Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2010 / Nr. 10 - 2010

Nodaļa — Personība


Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere


No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede

Trešais turpinājums.

No Ēģiptes tumsības
Pamazām augu un manī brieda vēlme izpausties. Nedaudzās zīmes, ar kuru palīdzību es sazinājos aizvien mazāk atbilda manām vajadzībām, bet nespēja paskaidrot, ko vēlos, radīja niknuma uzplūdus. Jutu, ka mani tura kaut kādas neredzamas rokas un es izmisīgi centos atbrīvoties. Es cīnījos. Nebija jau gluži tā, ka tas, ko darīju, daudz līdzētu, taču pretestības gars manī bija ļoti spēcīgs. Parasti jau gan es, galu galā, izplūdu asarās un mani spēki pēc tam bija pagalam izsīkuši. Ja māmiņa tādā reizē pagadījās man blakus, es ielīdu viņas apkampienos un biju pārāk nelaimīga, lai atcerētos tikko notikušās vētras iemeslus. Pēc kāda laika nepieciešamība pēc jauniem saskarsmes veidiem ar apkārtējiem kļuva tik neatliekama, ka šādi niknuma uzliesmojumi sāka atkārtoties ik dienu, reizēm pat ik stundu.

Mani vecāki bija ļoti sarūgtināti un norūpējušies. Mēs dzīvojām pārāk tālu no neredzīgo un nedzirdīgo skolām un doma par to, ka kāds vēlētos braukt tādu gabalu šurp, lai mācītu bērnu privātā kārtā, šķita nereāla. Brīžiem pat mani draugi un tuvinieki šaubījās, vai man vispār var ko iemācīt. Māmiņai vienīgais cerību stariņš uzmirdzēja, lasot Čārlza Dikensa «Amerikāņu piezīmes». Viņa tur izlasīja stāstu par Loru Bridžmenu, kura, tāpat kā es, bija nedzirdīga un neredzīga, un tomēr ieguva izglītību. Bet māmiņa atcerējās to, ka dakteris Hovs, kurš atklāja neredzīgo un nedzirdīgo apmācības veidu, jau sen ir miris. Iespējams, ka arī apmācības metodes ir mirušas līdz ar viņu, un pat, ja nav mirušas, tad kā gan mazā meitenīte no tālās Alabamas varētu šīs brīnumainās iespējas izmantot?

Kad man bija jau seši gadi, mans tēvs reiz bija padzirdējis par kādu Baltimoras okulistu, kurš varējis palīdzēt daudzos, šķietami bezcerīgos, gadījumos. Vecāki nolēma aizvest mani uz Baltimoru un noskaidrot, vai manā gadījumā var ko līdzēt.

Brauciens bija ļoti patīkams. Man ne reizi neuznāca niknuma lēkme: pārāk daudz lietu nodarbināja manas rokas un prātu. Vilcienā es sadraudzējos ar daudziem cilvēkiem. Kāda dāma man uzdāvināja kārbiņu ar gliemežvāciņiem. Tēvs izurba tajos caurumiņus, lai es tos varētu vērt aukliņā, un šī nodarbe mani iepriecināja ilgu laiku. Vagona pavadonis arī izrādījās ļoti laipns. Daudzas reizes es, ieķērusies viņa jakas malā, staigāju viņam līdzi, kad viņš apstaigāja pasažierus, kompostrēdams biļetes. Viņa kompostieris, ar kuru viņš man ļāva paspēlēties, bija brīnumaina rotaļlieta. Ērti iekārtojusies savā vietiņā, es stundām izklaidējos, sitot caurumus kartona gabaliņos.

Mana tante man satina lelli no dvieļiem. Tas nu bija augstākā mērā briesmīgs radījums, bez deguna, bez mutes, bez acīm un bez ausīm; šai pašdarinātajai lellei pat bērna iztēle nespēja saskatīt seju. Savādi, bet acu trūkums mani pārsteidza vairāk nekā visi pārējie lelles defekti kopā ņemti. Es neatlaidīgi uzsvēru to apkārtējiem, tomēr nevienam neienāca prātā pagādāt lellei acis. Pēkšņi pār mani nāca apskaidrība: nolēkusi no dīvāna, es atradu tantes lietusmēteli, kurš bija apdarināts ar palielām pērlītēm. Norāvusi divas pērlītes, es ar zīmēm parādīju tantei, ka vēlos, lai tās piešuj lellei. Viņa pielika manas rokas pie savām acīm, es apstiprinoši māju ar galvu, ka jā. Pērles tika piešūtas vajadzīgajās vietās, un es nespēju vien apvaldīt savu prieku. Taču drīz vien es zaudēju jebkādu interesi par redzi atguvušo lelli.

Kad ieradāmies Baltimorā, mēs tikāmies ar dakteri Čīzholmu, kurš pieņēma mūs ļoti laipni, taču līdzēt neko nevarēja. Viņš ieteica tēvam pakonsultēties ar dakteri Aleksandru Grehemu Bellu Vašingtonā. Šis ārsts varot sniegt informāciju par skolām, kurās māca nedzirdīgos un neredzīgos bērnus un arī par skolotājiem, kas šādu apmācību var veikt. Uzklausījuši ieteikumu, mēs nekavējoties devāmies uz Vašingtonu pie daktera Bella.

Tēvs brauca ar smagu sirdi un lielām bažām, bet es, nenojaušot par viņa ciešanām, priecājos par to, ka varu tā braukāt no vienas vietas uz otru.

Jau no pašām pirmajām minūtēm es sajutu no daktera Bella izstarojošo maigumu un līdzjūtību, kas, tāpat kā viņa pārsteidzošie sasniegumi zinātnē, iekaroja daudzas sirdis. Viņš apsēdināja mani klēpī, es pētīju viņa kabatas pulksteni, kuram viņš lika man nozvanīt. Viņš ļoti labi saprata manu zīmju valodu. Es to jutu un iemīlēju viņu par to. Taču es pat nosapņot nevarēju, ka sastapšanās ar viņu kļūs man par durvīm, caur kurām es pāriešu no tumsas uz gaismu, no piespiedu vientulības uz draudzību, saskarsmi, zināšanām, mīlestību.

Dakteris Bells ieteica manam tēvam, lai tas uzraksta misteram Amanjosam, Pērkinsa institūta direktoram Bostonā, kur kādreiz bija strādājis dakteris Hovs, un palūdz, vai viņš nepazīst kādu skolotāju, kurš varētu uzsākt manu apmācību. Tēvs tūdaļ arī to izdarīja, un pēc dažām nedēļām no daktera Amanjosa atnāca visai laipna atbilde ar iepriecinošu vēsti, ka tāds skolotājs ir atrasts. Tas notika 1886. g. vasarā, taču misis Sallivana atbrauca pie mums tikai nākamā gada martā.

Tā nu es iznācu no Ēģiptes tumsības un nonācu pie Sinaja. Dievišķais Spēks skāra manu dvēseli, un tā kļuva redzīga, un es iepazinu daudzas brīnumu lietas. Es sadzirdēju balsi, kura teica: «Zināšanas ir mīlestība, gaisma un apskaidrība».

Turpinājums nākamajā numurā.