Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Mācības Braila rakstā parastā stundā

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 11 - 2011

Nodaļa — Ārzemēs

Mācības Braila rakstā parastā stundā
Andrea Katemane
žurnāls «Gegenwart» Nr. 2/2011

No vācu valodas tulkojusi Līga ķikute

Vācijas skolās šobrīd daudzas lietas iet savu gaitu: digitalizācija paver iespējas jaunām mācību un apmācības metodēm, viena skola visiem paver jaunas perspektīvas. Taču ko tas nozīmē priekš tik specifiska raksta kā Braila raksts? Intervējam Dērti Severinu un Haidiju Taisu-Klē, kuras abas ir skolotājas Karla Štrēla skolas konsultāciju un veicināšanas centrā Marburgā. Viņas iesaka un atbalsta vājredzīgu un neredzīgu bērnu apmācību parastās skolās.

Vai neredzīgs bērns parastā skolā Braila rakstu apgūst kopā ar redzīgajiem klasesbiedriem?

Dērte Severina (DS): «Tas atkarīgs no situācijas konkrētajā mācību stundā. Lai iemācītos burtus un apgūtu lasīšanas tehniku, neredzīgam bērnam nepieciešamas individuālās nodarbības, kuras pasniedz skolotājs — konsultants vai integrācijas palīgs, kurš ir iepriekš apmācīts. Cik vien iespējams, neredzīgais bērns apgūst to pašu mācību vielu, ko pārējie skolnieki.»

Šobrīd ir pieejami dažādi neredzīgo raksta rakstīšanas veidi: tāfele un grifele, mehāniskā un elektriskā rakstāmmašīna, dators ar Braila rindu un iespēju rakstīt punktrakstā. Kad kaut kas no šī visa tiek izmantots mācību procesā?

DS: «Tas atkarīgs no bērna spējām un mācību nosacījumiem. Arī neredzīgo pedagogi Vācijā uz šo lietu skatās dažādi. Personīgi man ir svarīgi, lai bērns iemācās lasīt un rakstīt uz papīra, ka viņš raksta un jūt, kā to lasīt. Tad seko mehāniskā neredzīgo raksta rakstāmmašīna, ar kuru viņš kādu laiku raksta. Tomēr kaut kad arī redzīgajiem bērniem jāredz, ko viņu neredzīgais klasesbiedrs dara. Šādam nolūkam mēs izmantojam elektronisko Braila rakstāmmašīnu ar ekrānu tā, ka pārējie bērni var izlasīt neredzīgā uzrakstīto.»

Haidija Taisa-Klē (HTK): «Ir skolas, kurās skolotāji-konsultanti jau no pirmās klases izmanto datoru ar Braila rindu un iespēju rakstīt punktrakstā. Mācības, kā apieties ar datora klaviatūru, seko vēlāk. Parastā stundā dators nepieciešams visiem, un skolotājs redz, ko bērns raksta. Priecē mācībspēku gatavība mācīt pilno rakstu*. Esmu izstrādājusi pedagoģiskās izglītības un prakses programmu par neredzīgo raksta tēmu, kas ir izsaukusi lielu interesi.»

Tātad tā ir jūsu prasība, lai skolnieks un skolotājs parastā stundā iemācītos pilno rakstu?

Abas: «Jā, pilno rakstu jebkurā gadījumā.»

HTK: «Īsā raksta** apgūšanu ne vienmēr var sagaidīt, tas atkarīgs no skolas. Esmu pat dzirdējusi, ka Bavārijā redzīgi bērni integrējās neredzīgo klasē. Tur notiek apmaiņa — redzīgie bērni apgūst neredzīgo rakstu, bet neredzīgie skolēni, izmantojot aptaustāmus materiālus, redzīgo rakstu.»

DS: «Neredzīgam skolniekam, kura apmācībā es no 4. klases izmantoju klēpjdatoru, tas ar laiku tika izņemts, lai viņam nebūtu pārāk daudz papildu informācijas. Īsā raksta apgūšanai esmu izveidojusi atmiņas spēli, kas sastāv no punktu un redzīgo rakstā aprakstītām kartītēm, un to var spēlēt gan ar skolasbiedriem, gan ģimenes locekļiem. Redzīgo rakstā spēlētājiem divreiz jāpaņem viens un tas pats vārds un jāizveido pāris, savukārt neredzīgajam spēlētājam vārda pilnajai formai jāsameklē īsā forma. Spēle bija ļoti iemīļota.»

Vai, mācot Braila rakstu parastā stundā, neredzīgam bērnam līdz ar izmaiņām apmācības procesā tiek piedāvātas arī jaunās iespējas?

HTK: «Ja, pamatnosacījumi jebkurā gadījumā ir tie paši. Cita rakstības sistēma un zinātkāre neredzīgam bērnam tāpat radīs nepieciešamo motivāciju.»

* Pilnais raksts — Braila raksta veids, kurā vācu valodā bieži sastopamas skaņu grupas, piem., st, sch, ie, ei, au, tiek apzimētas ar vienu rakstu zīmi, šādi saīsinot tekstu garumu par 5—10%.

** Īsais raksts — Braila raksta veids, kas pielāgots stenogrāfijas vajadzībām, piem., «un» vietā rakstot tikai «u», salīdzinājumā ar pilno rakstu, teksta garumu var saīsināt par 30—40% (http://de.wikipedia.org/wiki/ Brailleschrift ).