Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Jaunai dzīvei atdzimusī

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2010 / Nr. 10 - 2010

Nodaļa — Intervija


Jaunai dzīvei atdzimusī
Inita Ozoliņa

Laimdotu Kārkliņu, kuru visi pazīst kā Laimu, satiekam vienā no viņas darba vietām — masāžas kabinetā, kas atrodas Rīgā kādā Bruņinieku ielas namā. Kamēr darbīgā sieviete gaida nākamo klientu, mēs ar Kristapu Āboliņu varam parunāt ar viņu. Izrādās, ka Laima strādā par masieri arī Liepājā, Tukumā un Iecavā, kur īrē šādas nelielas telpas, jo ir brīvdomātāja kopš dzimšanas — strādā patstāvīgi nevis salonā.

Viņai ir valsts darbs Rīgas 5. speciālajā internātskolā, kur mācās bērni ar fiziskās un garīgās attīstības traucējumiem.

Kāda tad Laimai ir saistība ar Latvijas Neredzīgo biedrību? Viņas brālis Aivars Rūtentāls ir redzes invalīds, agrāk viņš dzīvoja Rīgā, Neredzīgo pansionātā, strādāja Rīgas mācību-ražošanas uzņēmumā, dziedāja tautas korī «Jolanta». Arī māsa bieži bija Rīgā, brauca brālim līdzi ekskursijās kā pavadonis. Kad Rīgā darbs beidzās, Aivars pārcēlās uz dzīvi Tukumā, kur tagad apmeklē Dienas centru Tukuma NB. Laima brīvprātīgi palīdz Tukuma NB priekšsēdētājai Laimai Zaķei: «spriežam ko un kā darīt. Domājam atkal par vasaras nometni,» viņa stāsta, «dzīvojot kopā ar brāli, vairāk izprotu neredzīgo pasauli — saprotu viņu vajadzības. Medicīnas skolā mācījāmies invalīdu (tajā skaitā arī neredzīgo) aprūpi: sadalījāmies pa pāriem — vienam aizsēja acis, tam bija jāmēģina orientēties telpā, otram viņš bija jāvada un jāmēģina saprast, kā jūtas neredzīgie. Var pabrīnīties, kāda neredzīgajiem ir jutība, oža, dzirde. Mums nav tik labi attīstītas šīs maņas.»

Laima ir sertifi cēta masiere, kopumā ar masāžu nodarbojas jau 20 gadus. Viņa ir arī dziedniece ar prasmi redzēt auras; kad nepieciešams, palīdz cilvēkiem ar tautas līdzekļiem; reizēm pat noteic diagnozes, un iesaka ārstu pie kura meklēt palīdzību, jo masieris visu nevar izdarīt. Tomēr pamatnodarbošanās ir masāža. Bez klasiskās masāžas apgūti vēl kādi 5 6 masāžas veidi, tad vienam cilvēkam var kombinēt vairākus, kādi nu kuram nepieciešami. Dažiem pietiek ar klasisko masāžu, citiem vajag relaksējošu masāžu. Ir Jumeiko masāžas, Su-džok terapija, medus masāžas, masāžas ar akmeņiem, kuras Laima gan ir mācījusies, bet tās viņai ne visai patīk. Viņa vienmēr mēģina palīdzēt cilvēkiem, kuri lūdz padomu.

Mēs jautājam, kā viņa nokļuva Sandras Kalnietes programmā «No pelniem atdzimušās». S. Kalniete izveidojusi šādu fondu kā apbalvojumu, atzinību sievietēm, kas zaudējušas savā dzīvē visu un sākušas atkal no nulles, jaunā pilnīgi citā sfērā. Arī pati Eiroparlamenta deputāte S. Kalniete sākusi jaunu dzīvi pēc Sibīrijā pavadītajiem gadiem.

«Jaunībā biju sestās kategorijas torņa celtņa mašīniste. Būvēju mājas, sēdēju augstu gaisā,» stāsta Laima, «ar laiku muguru sabojāju tiktāl, ka ārsti mani norakstīja. Tad bija tādi ilgi meklējumu gadi — ko es varētu darīt, ko es gribētu darīt.» «Viens dakteris man teica: Laima, tev tik siltas, labas rokas, tev vajag nodarboties ar masāžu. 1990. g. sāku pirmo reizi mācīties masāžas kursos. Toreiz tas bija Medicīnas akadēmijā. Tad vēl neprasīja medicīnisko izglītību. 1994. g. tika izdota pavēle, ka visiem masieriem jābūt medicīniskai izglītībai. Iestājos Rīgas 2. medicīnas skolā, toreiz tā atradās P. Stradiņa slimnīcas teritorijā. Kad pabeidzu, pēc gada tā pārcēlās uz Bulduriem. Mācījos par sociālās aprūpes darbinieku, papildus arī masāžu. Tā es kļuvu par sertifi cētu masieri, lai gan ar to nodarbojos jau kopš 1990. g.

Lai palīdzētu kādai sievietei Iecavā tikt vaļā no depresijas, izstāstīju viņai savu dzīves gājumu — ka esmu bijusi panikā, ka man ir bijis tā, ka nekā nav, ka veselība ir čupā un jāsāk viss no sākuma, kā meklēju savu vietu dzīvē un atradu palīdzību.

Kabinetā šī sieviete nebija viena, tur bija meitenes no Iecavas sieviešu kluba «Liepas». Kad izstāstīju, kā esmu cīnījusies pa dzīvi, viņas uzrakstīja visu manu biogrāfi ju un ieteica mani S. Kalnietes fondam. Tā es tur nokļuvu. Diplomus mums pasniedza 30. aprīlī, Latviešu biedrības nama Zelta zālē bija svinīgs pasākums, piedalījās arī pati Kalnietes kundze.»

Mums vairāk vajadzētu par šādiem cilvēkiem runāt. Līdzās ir daudz tādu, kas savu dzīvi pārveidojuši un sākuši visu no jauna. Laikraksti pilni ar negācijām, bet ir cilvēki (un Laima ir viena no tādiem), kas nenogrimst depresijā, bet saņemas — meklē un atrod izeju.

«Esam 29 sievietes, kas iekļautas šajā fondā, pašlaik vienīgās,» savu stāstījumu turpina Laima, «kā balva bija šis ceļojums uz Briseli, kurā devāmies mēs 25 (četras dažādu iemeslu dēļ netika). No fonda līdzekļiem mums atmaksāja visu — braucienu ar lidmašīnu un vilcienu, iedeva 35 eiro pusdienām.

Briselē vispirms nokļuvām Eiropas Sa vienības namā — tieši ciemos pie S. Kalnietes. Fotografējāmies kopā pie ES valstu karogu rindas. Tad mūs uzveda augšā uz pieņemšanas zāli, tur mēs pusotru stundu runājām, Sandra mums stāstīja, kā norit darbs šajā lielajā mājā. Būtībā tur ir 3 ēkas, kas savienotas ar stikla gaiteņiem — gaisa tuneļiem. Deputātu dienas režīms saspringts, tāpēc bieži notiek tā, ka no rīta līdz vakaram laiks paiet šajā lielajā namu kompleksā. Šeit ir pieejami komunālie pakalpojumi: apavu remonts, ķīmiskā tīrītava u. c., var iegādāties pārtiku.

Lai deputāte no sava kabineta nokļūtu vestibilā, paiet 15 min. Pirmā mana vilšanās bija, lielā sēžu zāle, kas TV izskatās ļoti liela, būtībā ir mazāka, bet vienkārši arhitektoniski tā izveidota, ka tur satilpst ļoti daudz cilvēku.

Galvenais, ko Sandra teica — lūdzu, mācieties valodas, angļu vai franču, lai varētu izlasīt oriģinālā, ko spriež ES, kādas direktīvas un kādus ieteikumus dod arī mums — Latvijai, jo kaut kā tās direktīvas mazliet sagrozās, kamēr nonāk Rīgā vai avīzēs. ES ir mājas lapa, kur visus rīkojumus, direktīvas un ieteikumus var izlasīt oriģinālvalodā. Zālē tulkošana notiek tā, ka vienlaicīgi strādā divi tulki. Tulko tikai ES valstu valodās, tātad arī latviešu valodā tulkošana ir nodrošināta. Zālē (balkonā) ir kabīnītes, kur sēž tulki. Strādā divi vienlaicīgi, ja ir kādi gadskaitļi, tad viens runā, bet otrs pieraksta skaitļus. Tulkošana notiek sinhroni, ja vienam aizķeras balss, turpina otrs, lai nav aizkavēšanās. Visi tulki ir sertificēti. Ja grib tulkojumu citās valodās, tad tulki jāalgo pašiem.

S. Kalniete saka, ka vislabāk tomēr ir, ja pats brīvi var izteikties angļu vai franču valodā, tā var labāk pārliecināt par savu viedokli, piem., kas Latvijai vajadzīgs.

Katra ziņojuma ceļš līdz balsošanai ir samērā ilgs — to izlasa 4—5 reizes, līdz tas iziet visas instances un nonāk balsošanā. Deputātu darbu vērtē pēc iesniegtajiem ziņojumiem.

Reizi mēnesī viņi brauc uz Strasbūru, kur arī notiek sēdes. Katram deputātam ir palīgs, kuru tas algo no šim nolūkam iedalītajiem līdzekļiem. S. Kalnietes palīgs Mārtiņš bija mūsu grupas vadītājs. Viņš vairāk strādā Latvijā, kur pārbauda statistiku, kas mēdz būt visai kļūdaina.

Brisele ir dārga pilsēta, Sandra stāsta, ka apģērbu un apavus iegādājas Latvijā. Viņa ir noīrējusi dzīvoklīti, jo deputātiem domātā viesnīca ir diezgan trokšņaina.

Briselē dzīvo jaunieši no visas pasaules, tajā skaitā arī no Latvijas. Liene, kura arī vadīja ekskursiju Briselē, ir dzīvojusi Latvijā. Viņa zina sešas valodas. Kāda sieviete no mūsu grupas jautāja, vai viņa atgriezīsies dzimtenē. Liene šaubās — kur gan viņa Latvijā liks lietā šīs valodas? Ja valodu nelieto, tā aizmirstas.

Pirmā no divām brauciena dienām bija veltīta Briselei. Trīsarpus stundas staigājām pa vecpilsētu, līdz bijām piekusuši, gribējās atlaisties gultā. Nakšņojām viesnīcā divvietīgos numuriņos. Otrajā dienā bijām Brigē, kas atrodas stundas brauciena attālumā ar vilcienu no Briseles.

Teikšu tā: vajag aizbraukt pasaulē, lai redzētu un saprastu, cik skaista ir Rīga, cik skaista ir Latvija. Tik daudz koku un apstādījumu, parku un dārzu kā Rīgā, Briselē nav. Godīgi sakot, daudz esmu ceļojusi, bet pie mums zaļuma, šķiet, ir visvairāk. Mūsu Rīga ir ļoti tīra, tik daudz izsmēķu uz ielām kā Briselē, šeit nekad neesmu redzējusi.

Vecpilsēta ir interesanta ar to, ka ļoti daudz māju «iet iekšā zemē» — 2 3 stāvi virs zemes, 2—3 stāvi zem zemes. Pa TV rāda valdības māju, kas izskatās kā tāds stikla kubs, bet, izrādās, šajā kubā atrodas lifti, kas cilvēkus noved pazemē, kur lielākā no vairākām konferenču zālēm var uzņemt 1000 cilvēku.

Viņi to pamato šādi: «mēs esam valsts starp valstīm, tai vairs nav kur izplesties — tikai uz augšu, vai iekšā zemē.»

Jaunajā Briseles daļā ļoti daudz augstceltņu — stikls un betons, vizuāli šķiet, ka būtu stikla karkasi. Vecajā daļā mājiņas katra savādāka, bet visas ar šaurām fasādēm, pārējā daļa iet dziļumā sētā, tas ir savādāk kā pie mums. (Izrādās, viņiem jāmaksā valsts nodeva par fasādes daļu, nevis par to, kas atrodas sētā.)

Ļoti interesanta arī centrālā stacija — divi stāvi — virs, četri — zem zemes. Varētu teikt, ka tur vesela pilsēta zem zemes.

Vilcieni tur dažādi, ir divstāvu vagoni, bet mēs braucām parastajos.

Prom braucām I klasē, kur biļete, protams, dārgāka, atpakaļ — II klasē. Abās bija vienādi sēdekļi un galdiņi, bet I klasē bija paklājs uz grīdas, kas II klasē nebija.

Otra mana lielā vilšanās bija pie Briseles «Čurājošā puisēna», tas ir apmēram metru garš, tātad maziņš, necilā vietā, ja gide nebūtu vērsusi uzmanību uz statuju — lūk, mūsu lepnums! — tad būtu tai paskrējuši garām.

Vecpilsētā ielas pārsvarā bruģētas, bet bruģakmeņi nav gludi kā pie mums, ar kailām pēdām staigāt nebūtu visai patīkami, durtos pēdās. Platākās ielas, pa kurām brauc autobusi, ir asfaltētas.

Briselē, tāpat kā daudzviet Rietumeiropā, ir daudz krāsainu cilvēku: dažādu ādas toņu melnādainie, meksikāņi, ķīnieši (daudz melnādaino bija arī Skandināvijā — Zviedrijā un Norvēģijā).

Briselē daudz muzeju, gide apgalvoja, ka tos var izstaigāt pusgada laikā, liela daļa no tiem atrodas zem zemes. Tie ir ļoti dažādi, tajā skaitā arī kanalizācijas muzejs. Vidējā ieejas biļetes cena muzejos ir 6 eiro.

Vecpilsētā daudz krodziņu un suvenīru veikaliņu. Briselieši daudz dzer alu. Uz ielu stūriem cep un tirgo biezas mīklas vafeles, gan saldas (ar ievārījumu vai putukrējumu), gan sāļas (ar rasolveidīgiem salātiem), jo viņiem tur atļauts tirgot vafeles un kartupeļu salmiņus.

Ciemošanās Briselē notika šā gada septembrī, tādēļ Laima var dalīties ar nesen gūtiem iespaidiem. Vēlam viņai vēl daudz ceļot, gūt jaunus panākumus dzīvē un darbā, kā arī turpināt savu sadarbību ar Tukuma NB!