Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Ņikita Golovinskis mācās redzēt ar datora palīdzību

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2009 / Nr. 6 - 2009

Nodaļa — Akcija 1+1 = 90

Ņikita Golovinskis mācās redzēt ar datora palīdzību
Jānis Trops
www.diena.lv

«Uz brīnumu neceru, acu gaismas atgūšana joprojām ir tikai nākotnes sapnis. Taču nesen man uzdāvinātais dators to varbūt pietuvinās. Pats galvenais — esmu pārliecināts, ka jau tagad tas ļaus sadzīvē un sabiedrībā būt mazāk atkarīgam no citiem, kaut daļēji atgūt patstāvību, pie kuras sevi esmu radinājis kopš zēnības bērnunamā,» vēl diezgan nedroši skarot Lattelecom akcijā 1+1=90 iegūtā portatīvā datora taustiņus, saka Ventspils rajona Usmas pagasta iedzīvotājs 1. grupas invalīds Ņikita Golovinskis. Ar pateicību viņš piemin ventspilnieku Kārli un rīdzinieci Olgu, kuri viņu pieteikuši projektam «Pieslēdzies, Latvija!», un visiem, kas šo pieteikumu atbalstījuši.

«Līdz šim bija jāpaļaujas tikai uz svešu cilvēku un amatpersonu labvēlību, jo akls cilvēks viens pats ir ļoti bezpalīdzīgs. Apgūšu datoru un veselības atgūšanai sākšu strādāt ar to, jo pēc dabas esmu stipri neatlaidīgs, nemēdzu padoties liktenim,» saka 40 gadu slieksni nesen pārkāpušais vīrietis.

Pēdējos piecus gadus — kopš bijusī sieva sadzīviska strīda laikā viņam acīs ielējusi etiķa esenci — Ņikita pasauli pat vissaulainākajā dienā var ieraudzīt tikai kā gaišumu, kāds saskatāms caur vairākkārt salocītu siltumnīcas plēvi. Sieviete, kurai arī bijušas un ir veselības problēmas, par nodarīto saņēmusi nosacītu sodu, Ņikita piedzīvojis 11 acu operācijas, bet redze nav atgriezusies, kaut brīžiem pavīdējušas cerības uz uzlabojumu. Tās nav zudušas joprojām, ja vien būtu nauda operācijām un braucieniem pie speciālistiem ārzemēs.

«Bet kur gan es to dabūšu — saņēmu Ls 80 invaliditātes pabalstu. No tā jāiztiek diviem — arī tagadējai civilsievai Vēsmai, kura ir mana kopēja un pavadone, bet algu par to, protams, nesaņem. Arī piemērotu darbu, kā jau laukos, viņa nevar atrast,» ar rūgtumu stāsta Ņikita un pārmet pagastam, kas knapi varot palīdzēt tikai ar malkas iegādi. Pašvaldība aizbildinās, ka tai ir maz naudas, kas, starp citu, vajadzīga arī, lai atbalstītu trīs mazgadīgos Ņikitas bērnus, kuri dzīvo pie viņa bijušās sievas.

Ņikita dzimis Čuvašijā un Latvijā nonācis divu gadu vecumā, kad tēvs šurp atbraucis izstrādāt vējgāžu izpostītos mežus. Dzimto čuvašu valodu zēnam neviens nav mācījis, jo Latvijā viņš nonācis krieviskā vidē. Tēvu zaudējis agri, audzis bērnunamā. Rēzeknē izmācījies par šoferi un plaša profila lauku mehanizatoru, vēlāk nokļuvis Ventspilī, kur strādājis gan ostā, gan citos uzņēmumos.

Sarežģījumi ģimenes dzīvē likuši pārcelties uz laukiem, Usmas pagastu. Atradis darbu gaterī, iemācījies latviešu valodu, ieguvis arī Latvijas pilsonību. Pēc nelaimes pagasts viņam ierādījis dzīvokli vecā koka mājā Ventspils — Rīgas šosejas malā. Ķemertiņš ārā, malka pa stāvām trepēm uz otro stāvu jānes no šķūnīša, ūdens no akas tāpat. Sākumā bijis grūti, tagad taciņas jau iemītas, arī Vēsma palīdz. Viņa brauc līdzi iepirkties uz 50 km attālo Ventspili, kur produkti lētāki. Ceļš abiem ir par brīvu.

«Katrs droši vien savu slimību uzskata par vissmagāko, taču redzes invalīda grūtības, manuprāt, tomēr ir ārkārtējas. Redzīgie vismaz var saskatīt tuviniekus un draugus, dabas skaistumu un priecāties par to, kaut uz stundu atslēgties ar labu grāmatu vai TV seriālu. Man līdz šim bijis tikai radio, vēja pieskārieni sejai un meža smaržas. Ja vien negadās tajā apmaldīties,» Ņikita pasmaida, atceroties gājienu pēc malkas, kad alkšņa vietā gandrīz nozāģējis ābeli.

Tagad viņam radusies cerība, ka logu uz pasauli pavērs dators. Tajā ir «JAWS» programma, kura piedāvā visu ievadāmo un uz ekrāna redzamo informāciju dažādās valodās nolasīt balsī ar runas sintezatoru. Ņikita to pagaidām visvairāk izmanto, lai noklausītos kādu grāmatu tekstus, mācītos rakstīt. Vēlāk, kad dators būs apgūts pilnībā (šajā ziņā viņam daudz palīdzot redzes likteņa biedrs no Ventspils Mārtiņš Zvaigzne), Ņikita nodomājis panākt interneta pieslēgumu, lai uzzinātu par iespējām atgūt redzi, varbūt mēģinātu tīmeklī sameklēt sponsorus acu operācijām, virtuāli kontaktētos ar sev līdzīgajiem, jo tas dod spēku izturēt un ticību gaišākai — arī tiešā nozīmē — nākotnei.

Tumsas gados rehabilitācijas centrā viņam bijusi iespēja ielauzīties arī datorizētajā Braila rakstā neredzīgajiem. Sapņojis par datora iegādi, taču trūkums licis no ieceres atteikties. Savulaik Ņikitam mācīts pēc taustes pīt grozus no klūdziņām, kaut minimāli aprūpēt sevi sadzīvē. «Vasarā kopā ar Vēsmu iesim griezt kārklu vicas pinumiem, ar nazi varu rīkoties pēc taustes, arī nastiņu pārnest mājās spēju,» Ņikita teic, ka visvairāk viņa rokas noilgojušās pēc darba.

«Tikai tad, kad cilvēkam atņemta iespēja darīt ko derīgu, viņš pa īstam saprot darba jēgu,» uzskata Ņikita un nezaudē cerību kādreiz atkal redzēt un strādāt pa īstam. «Es ticu, ka Ņikitas sapnis piepildīsies,» Lattelecom akcijā par neredzīgo vīrieti rakstījis arī viņa paziņa Kārlis.