Džeikobs Lorenss. «Aklie ubagi»
Dr. habil. psych. Vitauts Gudonis
(no lietuviešu valodas tulkojusi Solvita Štekerhofa)

20. gs. amerikāņu gleznotājs Džeikobs Lorenss (1917—2000) temperas* tehnikā uz dēļa uzgleznoja ainu, kurā atveidoti divi eleganti melnādaini neredzīgie pusmūžā, kārtīgās drēbēs ģērbušies. Mākslinieks attēlojis pa tipisku melnādaino kvartālu ejošu vīru ar skārda ziedojuma trauku un viņam zem rokas ieķērušos sievieti. Spriežot pēc gleznas, tā ir šī vīrieša sieva.

No otrā stāva loga viņus vēro melnādaina sieviete. Interesanti šai gleznā ir tas, ka savādo pāri ielenc seši — desmit līdz divpadsmit gadus veci bērni. Pieņēmumu par vecumu apstiprina tas, ka šie bērni ir vienāda auguma. Ir ideja, ka šie pārgalvji tīšām ņirgājas par neredzīgajiem — māj ar karodziņiem, rībina bungas, saceldami lielu troksni. Plašajā divu mērījumu plaknē nav krāsu un ēnu, jo šāda glezniecības maniere palielina gleznas iespaidu. Jūtams spēcīgs kontrasts starp trakojošajiem blandoņām un mierīgajiem, cēli ar nūjām rokās soļojošajiem, neredzīgajiem.

Ievērojamais franču mākslas sociologs, mākslinieks un kulturologs P. Frastels (1900—1970) savos ievērojamajos darbos «Glezniecība un sabiedrība», «Franču mākslas vēsture», kā arī citi autori, runājot par šo mākslinieku uzsver, ka tradicionāli glezniecībā vienmēr attīstījusi parastas tēmas, runādama par to, kas uztrauc mākslinieku.

Mūsdienu mākslinieki nereti pasauli redz īpatnēji, tādēļ māksla ir gaumes jautājums — iespējama sajūsma par mākslinieka uzgleznotu melnu kvadrātu vai zaļu trijstūri, kamēr mākslas sociologs tajā saskata karalisku tērpu, bez vēstures, bez vietas, bez laika. Žurnālos skaitliski bieži iesniedz reālistisku mākslinieku darbus, kuros parādīts neredzīga cilvēka statuss sabiedrībā dažādos laika posmos un laikmetos.

Cilvēku izsmieklam pret nevarīgajiem ir dziļas saknes. Franču un krievu neredzīgo mācības pamatlicējs Valentīns Eijs (1745—1822), tādu darbu kā: «Neredzīgo mākslas vēstures apraksts» (1786), «Neredzīgo izglītības pirmsākumi un mūsdienu situācija» (1788) autors ir bijis vienā no Parīzes laukumiem, kur norisinājies viens no atklātākajiem neredzīgo apsmiešanas skatiem, un kur viņš pateicis savu ievērojamo frāzi: «Es jums piespiedīšu cienīt neredzīgos kā cilvēkus!» Redzētais skats pamudinājis ievērojamo pedagogu rūpēties par aklo izglītošanu.

Nešaubīgi šādu ņirgāšanos 1938. g. ASV Virdžīnijas pilsētā redzējis arī Džekobs Lorenss, kurš to attēlojis savā gleznā. Katrs mākslinieks ir sava laikmeta pārstāvis, novērotājs līdzīgi kā fotogrāfs atstāj savas pēdas nākotnē ar savu neaizmirstamo laika atspoguļojumu. Šis nelielā formāta (20 x 15 cm) darbs ir drošībā Metropolitēna mākslas muzejā Ņujorkā.

* Krāsa, kuras pigmentu šķīdināšanai izmanto emulsiju, ko gatavo, piem., no olas dzeltenuma un ūdens vai augu sulas, no ūdenī šķīdinātas augu vai dzīvnieku līmes, sajauktas ar eļļu. Par temperu dēvē arī glezniecības tehniku, kurā izmanto šādu krāsu un darbus darina uz dēļa, auduma, kartona.