Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Ar balto spieķi Vērmanes dārzā

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 10 - 2011

Nodaļa — Baltā spieķa diena

Ar balto spieķi Vērmanes dārzā
Līga ķikute

Kad apmēram pirms gada man kļuva aktuāls pārvietošanās jautājums, un es nopietni apsvēru jautājumu par palīglīdzekļa, kaut tikai brīdinoša, lietošanu, saņēmu ne vienu vien neizpratnes pilnu komentāru, jo vairums cilvēku balto spieķi uzskata par tikai un vienīgi neredzīgajiem paredzētu lietu.

Tomēr baltais spieķis ir vienīgā un vispāratzītā ne tikai neredzīgo, bet arī vājredzīgo cilvēku pazīšanās zīme daudzās pasaules valstīs un kļuvis par starptautisku standartu. Kopš 1980. g. 15. oktobra tiek atzīmēta Baltā spieķa diena, savukārt kopš 1991. g. šī diena tiek atzimēta arī Latvijā.

Kaut gan laika apstākļi oktobra vidū nebūt nelutināja, SIA «Latvijas Neredzīgo biedrības Rehabilitācijas centrs» 14. oktobrī Rīgā, Vērmanes dārzā rīkoja informatīvu pasākumu «Baltā spieķa diena». Rehabilitācijas centra speciālisti sešas stundas piedāvāja veikt dažādas aktivitātes jebkuram interesentam, kurš vēlējās iejusties vājredzīga un neredzīga cilvēka ādā.

Galvenais šī informatīvā pasākuma uzdevums bija priekšstata veidošana par redzes traucējumiem un informācijas sniegšana par to, kā izturēties, satiekot vājredzīgu un neredzīgu cilvēku, kā arī informācijas sniegšana cilvēkiem ar redzes traucējumiem par iespējām saņemt palīdzību, jo ne visi cilvēki ar smagām redzes problēmām ir iestājušies Latvijas Neredzīgo biedrībā, līdz ar to viņi informāciju par pieejamo palīdzību nesaņem. Bija vērojama arī masu mēdiju interese par pasākumu, jo dienas gaitā SIA «LNB RC» direktore un valdes priekšsēdētāja Māra Henele un valdes priekšsēdētājas vietniece Natālija Aprāne sniedza intervijas preses pārstāvjiem, stāstot par Baltā spieķa dienu un cilvēkiem ar redzes traucējumiem.

Apmeklētājiem bija iespēja «izbaudīt» uz savas ādas tādus redzes traucējumus kā tuneļveida redze, makulas deģenerācija, diabētiskā retinopātija, gaismas sajūta u. c., uzliekot simulācijas brilles. Kad N. Aprāne kādai apmeklētājai, kura bija uzlikusi tuneļveida redzes simulācijas brilles, jautāja, vai viņa ar šādu redzi varētu aiziet līdz centrālai dzelzceļa stacijai, atbilde bija noraidoša, kaut arī starp staciju un Vērmanes dārzu ir tikai viens kvartāls un visi luksofori aprīkoti ar skaņas signālu. Visu pasākuma laiku tika stāstīts par to, kā uzvedās cilvēks ar redzes invaliditāti, uzsverot to, ka, ja cilvēks kaut ko redz, tas nenozīmē, ka viņš redz visu, vai arī, ja cilvēks sarunas laikā neskatās virsū, viņš nebūt nav iedomīgs, viņš vienkārši izmanto to acs daļu, ar kuru redz. Tika kliedēti arī stereotipi, kuri nereti tiek attiecināti uz vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem, piem., ka sievietes ar redzes invaliditāti nestaigā augstpapēžu kurpēs un neapmeklē skaistumkopšanas salonus. Interesenti varēja saņemt informatīvos materiālus par to, kā palīdzēt cilvēkiem ar redzes traucējumiem — bukletus «Mēs esam blakus», «Daži jautājumi, simtiem atbilžu. Redze» un citus.

Vienā no izaicinošākajām un reizē interesi izraisošākajām aktivitātēm, iespējams, vēsā laika dēļ bija tējas un sviestmaizes pagatavošana aizsegtām acīm, izmantojot ūdens līmeņa noteicēju un nazi ar vadlineālu, Baibas Čunčiņas vadībā. Kā atzina kāda redzīga kundze, kura bija vienā no pirmajām drosminiecēm, kas pagatavoja tēju un sviestmaizi aizsegtām acīm: «Tas ir grūti, bet pierast var». Lai gan šī aktivitāte nebija no vieglajām, tējas un sviestmaizes pagatavot gribētāju netrūka visu pasākuma laiku.

Turpat uz blakus galda bija izvietota no dažādiem dabas un tekstila materiāliem veidota radošo darbu izstāde, kuras eksponātus interesenti varēja gan apskatīt, gan aptaustīt. Turpat sociālās rehabilitētājas Zanes Krūkles uzraudzībā bija iespēja piešūt pogu un sist tapiņas dēlītī aizvērtām acīm. Lai gan tapiņas dēlītī sita daudzi, pogas piešūšana, šķiet, tika uztverta kā pārāk grūts un riskants uzdevums, jo par to interese bija minimāla. Tomēr, spriežot pēc savas pieredzes, varu droši teikt, ka cilvēkam ar attīstītu tausti pogas piešūšanai grūtības sagādāt nevajadzētu.

Pie tiflotehnikas demonstrācijas galda plašu interesi īpaši vecāka gadu gājuma apmeklētāju vidū izraisīja dažādas lupas, iespējas tās iegādāties vai saņemt kā tehniskos palīglīdzekļus. Ne viens vien vērsās ar tiešu jautājumu: «Cik maksā lupa?», uz ko LNB Jelgavas TO vadītāja Svetlana Sproģe atbildēja, ka šeit lupu nopirkt nevar, un pacietīgi stāstīja, kādi dokumenti nepieciešami tehnisko palīglīdzekļu saņemšanai un kur tos var saņemt. Apmeklētājiem bija iespēja apskatīt arī runājošos pulksteņus un svarus, vājredzīgajiem un neredzīgajiem piemērotas galda spēles, ūdens mērītāju, Braila raksta rakstāmmašīnu un, protams, pasākuma «galveno vaininieku» balto spieķi.

Runājot par balto spieķi... Lai gan, kā jau minēju, baltais spieķis ir ne tikai neredzīgo, bet arī vājredzīgo cilvēku pazīšanās zīme, ne vienam vien apmeklētājam izbrīnu izraisija fakts, ka baltais spieķis var būt noderīgs arī vājredzīgajiem, pārvietojoties nepiemērotā apgaismojumā, atrodoties nepazīstamā vietā un, protams, pārejo satiksmes dalībnieku brīdināšanai. Tāpat speciālistiem nācās skaidrot interesentiem, ka baltais spieķis nav paredzēts atbalstam. Nostāk no kņadas, turpat Vērmanes dārzā, jebkurš apmeklētājs varēja pamēģināt aizsegtām acīm pārvietoties ar balto spieķi speciālista vadībā.

Plašu masu mēdiju un arī apmeklētāju uzmanību izpelnijās suns pavadonis labradors Bralis Teodors, kuru cilvēki ar redzes traucējumiem jau bija satikuši projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» ietvaros un kurš uz šo pasākumu bija ieradies savas saimnieces Zaigas Kļaviņas pavadībā. Interesentiem bija iespēja pamēģināt iet ar suni-pavadoni, dodot komandas gan latviešu, gan itāļu valodā.

Klātesošajiem bija iespēja iepazīties arī ar Braila un Hebolda rakstiem, kā arī pašiem pamēģināt rakstīt. Interesenti varēja iepazīties gan ar dažādām Braila, gan Hebolda raksta tāfelēm, kuras parādija un par kurām pastāstīja Antoņina Smirnova. Turpat kā viens no Braila raksta paraugiem bija redzams arī viens no žurnāla «Rosme» jaunākajiem numuriem.

Ik pa laikam pasākuma teltī starp apmeklētāju un rehabilitācijas centra speciālistu balsīm bija saklausāma datora sintezēta runāšana. Rehabilitācijas centra datorzinību pasniedzējs Deniss Vatjkovičs interesentiem demonstrēja runas sintēzes un ekrānpalielinošās datorprogrammas, kā arī mobīlos telefonus ar divām dažādām runājošajām programmām: daudziem pazīstamo «Straight Talk» un sievietes balsī runājošo «Mobile Speak», kura gan nav pieejama latviešu valodā. Kā varēja novērot, bija maz tādu brīžu, kad par tehnikas sasniegumiem neviens neinteresējās.

Tā kā pīšana ir viens no izplatītākajiem cilvēku ar redzes invaliditāti arodiem, pasākuma teltī ar svaigu koka smaržu apmeklētājus pievilināja mazāki un lielāki, glīti, gaiši dzelteni pinumi, par kuriem neslēptu interesi izrādija masu mēdiji. Turpat blakus varēja apskatīt tapojumus un arī iemēģināt roku šajā rokdarbu veidā. Dāmas gan ar, gan bez tapošanas pieredzes labprāt šo iespēju izmantoja. Tapošanai pa vidu bija dzirdamas galda spēļu — dambretes un domino — skaņas.

Atsevišķa telts, kurā visu pasākuma laiku uz nebēdu tika spēlēts showdown (galda teniss neredzīgajiem), kalpoja ne tikai kā labs skaņas orientieris cilvēkiem ar redzes problēmām, bet arī kā apmeklētāju piesaistītājs, kas tā vien mudināja atnākt apskatīties, kas tad te īsti notiek. Bumbiņas atsitieni pret galdu atbalsojās visā Vērmanes dārzā. Turpat bija novietots ritenis — tandēms, ar kuru brīžos, kad nelija, braukt gribētājus, tiesa gan, aizsietām acīm pa dārza celiņiem vizināja Kaspars Biezais. Dienas gaitā biju dzirdējusi runas, ka ar acīm ciet kaut tikai aizmugurē braukt ar tandēmu neesot diez ko patīkami. Pamēģināju pati un varu teikt, ka, salīdzinot ar parastu velosipēdu, lielas atšķirības nav un, sēžot tandēma aizmugurē, acu apsējs netraucē. Traucēklis brauciena izbaudišanai var būt tieksme kontrolēt notiekošo un neuzticēšanās tandēma stūrmanim.

Un kā tad bez pasaulē harmoniskākā skaņu sakopojuma — mūzikas! Par Baltā spieķa dienas muzikālo noformējumu rūpējās Strazdumuižas pūtēju kvintets, līdzās galda tenisam lietainajā dienā, kāda bija piektdiena 14. oktobris, pieskandinot Vērmanes dārzu.

Tik pozitīvi bija pavadīta šī diena — Baltā spieķa diena, kad mēs, cilvēki ar redzes traucējumiem, liekam par sevi manīt, kādam sniedzam roku, kādam — zināšanas, cenšamies kliedēt stereotipus, un varbūt kādam liekam apstāties un padomāt, jo viss sākas ar izpratni.