītājs vienkārši tās neatver.

«2. 6. noteikumiem. Par suņa pārvadāšanu kā vājredzīgā pavadoņa (pasažierim uzradot attiecīgu dokumentu) tiek pārvadāti bez maksas.»

Šie ir vieni no noteikumiem, kuri paredz kārtību, kādā neredzīgs un vājredzīgs cilvēks iekāpj transporta līdzeklī, un iespēju pārvadāt speciāli apmācītos suņus. Šobrīd Latvijā tādi suņi ir divi, un viņi neatrodas Rīgā. Kaut gan ir daļa neredzīgu, vājredzīgu cilvēku, kuri jau netīši savam mīlulim uzticējuši pavaldonības lomu, vēlētas tādas pašas priekšrocības. Tagad ir kinologs, kurš speciāli apmāca jaunos kucēnus par pavadoni neredzīgiem cilvēkiem.

MK noteikumi Nr. 571, kas izdoti 29.06.2004. Ceļu satiksmes noteikumu 14. nodaļā 161. punktā vēsta: «Jebkurā gadījumā (arī ārpus gājēju pārejas) transportlīdzekļa vadītājam jāpalaiž garām neredzīgi gājēji, kas rada signālu ar balto spieķi». Galvaspilsētā tas ir bīstami un tāpēc sociālie rehabilitētāji, izvērtējot situāciju, parasti neiesaka neredzīgam cilvēkam šādi šķērsot ielu. Rīgas agresīvo braucēju izturēšanās dēļ, droši nav pāriet ielu pat Strazdumuižas ciemata tuvumā, kur pēc ceļa satiksmes noteikumiem izlikta uzmanības zīme Nr. 836 (skat. 8. zim.), kas norāda, ka tuvumā var būt neredzīgi gājēji. Rīga nav droša neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem.

Rīgas domes lēmums Nr. 7981, 28.12.1999. «Par braukšanas maksas tarifu un braukšanas maksas atvieglojumiem Rīgas pašvaldības sabiedriskajā transportā».

Pamatojoties uz LR 19.05.1994. likumu «Par pašvaldībām» un LR MK 02.11.1999. noteikumiem Nr. 370 «Noteikumi par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā», Rīgas dome nolemj:

«4. Noteikt, ka braukt bez maksas Rīgas pašvaldības sabiedriskajā transportā saskaņā ar LR MK 02.11.1999. noteikumiem Nr. 370 «Par braukšanas maksas atvieglojumiem sabiedriskajā transportā» ir tiesības:

4. 3. visiem 1. un 2. grupas invalīdiem, bērniem invalīdiem un personai, kura pavada 1. grupas invalīdu vai bērnu invalīdu».

Šis ir punkts, ko ļoti labprāt izmanto abas invaliditātes grupas. Par šo punktu var teikt, ka tas ir mobilitātes veicinošs, veicinot arī invalīdu pastāvību.

Secinājumi:
Latvijā neredzīgu un vājredzīgu cilvēku medicīnisko un sociālo palīdzības programmu finansē valsts. To izstrādā un izpildi pārrauga LR MK.

Likumdošana ir labvēlīga invalīdu integrācijai sabiedrībā, bet realitātē tas nenotiek vai notiek ļoti vāji:

VDEAK neiesaka rehabilitācijas nepieciešamību, nav izveidojusies sadarbība starp VDEAK un LNB RC.

Tehnisko palīglīdzekļu centrs neveic pilnvērtīgi savu darbību, un līdz ar to invalīdi netiek nodrošināti ar nepieciešamiem priekšmetiem (vel nav iespējams nodrošināt interesentus ar specializētām programmām, centrā nevar iegādāties baltos spieķus, kas ir neredzīgu cilvēku ari simboliskais atribūts, šajā gadījumā tiek piedāvāti parastie atbalsta spieķi, savukārt tas noved pie secinājuma, ka uz ielām cilvēku ar balto spieķi mums izdosies reti sastapt).

Cilvēki baidās izmantot balto spieķi pārejot braucamo daļu, un arī sociālie rehabilitētāji neiesaka to darīt, baidoties par cilvēka drošību, šoferi maz redz šādus cilvēkus uz pilsētas ielām un līdz ar to par viņiem aizmirst.

Likums un nolikums nosaka par vides pieejamību arī neredzīgiem un vājredzīgiem cilvēkiem, bet tā kā nav izstrādāti standarti, jaunpieņemtās būvēs vēl joprojām neatbilst šo cilvēku prasībām.

Normatīvajos aktos tiek akcentēts, sociālā pakalpojuma sniedzējs, kas šajā gadījuma ir SIA «LNB RC» ar struktūrvienībām, nepieciešamo dokumentu klāsts, prasības, kuras ir izvirzītas pakalpojuma sniedzējam, lai nodrošinātu kvalitatīvu darbu ar vājredzīgu, neredzīgu cilvēku.

Pozitīvi, ka katram sociālajam rehabilitētājam gadā jāiziet 16 stundu apmācību seminārs, rezultātā tiek paaugstināts zināšanu līmenis.

Turpinājums nākamajā numurā