Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Vai invalīds var strādāt?

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2009 / Nr. 7 - 2009

Nodaļa — Noderīga informācija

Vai invalīds var strādāt?
Līvija Leine
www.kurzemesvards.lv

Latvijas «Darba likums» nosaka, ka ikvienam cilvēkam ir vienlīdzīgas tiesības uz darbu, taisnīgiem, drošiem un veselībai nekaitīgiem darba apstākļiem, kā arī uz taisnīgu darba samaksu. Likumā teikts, ka šīs tiesības ir nodrošināmas bez jebkādas tiešas vai netiešas diskriminācijas neatkarīgi no personas rases, ādas krāsas, dzimuma, vecuma, invaliditātes, reliģiskās, politiskās vai citas pārliecības, nacionālās vai sociālās izcelsmes, mantiskā vai ģimenes stāvokļa vai citiem apstākļiem.

Precīzas informācijas nav
Kā tas notiek īstenībā? Latvijā pašlaik nav pieejama precīza informācija, cik invalīdu strādā. Liepājā un rajonā tagad ir 3 286 invaliditātes pensiju saņēmēji, Latvijā — aptuveni 115 000 cilvēku ar dažādu veidu invaliditāti. Strādā tikai 8—10%. NVA Liepājas filiālē šogad noslēgti 4 līgumi par subsidēto darba vietu piešķiršanu. Pavisam subsidētajās darba vietās strādā ap 20 invalīdu. Bet par darba meklētājiem Liepājā pašlaik reģistrējušies 265 invalīdi.

Nodarbinātības valsts aģentūrā arī invalīdiem ir pieejami profesionālo mācību un pārkvalificēšanās kursi. Pat tad, ja viņi tajos tiek, cik daudzi no viņiem darbu atradīs, īpaši tagad, kad darba nav arī tiem, kuriem kabatā nav invaliditātes apliecības?

Liepājas Arodbiedrību centra priekšsēdētājs Jānis Neimanis, kuram ikdienā arī nākas saskarties ar invalīdu nodarbinātības problēmām, atzīst, ka šajā situācijā vispirms no darba tiek atlaisti invalīdi un sievietes ar bērniem. Nereti tas notiek negodprātīgā veidā, cilvēkus apmānot un apvārdojot, ar viltu piespiežot viņus parakstīt neizdevīgus darba nosacījumus, pēc tam dokumentus, kas ļauj viņus atbrīvot no darba bez jebkādiem pabalstiem, sasolot nez kādus zelta kalnus, kurus viņiem neviens nekad nedos.

Bet J. Neimanis arī atzīst, ka cilvēki ar īpašām vajadzībām nereti paši ir vainīgi, jo slēpj informāciju par to, ka ir invalīdi, neiesniedz darba devējam attiecīgos dokumentus. Strādājot darbu, ko nespēj darīt, viņi arī sagandē veselību un rada papildu problēmas kā sev, tā darba devējiem. Taču J. Neimanis apgalvo, ka saprot tos invalīdus, kuri cenšas savu problēmu slēpt.

Viņam nācies sastapties ar darba devējiem, kuri, uzzinot, ka darbinieks kļuvis invalīds, pret viņu izturas agresīvi, domā par to, kādas būs problēmas, ja darbinieku vajadzēs atlaist, kā pārcels citā darbā. Jo ar viņiem patiešām ir īpaši jārēķinās. Un nereti ignorē to, ka jau pirms tam cilvēks garus gadus atdevis viņa uzņēmumam un tajā godprātīgi strādājis. Un algas arī nav bijušas tādas, lai cilvēki varētu būt iekrājuši ko priekšdienām, lai varētu droši mainīt darba vietas vai darba slodzi. Nereti šie cilvēki strādā pilnu slodzi, pat vairāk, iedzer zāles un izliekas, ka ir veseli.

Kam par invalīdu rūpēties?
Joprojām spēkā vecais teiciens par slīcēju glābšanu. «Labi, ka Liepājā ir tāds Māris Ceirulis un Liepājas Neredzīgo biedrība,» saka J. Neimanis. Viņam var piekrist. Var tikai apbrīnot viņa un viņa domubiedru un kolēģu enerģiju, meklējot iespējas dabūt atbalstu daudziem projektiem, kas ļautu invalīdus vismaz izraut no mājām, neļaut iegrimt depresijā. Turklāt nešķirojot, vai tie ir redzes invalīdi, vai par tādiem kļuvuši citu iemeslu dēļ. Neredzīgo biedrībā jau daudzus gadus darbojas pinēju un mezglotāju pulciņi, kuros cilvēki iemācās darināt vajadzīgas lietas.

Četras dienas katru nedēļu ap desmit cilvēku nāk uz biedrību kā uz darbu. Biedrības projektu asistente Sandra Švarca uzskata, ka ļoti svarīgi, lai šie cilvēki izrautos no ierastās vides, nesēdētu savās četrās sienās, lai viņiem būtu iespēja būt starp citiem cilvēkiem. To atzīst arī paši pinēji, kuri redz tikai ar rokām. Visvaldis Gansons, kurš nupat pabeidzis pīt skaistu veļas grozu, saka, ka bez iespējas te darboties viņš nevarētu dzīvot.

Protams, tiek mēģināts arī darinājumus pārdot. Bet, kā teica pinēju meistare Velga Neimane, tā ir problēma: tiem, kam ir nauda, tiem šos darinājumus nevajag, kam tos vajadzētu, naudas nav. Par visu darbu — groziem un groziņiem, smalkām paplātēm un lieliem dekoriem — pinēji kopā ieguvuši 60 latu. Klūdziņas vien maksā vairāk. J. Neimanis uzskata, ka kāds uzņēmējs varētu atvēlēt kādu stūrīti veikalā, kur šos darbus varētu iegādāties. Tas būtiski ietekmētu šo cilvēku prieku darboties un arī iztikšanu.

Invalīda pensija daudziem joprojām ir valsts pabalsta līmenī — 63 lati. Jo arī tie ir Liepājas cilvēki, par kuriem būtu jārūpējas.

M. Ceirulis bija arī panācis, ka ap 60 invalīdu, lai arī par pieticīgu atalgojumu, ilgāku laiku varēja strādāt uzņēmumā «IG Latvija». Vajadzēja redzēt, cik gandarīti bija cilvēki, kas tur strādāja. Kā palīdzēja cits citam, kā neredzīgie pienesa salokāmās papīra kastītes ratiņos sēdošajiem, kā kustību invalīdi palīdzēja neredzīgā rokai paņemt vajadzīgo materiālu. Diemžēl uzņēmums savu ražotni pārcēla uz Ķīnu, kur ir vēl lētāks darbaspēks. Būtu svarīgi, saka J. Neimanis, ja Liepājā vēl rastos kādi uzņēmēji, kuriem būtu vajadzīgi cilvēki, kas veic vienkāršu roku darbu. Lai arī, vērtējot šodienas darba tirgus iespējas, tas būtu pieticīgi apmaksāts darbs.

Lai pievērstu uzmanību invalīdu problēmām, Neredzīgo biedrība sadarbībā ar Liepājas domi un apvienību «Apeirons» aicināja liepājniekus uz publisko forumu «Cilvēku ar invaliditāti nodarbinātība. ANO konvencija» «Par personu ar invaliditāti tiesībām». Foruma mērķis bija sapulcināt Liepājas pašvaldības iestāžu pārstāvjus — domes, Attīstības pārvaldes, NVA Liepājas nodaļas, Arodbiedrību centra, invalīdu NVO sadarbības tīkla pārstāvjus, pilsētas uzņēmējus un citus interesentus, lai kopīgi izvērtētu situāciju nodarbinātības jomā Liepājas pašvaldībā, kā arī iezīmētu tālākos darbības virzienus un iespējas, lai risinātu cilvēku ar invaliditāti tiesību aizstāvību un mazinātu viņu sociālo atstumtību.

Uzņēmēju un interesentu starp viņiem bija ļoti maz. Sabiedrība joprojām nav gatava, uzskata J. Neimanis, nopietni pievērsties invalīdu problēmām. Kaut gan, viņaprāt, daudziem uzņēmējiem nepatīk, ka invalīdi bieži slimo, kavē darbu, reizēm ir kaprīzi. Bet ir darbavietas, kurās invalīdi varētu strādāt arī kā līdzīgi starp līdzīgiem. Protams, ir viens priekšnoteikums — pašiem invalīdiem arī jābūt drosmīgākiem un uzņēmīgākiem.

Ivetas veiksmes stāsts
Iveta Liepa ir viena no retajiem Liepājas invalīdiem, kam darbs ir jau sešus gadus. Viņa strādā firmā «Lattelecom» četras dienas nedēļā no rīta līdz vakaram. Kamēr mācījusies augstskolā, strādājusi pusslodzi, tagad viņa ir filoloģijas maģistre — literārā redaktore. Zināšanas un studējot apgūtā datorprasme noder.

I. Liepa ir Liepājas nodaļas vadītājas asistente — pakalpojumu operatore. Viņas kolēģis sistēmu administrators Guntis Liepiņš, arī invalīds, strādā visas piecas dienas, turklāt vēl piedalās sporta un citās kolektīva aktivitātēs. «Priekšniecība par mums nav sūdzējusies,» Iveta ir gandarīta. Krīzes dēļ gan viņai nācies mazliet mainīt darba specifiku. Alga gan nav liela, mazliet virs minimālās. Taču Iveta ir apmierināta, ka vispār ir darbs. Kolēģi viņus abus ar Gunti pieņēmuši, ka viņa nejūt, ka tiktu nievāta tāpēc, ka ir invalīde — viņa veiksmīgi iekļāvušies kolektīvā.

Iveta darbu atradusi, atsaucoties projektam «Invalīdu integrācija darba tirgū». Aizsūtījusi pieteikumu internetā. Darba devējiem paticis, ka nav uzsvērusi, ka grib strādāt nevis tāpēc, ka ir invalīde, bet tāpēc, ka ir zināšanas un vēlme strādāt. Tikai pēdējā piebilde bijusi, ka vēlētos strādāt e-darbu, jo nav vienkārši nokļūt darbavietā. Tagad Iveta uz darbu brauc ar auto, ko nopirkusi par ņemto kredītu, un ir pārliecināta, ka, godprātīgi strādājot, viņai izdosies to gadu gaitā samaksāt. (Zināšanai: Iveta pārcietusi astoņas operācijas kājām, vienu rokai.)

Ja lēmumi nepalīdz, vajadzīga paša griba
Katru gadu Eiropas Parlaments un Komisija pasludina tematisko gadu, lai pievērstu uzmanību kādai Eiropas Savienībā aktuālai problēmai. 2010. g. ir pasludināts par «Eiropas gadu cīņai pret nabadzību un sociālo atstumtību». Tas ir aktuāli arī Latvijā, jo, ņemot vērā pašreizējo mainīgo sociālekonomisko situāciju valstī, šķiet, visvairāk krīzes sekas izjutīs tieši sabiedrības neaizsargātākās iedzīvotāju grupas, kurām pieder arī cilvēki ar invaliditāti. Un iespēja būt nodarbinātam ir vissvarīgākā, jo ļauj pašam nopelnīt savu iztiku.

Pērn augustā Ministru kabinets izstrādāja invaliditātes un to seku likvidēšanas pamatnostādnes 2009.—2015. g., tajās tiek atzīts, ka valstī joprojām pastāv problēmas, kas skar invaliditātes noteikšanu un profilaksi, nodarbinātību un sociālo aizsardzību. Bet nepietiekamais finansējums medicīniskajai aprūpei, kompensējamiem medikamentiem, medicīniskajai rehabilitācijai, šķiet, tās tik drīz neatrisinās. Tāpēc šodien vairāk nekā jebkad uzņēmība un griba vajadzīga pašiem invalīdiem.

Invalīdus var iedalīt divās grupās, atzīst I. Liepa. Vieni veiksmīgi cīnās, mēģina atrast jomu, kur varētu būt noderīgi, pelnīt paši, darīt vairāk, censties tikt pie izglītības, jo neizglītots cilvēks nekur nav vajadzīgs. Otri — mūžīgi raudošie: «Man nedod, dzīve mani ir situsi, man ir grūti.» Daudzi vīrieši invalīdi vienkārši nodzeras. Iveta saka, ka tad vienmēr gribas jautāt: «Kur viņi ņem naudu, lai dzertu? Kad jautāju,» viņa turpina, «kāpēc tu neej vismaz uz kādiem kursiem, kaut vai pie invalīdiem, kaut vai uz bezdarbniekiem, atbildes nav.» Pēdējo četru gadu laikā invalīdiem kursi ir pieejami. Tagad saka: «Nav interneta, nevaru sazināties, nav pieejas informācijai. Bet,» saka Iveta, «firma «Lattelecom» ir panākusi, ka invalīdiem internetu ierīko un abonēšana notiek ar atlaidēm, internets pieejams arī bibliotēkās.»

Iveta uzsver: «Vispirms vajadzīga vēlēšanās un arī gribasspēks. Protams, no bedres izkāpt ir grūtāk, nekā tajā palikt. Mani pašu vadīja bezizeja: «Vai nu palikt bedrē, lejā, vai tomēr iet un mēģināt, un kaut ko iegūt.» Lai arī alga nav liela, skaitu katru santīmu, jo maksāju kredītu par mašīnu, arī komunālie maksāju¬mi ir jāmaksā, esmu laimīga, ka strādāju, ka varu pat savu māmiņu atbalstīt.»