Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2009Nr. 5 - 2009

Nodaļa — Sociālo rehabilitētāju pētnieciskie darbi

Sociālā rehabilitētāja darbība ar neredzīga bērna ģimeni
Zane Krūkle


no kvalifikācijas darba SDSPA «Attīstība»
(7. turpinājums)

Sociālā rehabilitētāja darbības mērķi un uzdevumi, strādājot ar neredzīga bērna ģimeni
Šajā nodaļā aprakstīšu sociālā rehabilitētajā darbību ar ģimeni, kurā aug neredzīgs bērns. Ģimenei ar neredzīgu bērnu ir gatavi palīdzēt daudzi sabiedrības locekļi ar speciālām zināšanām. Katrs atsevišķais speciālists nevar paveikt to, ko starpprofesionāļu komanda. Sadarbība veicinās labāku bērna attīstību, un varēs veiksmīgāk atbalstīt ģimeni.

Ģimene noteikti saskarsies ar daudziem speciālistiem bērna augšanas laikā. Lūk, daži:

Ģimenes ārsts/pediatrs — bērnu un zīdaiņu slimību ārsts koordinē bērna ārstēšanas procesus. Neskaidrību gadījumā piesaista speciālistu. Pediatrs ir tas, kurš nosūta bērnu pie speciālista, lai izmeklētu bērna attīstībai traucējošos faktorus.

Oftalmologs — ārsts, kurš specializējies acu slimību un redzes patoloģiju diagnosticēšanā, ārstēšanā un profilaksē. Acu ārsta kvalifikāciju apliecina acu ārsta sertifikāts, ko izdod Latvijas Ārstu biedrība. Pēc ģimenes ārsta apmeklējuma ģimene ierodas pie oftalmologa uz vizīti. Viņš izmeklē bērna redzes stāvokli. To var izdarīt jau agrīnā vecumā ar speciālas aparatūras palīdzību.

Ar gaismas stariem, vērstiem acu virzienā, var konstatēt vai acs uztver gaismu vai nē. Ar mikroskopa palīdzību var pārliecināties, vai konstatē radzenes atdalīšanos. Ja bērnam nepieciešama ķirurģiska iejaukšanās, tad viņš ir pirmais, kurš konstatē un paziņo ģimenei trauksmainos jaunumus.

Ja pēc atkārtotas ārsta apmeklēšanas un visa ieteiktā nekas nemainās, ārsts sāk noformēt bērnam dokumentus, lai nokārtotu invaliditāti. Viņš izvērtē veselības stāvokli balstoties uz «Pasaules Veselības organizācijas Starptautisko klasifikatoru» (1980), kurš ietver gan medicīniskos un sociālos aspektus, gan visu procesu kopumā, nosakot, ka slimī¬bai vai traumai ir trīs iespējamie iznākumi: izveseļošanās, nāve vai paliekošs ierobežojums — hronisks, ilgstošs vai neatgriezenisks stāvoklis — defekts (6 mēn., garumā un ilgāk).

Invaliditāte tiek attiecināta uz indivīdu kopumā, domājot par cilvēka funkcijām. Funkciju traucējumi ir iedalīti 8 grupās, galvenokārt, ievērojot, kā tos uztver pats cilvēks, kam ir traucējumi, vai apkārtējie — mācīšanās grūtības, kustību traucējumi, dzirdes un runas traucējumi (t. sk. nedzirdība), redzes traucējumi (t. sk. neredzība), uzvedības traucējumi, lēkmes, alerģijas un hroniskas elpošanas slimības, migrēna un hroniskas sirdskaites. Pastāv arī citas funkcionālo traucējumu grupas.

Neonatologs — jaundzimušo, sevišķi priekšlaicīgi dzimušo bērnu ārsts.

Neirologs — nervu un smadzeņu slimību ārsts. Ārsts, pie kura griežas gadījumos, kad ir nepilnības smadzeņu darbībā, atpalicība bērniņa attīstībā.

Psihologs — izvērtē klienta zemapziņu un iesaka pareizāko risinājumu. Palīdz atrast izeju no krīzes situācijas, samierināties ar esošo situāciju un dzīvot tālāk. Krīze un izdegšanas sajūta bērna invalīda dēļ var kļūt par izšķirošo faktoru, kāpēc vecāki spiesti meklēt palīdzību sakarā ar psihiskas nepietiekamības sajūtu vai šķiršanās risku. Depresiju un trauksmi pastiprina vecāku nespēja tikt galā ar krīzi, lai pilnvērtīgi varētu aprūpēt un audzināt savu bērnu. Ļoti svarīgi, lai spriedze ģimenē mazinātos. Jāiesaka ģimenei lomu sadalījums. Jārēķinās ar to, ka vecākiem, audzinot bērnu ar funkcionālajiem traucējumiem, būs jāpiedzīvo negaidīti un grūti pārbaudījumi.

Ortopēds — ārsts, kurš veic bērna stājas un atbalsta sistēmas korekciju, jo tā ir ļoti būtiska neredzīgam bērnam. Viņš taču neredz savu ķermeni. Viņš to izjūt, bet nezina, kā izskatās no malas.

Tiflopedagogs — pedagogs, kurš risina problēmas, saistītas ar vājredzīgu un neredzīgu bērnu mācīšanu un audzināšanu. Pie viņa vajadzētu griezties visām ģimenēm, kas audzina neredzīgus bērnus. Viņš izskaidrotu bērna vecākiem par prasmēm bērna attīstības veicināšanā, piem., kā iemācīt bērnam prasmi klausīties apkārtnē, izjust un izzināt apkārtējo pasauli, mācēt sevi apkopt, spēlēties un attīstīties.

Fizioterapeits — ārsts, kurš ar fizikālām metodēm (gaismu, siltumu, ūdeni, gaisu, elektrību, mehāniskiem aparātiem) uzlabo kustības spējas. Viņš nodarbojas praktiski ar klientu.

Sociālās palīdzības organizators, kurš konsultē finansiālās palīdzības jautājumos un kārto pabalstus.

Sociālais darbinieks — speciālists iesaka ģimenes locekļiem, kur saņemt pakalpojumus likumā noteiktajā kārtībā, kā ari palīdz risināt sociālās problēmas. Sociālais darbinieks ir nodarbināts labklājības sistēmas, izglītības sistēmas un tiesu sistēmas institūcijās.

Sociālais darbinieks identificē klienta (indivīda, grupas) sociālās problēmas un vada sociālā gadījuma risināšanu, apzina, mobilizē, organizē un piesaista resursus, izveido starpprofesionāļu komandu, nodrošina tās vadību un ilglaicīgu funkcionēšanu, pārstāv klienta intereses un tiesības citās institūcijās, analizē sociālo problēmu cēloņus un izstrādā priekšlikumus sociālo problēmu risināšanai mikro-, mezo- un makrolīmenim, veicina uzlabojumus un izmaiņas kopienas un visas sabiedrības sociālajā attīstībā, sakārtojot kopienas un valsts sociālo vidi, novērtē sociālās politikas efektivitāti, sociālo pakalpojumu kvalitāti un atbilstību iedzīvotāju vajadzībām, kā arī pakalpojumu pieejamību sabiedrībai, veic un attīsta sociālā darba pētījumus, programmas un projektus, organizē un veic profilaktisko sociālo darbu, lai novērstu sociālo problēmu rašanos, veic supervīziju, pārrauga sociālās palīdzības organizatoru, sociālo aprūpētāju un sociālo rehabilitētāju profesionālo darbību, vada citus darbiniekus, vada sociālās institūcijas labklājības sistēmā, izstrādā sociālā mārketinga stratēģiju, pēta un attīsta sociālā darbinieka profesijas identitāti, sociālā darba nozaru praksi un sociālā darba zinātnes apakšnozari. (Sociālā darbinieka profesijas standarts).

Sociālais rehabilitētājs — māca ģimenei jaunas prasmes, kvalitatīvākai attīstībai bērnam ar funkciju traucējumiem.

Sociālais rehabilitētājs piedalās tādu indivīdu sociālās rehabilitācijas plānu izstrādē, kuri dažādu sociālu, garīgu, fizisku traucējumu dēl izolēti no sabiedrības, veicina klienta sociālo prasmju pilnveidi un jaunu prasmju veidošanos, īsteno klienta sociālo aktivizāciju, stimulē klienta interesi, vēlmi un gribu patstāvīgi un pilnvērtīgi dzīvot, novērtē sniegtos sociālās rehabilitācijas pakalpojumus un izstrādā priekšlikumus to pilnveidei, nodrošina klienta līdzdalību optimālo sociālās rehabilitācijas pakalpojumu izvēlē un saņemšanā, kā arī rehabilitācijas plāna sastādīšanā un ievērošanā, novērtē klientu apmierinātību ar sociālās rehabilitācijas pakalpojumu, strādā profesionāla sociālā darbinieka pārraudzībā. (Profesijas standarts).

Izzināt sociālā rehabilitētāja lomu starpprofesionāļu komandā un noteikt viņa darbības lauku. Nepieciešams iedziļināties zinātniskajā literatūrā, lai izprastu bērna attīstību ar funkciju traucējumiem — redzes zudumu un viņa pareizas audzināšanas paņēmienus, apzināt ģimenes, lai nodrošinātu tām kvalitatīvāku atbalstu. Jāinformē sabiedrība, jo šie mazie cilvēciņi nākotnē būs tās dala.

Sociālā rehabilitētajā pieredze un zināšanas par krīzēm un to stadijām noder, sniedzot morālu atbalstu ģimenēm. Jebkurai ģimenei krīzes situācijā ir vajadzīga sociālā palīdzība.

Klientu var iedrošināt sociālais rehabilitētājs, ka dzīve kopā ar neredzīgu bērnu var būt saturīga un interesanta, bet tas daudzējādā ziņā atkarīgs no viņu pašu pozitīvās attieksmes.

Sociālā rehabilitētajā loma ir izskaidrot, un palīdzēt vecākiem mācot prasmes bērna audzināšanā, pielietojot praktiskus piemērus no dzīves, informēt pie kāda speciālista var griezties pēc morālās, finansiālās vai praktiskās palīdzības.

Rehabilitācijas darbam jāpiesaista starpprofesionāļu komanda (sociālais rehabilitētājs, ģimenes ārsts/pediatrs, psihologs). Starpprofesionāļu komandas darbiniekiem brāļu un māsu dzīves pieredze ir svarīgs resurss. Jāsniedz informatīvs un praktisks atbalsts ģimenēm, kurās aug neredzīgs bērns. Neredzīgiem vecākiem sociālā rehabilitētajā atbalsts ir nepieciešams vairāk nekā citu modeļu ģimenēm. Apmācīt prasmes, veidot piesaisti ar bērnu, jo tā ir būtiska, veidojot uzticību bērniņam visā dzīvē. Nepieciešamas prasmes apmācīt vecākus vai tuviniekus praktiskām iemaņām, kuras izmanto neredzīgi cilvēki, izzinot pasauli.

Par praktisku lietu pirkumiem, kuri būtu noderīgi šim bērnam, arī var sociālais rehabilitētājs.

Sociālajam rehabilitētajam neredzīgā bērna vecākiem jāiemāca prasmes, ka jāiekārto bērna apkārtējā vide tā, lai viņš tajā justos ērti un droši, lai bērnam būtu maksimāli drošas iespējas izpētei.

Sociālais rehabilitētājs izstāsta praktiskus piemērus, uz kuriem vecāki vēlētos saņemt atbildes. Kā viņš uztver apkārtējo vidi? Ko bērns var izdarīt? Kā es viņam to iemācīšu? Iejusties palīdzēs, ja uz mirkli aizvērs acis un ieklausīsies skaņās, kuras nāk no apkārtnes izraisītām kustībām: pulksteņa tikšķēšana istabā, bērna elpošana gultiņā, putnu čalas, kaimiņu sarunas, mašīnas rūkšana aiz loga. Iztēlojamies vietu, kur atrodamies. Pa labi ir virtuve, pa kreisi bērna gultiņa, priekšā pulkstenis, aiz muguras logs.

Mācīt prasmes vecākiem neredzīga bērna aprūpei, sava ķermeņa izzināšanai, pirmo svešķermeņu izpētei. Apmācīt orientācijas prasmes neredzīga bērna vecākiem, apgūstot tuvākos (orientēšanos telpā) un tālākos maršrutus (orientēšanos tuvākajā apkārtnē).

Sociālā rehabilitētajā darbība varētu būt saistīta ar prasmju veidošanu vecākiem:

— noteikt klienta sociālo prasmju līmeni, intervējot ģimeni, kurā aug neredzīgs bērns;

— noteikt klienta sociālo aktivitāšu līmeni, novērojot, kā bērns darbojas savā attīstības posmā;

— sadalīt rehabilitācijas sniegšanu informācijas ievākšanas un secinājumu posmā, kamēr notiek ģimenes rehabilitācija. Piesaistīt starpprofesionāļu komandu;

— stimulēt klientos interesi, vēlmi un gribu patstāvīgi un pilnvērtīgi dzīvot, stāstot vecākiem, ka neredzīgs bērniņš var dzīvot pilnvērtīgu dzīvi, tikai dzīves sākuma posmā vecākiem ir aktīvi jāiesaistās bērna attīstības rehabilitācijas procesā;

— motivēt klientu pārmaiņām. Katras pārmaiņas sniedz jaunas iespējas attīstīties;

— motivēt klientu iepazīties ar tuvāko un arī tālāko vidi. Bērnu noslēgt no apkārtējās vides, sabiedrības nebūtu vēlams. Bērna apkārtējās vides apgūšana atkarīga no vecāku aktīvas iesaistīšanās, un sociālajam rehabilitētājam vajadzētu iemācīt prasmes vecākiem, kā orientējas neredzīgs cilvēks. Vieglās valodas prasmes. Saprotami informēt vēcākus par notiekošajām darbībām, kas tiek veiktas bērna attīstībai:

— nodrošināt sociālo lomu pilnvērtīgu funkcionēšanu. Iemācīt vecākiem bērna aprūpi, pašam aprūpēt sevi, iemācīties praktiskas nodarbes;

— organizēt brīvo laiku, piekopt aktīvo dzīvesveidu, neskatoties uz to, ka bērnam ir funkciju traucējumi;

— iesaistīt sociālajā rehabilitācijā klienta ģimenes locekļus, jo tā efektīgāk var attīstīt bērna rehabilitāciju;

— pielietot pieejas un netradicionālas metodes, kas liktu klientam justies komfortabli un veicinātu personības izaugsmi, atbildības, iniciatīvas uzņemšanos, lēmumu pieņemšanas prasmes. Iemācīt vecākiem prasmes nedarīt bērna vietā to, ko var izdarīt viņš pats;

— mazināt klienta sociālo un emocionālo stresu, stāstot praktiskus piemērus no dzīves; palīdzēt klientam saglabāt aktīvu dzīvesveidu, iesaistot viņu šajā procesā; mācīt klientam pašam risināt savas problēmas, izspēlējot praktiskas situācijas, pielietojot «Lomu spēles»;

— sniegt klientam iespēju pašam kontrolēt tās aktivitātes, kuras tiek organizētas kā atbilde uz viņa vēlmēm, ļaut klientam pašam attīstīt savas spējas atrisināt situāciju. Sociālajam rehabilitētajam, iesaistoties tik tālu, cik klients pats nevar izpildīt, tālāk klientam ir patstāvīgi jārīkojas;

— veicināt klientu patstāvību un spēju aizstāvēt savas tiesības. Sabiedrības informēšana no klienta puses — nebaidīties no uzbāzīgiem jautājumiem un prast aizstāvēties;

— analizēt sociālās rehabilitācijas politiku, izglītojot sabiedrību par šādām ģimenēm un viņu vajadzībām.