Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Braila raksts 21. Gadsimtā

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 12 - 2011

Braila raksts 21. Gadsimtā
Ar Terēzu Landru sarunājās Inita Ozoliņa

(Nobeigums. Sākums žurnāla novembra
numurā)

Ieskats kongresa tematikā un norisē
Kongresa «Brails 21. Inovācijas Braila rakstā» darbs tika organizēts sešās sekcijās, un tā ietvaros tika aplūkotas un izvērstas sekojošas tēmas (pēc katras tēmas ir piemēri — referātu nosaukumi, par ko attiecīgajā sekcijā tika runāts):

– Izglītība un lasīt/rakstīt prasme: Braila raksts un 21. gs. tehnoloģijas; Iepazīšanās ar Braila rakstību pirmsskolā; Braila raksta lasīt/ rakstīt prasmes un skolēnu grafiskā kompetences loma multimodālas mācību vides veidošanā neredzīgiem skolēniem (Terēzas prezentācijas un arī iesniegtā raksta tēma).

– Profesionālā apmācība, nodarbinātība un mūžizglītība: Braila raksta nozīme neredzīgu cilvēku profesionālajā rehabilitācijā; Neredzīgu cilvēku darba efektivitātes paaugstināšana ar Braila raksta un mūsdienu tehnoloģiju palīdzību.

– Pētījumi un attīstība: Pētījuma par Braila displeja lietotājiem Lielbritānijā rezultāti; Braila raksta pielietojuma modelis bez ierobežojumiem.

– Informācijas pieejamības uzlabošana: vai Braila raksts izdzīvos?

– Braila raksts kā vienota dizaina sastāvdaļa: Braila raksts var vēl daudz vairāk.

– Braila raksta loma neatkarīgas dzīves nodrošināšanā: Braila raksta standartu ieviešana jūsu valstī.

Kongress norisinājās Leipcigas universitātē, un prezentācijas notika vienlaicīgi četrās telpās — zālē un trijās auditorijās. Dalībnieki pēc brīvas izvēles varēja iet un klausīties to, kas viņus vairāk saista un interesē. Protams, daudzas tēmas bija savā ziņā līdzīgas — un noteikti vienlīdz nozīmīgas. Tās ļāva izprast un analizēt Braila raksta attīstības un pielietojuma paplašināšanas tendences gan gala lietotāju, gan tehnoloģiju izstrādātāju, gan arī to ražotāju un popularizētāju līmenī.

Tika arī uzdoti filozofiski jautājumi par Braila raksta nākotnes perspektīvām — par to, vai Braila raksts tāds, kādu mēs to pazīstam jau teju 200 gadus, arī nākamajās desmitgadēs varētu saglabāt savas stabilās pozīcijas neredzīgu cilvēku informācijas pieejamības nodrošinājumā.

Kongresa delegāti sprieda arī par Braila raksta nozīmi neredzīgu bērnu izglītībā, kas, mainoties mācību materiālu formātiem un metodiskajiem uzstādījumiem, arī piedzīvo straujas kvalitatīvas izmaiņas.

Terēzas prezentācija noritēja otrajā pasākuma dienā lielajā zālē. Viņas uzstāšanās bija veltīta Braila raksta un taktilās grafikas lasīšanas pamata principu vienlaicīgas apguves jautājumiem un problēmām skolā. Dažādas modalitātes — redze, dzirde, oža, tauste, caur kurām mūsu sajūtas uztver pasauli, var daļēji aizstāt viena otru vai arī kompensēt kādas modalitātes trūkumu.

Tā cilvēks, kas nespēj redzēt, var uztvert vizuālās modalitātes informāciju un produktīvi to izmantot, ja šī informācija ir pareizi pārtulkota citā modalitātē. Piem., ar dzirdi jeb audiāli uztveramā veidā. Multimodāla (jeb no daudzām modalitātēm sastāvoša) mācību vide ir tāda, kur bērns mācību procesā aktīvi lieto ne tikai vienu, bet vairākas modalitātes.

Piem., neredzīgam bērnam multimodalitāti nodrošinās aktīva taustes un dzirdes izmantošana. Bez tam, tausti var lietot daudz plašāk, nekā tikai drukāta teksta lasīšanai — tā ir vizuālās informācijas taktilo aizstājēju izziņas nodrošinātāja. Arī šajā — vizuālās informācijas taktilo analogu pārveides jomā pasaulē un Eiropā aizvadītajos 10 gados ir notikušas lielas pārmaiņas.

Šobrīd uz papīra vai plastikāta veidotu taktilo grafiku daļēji aizstāj dažādi taktilie displeji, kas vizuālo informāciju var pārveidot taustāmās formās ar sarežģītu elektronisku tehnoloģiju palīdzību. Tomēr, lai spētu darboties ar šādām ierīcēm un gūtu no tām informatīvu atdevi, neredzīgam bērnam vispirms jāmācās saprast un lasīt grafisko informāciju — un šai apmācībai būtu jānorit paralēli ar Braila lasīt un rakstītprasmes apguvi.

Taktilās grafikas un Braila raksta saskarsmes izpratnē interesantas bija arī diskusijas par preču marķēšanu. Šajā jomā, tāpat kā daudzās citās, mūsu valsts ir mazliet mazāk iesaistījusies. Valstīs, kurām ir lielākas ekonomiskās iespējas, jau tagad cenšas marķēt Brailā ikdienā lietojamās preces, ne tikai farmakoloģijas produkciju. Daudzviet, piem., Japānā, šim nolūkam tiek izmantotas taktili atpazīstamas zīmes — vienkārši simboli, kas norāda, vai prece satur/nesatur kādu vielu.

Dažās Eiropas Savienības valstīs, kur ikdienas preces vēl netiek marķētas ar Braila uzrakstiem vai taktilām zīmēm, darbojas pakalpojums pa telefonu, piezvanot no veikala uz attiecīgu tālruņa numuru, cilvēks no speciāla informatora saņem izsmeļošas ziņas par viņu interesējošo preci.

Kopumā, gatavošanās kongresam tā organizatoriem prasīja divus gadus darba, un nākamais šāda veida pasākums notiks ne ātrāk kā pēc 7 gadiem. Tik vērienīga pasaules mēroga notikuma sagatavošana, protams, ir ļoti komplicēts un laikietilpīgs process, un arī idejas nerodas tik ātri, kā gribētos.

Sagaidāms, ka, izvērtējot 2011. g. kongresa rezultātus, tiks publicēts improvizēts tematiski idejiskais kopsavilkums — pasākuma nozīmības kvintesence, kā arī izvirzīts vadmotīvs jeb pamata uzstādījums tam, par ko varētu plašāk diskutēt nākamajā šāda veida pasākumā.

Diskusijās par šī kongresa nozīmi paši rīkotāji atzina, ka, tehniskajām iespējām pieaugot un dzīvei mainoties, tiek koriģēti arī Braila raksta attīstības virzieni. Terēzai iepatikās kongresa dalībnieces un referentes Džudītes Diksones izteiktā tēlainā līdzība ar līniju smiltīs. Dž. Diksone jau 30 gadus vada Braila materiālu nodaļu ASV Kongresa bibliotēkā Vašingtonā. Viņa ir dzimusi neredzīga, bet ir ļoti izglītota, darbīga un ārkārtīgi apburoša personība. Viņa atzina, ka kongresa nozīme ir norādīt attīstības virzienu — iezīmēt to kā līniju smiltīs. Šī līnija ar laiku, protams, izzudīs, bet pēc laika parādīsies atkal jauna — citā virzienā. Un varbūt tā — jaunā līnija — būs nevis parasta, bet punktēta.

Tika uzdots arī galvenais jautājums: kādā virzienā attīstīsies Braila raksts? Tas noteikti pārveidosies, integrējoties modernajās tehnoloģijās, jo drukāta teksta gadījumā tiek izmantoti lieli papīra apjomi; tiek producēti daudzi grāmatu sējumi, kurus cilvēki vairs tik ļoti daudz nelasa, kā tas bija agrāk. Tas ir neapšaubāms fakts, ka visu informācijas daudzumu, kāds šobrīd ir pieejams, nevar nodrukāt Braila rakstā. Un vai digitālo tehnoloģiju laikmetā, kad eksistē un ir pieejami daudzi citi informācijas nesēji un formāti, tas būtu nepieciešams? Galvenais, lai informācija vispār būtu pieejama un izmantojama. Un Braila raksts jebkurā gadījumā saglabās savu nozīmi un funkciju kā saziņas līdzeklis — kā starpnieks, lai cilvēkiem ar smagiem redzes traucējumiem būtu pieejams arī rakstītais vārds.

Neviens neapgalvo — un šāds izteikums būtu nekorekts, ka Braila raksts ir novecojis vai ka tas būtu lemts drīzai iznīcībai. Tieši pretēji, jomas speciālisti ir pilnīgi pārliecināti, ka Braila raksts savas pozīcijas saglabās dažādās nozarēs — gan rakstītā vārda un grāmatniecības tradīcijās, gan multimodālās informācijas apmaiņas ietvaros.

Tikai pats pozīciju saglabāšanas process būs saistīts ar Braila raksta izmantošanas strukturālām pārmaiņām, kas daudzviet pasaulē jau strauji norisinās daudzu gadu garumā. Varbūt lielāks apjoms rakstītās informācijas tiks nolasīts, izmantojot tādas digitālās ierīces kā Braila displejus, lai gan pie mums — Latvijā, šādas tehnoloģijas praktiski nav pieejamas, jo pagaidām tās ir vēl salīdzinoši retas un arī dārgas. Tomēr daudzās valstīs šīs tehnoloģijas pakāpeniski ienāk arī ikdienas cilvēku dzīvē — un, jācer, ka tuvākajā desmitgadē tās varētu padarīt krāsaināku un interesantāku arī Latvijas neredzīgo cilvēku ikdienu — gan brīvā laika pavadīšanu, gan arī darba un mācību procesu.

«Ļoti silta un komunikāciju rosinoša atmosfēra. Pozitīva attieksme un pretimnākšana no svešiem cilvēkiem — tāds bija Braila kongress Leipcigā cilvēciskā izpratnē,» iespaidos par kongresu dalās Terēza, «Jūtos ļoti priecīga un gandarīta, ka varēju piedalīties tik interesantā pasākumā!; milzīga atzinība, ka mans referāts būs nopublicēts kopā ar citu dalībnieku tekstiem. Pilnīgi noteikti varu apgalvot, ka dažādu vecumu un visdažādāko jomu cilvēki atzina, ka Braila raksts ir viņu dzīves neatņemama sastāvdaļa. Un tās tehniskās inovācijas un izgudrojumi, bez kuriem savu dzīvi vairs nevaram iedomāties, patiesībā nav Braila raksta apdraudētāji vai konkurenti — tieši pretēji, šīs inovācijas palīdz Braila rakstam pāriet kvalitatīvi jaunā izmantošanas dimensijā. Ļauj tam kļūt par patiesi mūsdienīgu informācijas ieguves un komunikācijas instrumentu. Tas bija brīnišķīgi būt klāt un arī aktīvi piedalīties tik lielā pasākumā! 400 cilvēku no 49 valstīm, kas ir ieinteresēti Braila raksta lietošanā — augsta līmeņa speciālisti, kas izstrādā īpašas datorprogrammas, aprobē modernas tehnoloģijas, padara Braila rakstu par ko vairāk, kā vien statisku rakstītu vārdu — tā tiešām ir interesanta, savā ziņā unikāla pieredze. Un visus šos cilvēkus apvieno kopīgs, universāls mērķis — padarīt Braila rakstu plašāk pieejamu, daudzpusīgāk izmantojamu un modernāku.»

Inovācijas un radošums: kongresa izstāde
Līdztekus kongresam, kura darbs bija gana intensīvs un interesants, Leipcigas universitātes otrā stāva foajē varēja apskatīt un aptaustīt arī tematisko izstādi, kurā bija pārstāvētas ne tikai lielās un pasaulē pazīstamās tiflotehnikas un tifloelektronikas firmas, bet arī nelielas kompānijas, entuziastu grupas un pat individuāli ražotāji.

Bija atbraukuši lielāko uzņēmumu pārstāvji no visas pasaules, kas nodarbojas ar visdažādāko iekārtu, kas saistītas ar Braila druku (Braila printeru, Braila displeju u. c.), izstrādi un ražošanu. Izstādē tika prezentētas arī tehnoloģijas, kas attiecināmas uz informācijas pieejamību dažādos modernos audio formātos (piem., DAISY).

Terēza atzīst, ka apmeklēt prezentācijas un pilnā apmērā iepazīties ar izstādē prezentētajiem produktiem un risinājumiem, praktiski nebija iespējams. Tomēr, cik atlika laiks kongresa darba pārtraukumos, varēja parunāt ar cilvēkiem, kuru izstādītā produkcija interesēja vairāk, vai arī apskatīt tās iekārtas un produktus, kas Latvijā ir mazāk pazīstamas vai netiek lietotas vispār.

Pozitīvi bija tas, ka visi izstādes dalībnieki bija sagatavojuši izsmeļošus izdales materiālus — produktu aprakstus un informatīvos bukletus. Izdales materiāli bija pieejami ne tikai drukātā veidā, bet diskos ierakstītu filmu un spēļu formātos. Daudzi no šiem materiāliem bija veltīti tam, lai palīdzētu vieglākā un atraktīvākā veidā apgūt Braila rakstu dažādu vecumu un sagatavotības pakāpes cilvēkiem. Izstādes demonstrētāju vidū arī bija daudz neredzīgu cilvēku, vairākiem no tiem bija līdzi suns pavadonis. Bieži bija vērojams skats, kad cilvēks pie galda prezentēja atvestos materiālus, bet viņa uzticamais draugs suns atpūtās blakus — pie saimnieka kājām.

Daļa izstādes ekspozīcijas bija veltīta arī Braila raksta un taktilās grafi kas funkcionālam apvienojumam — tā dēvētajām taktilajām bilžu grāmatām, kuras, pamatā, domātas pirmsskolas un jaunākā skolas vecuma bērniem. Tomēr, tiek gatavotas arī šāda veida grāmatas skolniekiem un pat pieaugušajiem — protams, to tēmas un izpildījums būtiski atšķiras no bērnu grāmatiņām.

Tika prezentēti arī dažādi materiāli, kas izmantojami tieši interaktīvos formātos — aplūkojami vai noklausāmi datorā.

Terēza atzina, ka vairākas no prezentētajām grāmatiņām būtu vērts iegādāties un atvest uz Latviju, tomēr ierobežoto finanšu iespēju dēļ no šīs domas bija jāatsakās. Viņa ar prieku rāda firmas TYPHLO & TACTUS izdoto un 2010. g. prēmēto taktilo grāmatu par zvaigžņotajām debesīm un debess ķermeņu masas attiecībām. Šajā grāmatiņā par kosmosu ievietoti nefiguratīvi attēli, kas sastāv no vienkāršām ģeometriskām figūriņām, jo mazs bērns vēl neprot ar tausti nolasīt attēlu, viņš tikai mācās taustīt un atšķirt formas, faktūras, figūras un to attiecības. Grafi skā informācija grāmatiņā papildināta arī ar īsiem aprakstošiem tekstiem Braila rakstā. Šādas taktilās grāmatiņas tiek veidotas, lai rosinātu bērnu interesi par grāmatām un lasīšanu — bet plašākā izpratnē, lai rosinātu viņa tiekšanos pēc zināšanām un apkārtējās pasaules izpēti.

Starptautiskā organizācija TYPHLO & TACTUS, kas atrodas mazā Francijas pilsētiņā Talentā, jau vairāk nekā 10 gadus darbojas taktilo bilžu grāmatu sfērā, bet ne tikai gatavojot un izdodot šīs grāmatas. Ar Eiropas Savienības atbalstu šī organizācija izstrādājusi arī detalizētas un informatīvi bagātas metodiskās vadlīnijas taktilo bilžu grāmatu izgatavošanai. Īpaši šajās vadlīnijās akcentēts tas, kā veidot taustāmās bilžu grāmatiņas maziem bērniem. Lielākā daļa TYPHLO & TACTUS gatavoto grāmatiņu ir roku darbs, un tātad tās ir ne tikai jaukas un interesantas, bet arī oriģinālas.

Daži praktiskie jautājumi
Kongresa dalības maksa tiem, kuri uzstājās, bija 200 eiro, bet klausītājiem — 280 eiro. Tajā ietilpa visi pasākumi, kas paredzēti kongresa programmā — ēdināšana, kafi jas pauzes, divi koncerti utt. Par naktsmītnēm bija jāmaksā atsevišķi.

Terēza norāda, ka lielāko ceļa izdevumu daļu nācies segt no personiskajiem līdzekļiem, bet, tā kā arī Latvijas Universitāte (LU) atbalsta doktorantu centienus gūt starptautisku konferenču un kongresu dalības pieredzi, tad daļu no fi nansējuma bija iespējams saņemt no universitātes fondiem. Tomēr konferenču dalības līdzfi nansējumu no augstākās mācību iestādes var iegūt tikai tie doktoranti, kas paši šajos pasākumos uzstājas kā referenti.

Tomēr jāatzīst, ka vispārīgā izpratnē Brails 21 bija ļoti plašs un vērienīgs pasākums, kura organizēšanai nepietika ar tiem līdzekļiem, ko dalības maksas veidā sniedza paši dalībnieki. Tika piesaistīti arī sponsori, kas deva būtisku ieguldījumu pasākuma papildus aktivitāšu organizēšanā. Kā Zelta sponsors kongresā piedalījās vācu tifl otehnikas un tifl oelektronikas ražošanas uzņēmums «Baum» (printeru ražotāji), kā sudraba sponsors — mums labi zināmā zviedru kompānija «Index Braille» un kā bronzas sponsori — «Humanware», KGS Corporation un F.H. Papenmeier GmbH&Co. Starp pasākuma sponsoriem tāpat jāmin vēl arī citas kompānijas, piem., CDA Datenträger Albrechts GmbH, Eichmüller Organisation GmbH, Siemens AG un Pieroth — Erlesene Weine.

Dalībnieku aktivitātes
Terēza īpaši uzsver neredzīgo cilvēku aktivitātes, to, ka viņi interesanti uzstājās — saistoši un atraktīvi prezentēja savas referātu tēmas, bija komunikabli un atvērti. Varbūt kongresu organizējot, vajadzēja piesaistīt vairāk brīvprātīgo (piem., jauniešus, studentus), kas palīdzētu šiem cilvēkiem kafi jas pauzēs, kā arī ceļā no un uz naktsmītnēm, jo ne visiem bija līdzi asistenti.

Bija jāpalīdz savstarpēji, tādējādi varbūt daļa no tās informācijas, ko cilvēks bija atbraucis gūt, netika saņemta. Te bija jārod līdzsvars, un tas tika atrasts: «Pat, ja nebūtu neviena, kam vajag palīdzēt, tāpat neredzētu un nedzirdētu pilnīgi visu,» saka Terēza, «Varbūt es dzirdēju nedaudz mazāk, kā būtu varējusi dzirdēt, toties iepazinos ar interesantiem cilvēkiem no Amerikas, Austrālijas, Francijas. Arī tas ir kongresa pienesums manā neredzības problēmu izpratnē, manā kompetencē.»

Tā kā kongress norisinājās angļu valodā, arī šeit dalībnieki savstarpēji izpalīdzēja viens otram. Piem., kāda prezentācija no Latīņamerikas bija spāņu valodā, bet kongresa dalībnieks no Vācijas — Rainers Delgado (arī neredzīgs) — nodrošināja sinhrono tulkojumu angliski.

Interesanti, ka kongresā uzstājās un savā pieredzē dalījās ne tikai cilvēki ar smagām redzes problēmām, bet arī delegāti ar kompleksiem sensoriem traucējumiem (traucēta gan redzes, gan dzirdes uztvere). Kongresa pēdējās dienas plenārsēdē lielajā zālē uzstājās cilvēks, kas dzimis nedzirdīgs un apmēram 30 gadu vecumā pilnībā zaudējis arī redzi — Pīters Heps no Vācijas. Viņš runāja vācu zīmju valodā. Tomēr dažbrīd radās iespaids, ka viņš runā pats, jo cilvēks — surdotulks, kas šo runu vienlaicīgi arī tulkoja angliski, sēdēja zāles pirmajā rindā.

Braila rakstu Pīters iemācījās, kad viņa redze vēl nebija zudusi — zēnu vienkārši interesēja tas, kādā veidā lasa un raksta viņa neredzīgie draugi. Redze viņam pasliktinājās pakāpeniski, līdz viņš to pilnībā zaudēja. Tomēr pat redzes zaudēšana, kas ļoti kardināli padziļināja viņa sensoro izolāciju, neliedz Pīteram dzīvot pilnvērtīgu un interesantu dzīvi. Vīrietim ir ģimene — sieva un divi bērni, un viņš spēj palīdzēt citiem nelaimē nonākušiem cilvēkiem, strādājot Vācijas sociālajā dienestā.

P. Heps pastāstīja par savu pieredzi darbā ar Braila rakstu. Viņam Braila raksts ir saikne ar pasauli, socializācija — tie ir cilvēki, dzīve, pozitīvas emocijas un literatūra. Viņš ir liels grāmatu cienītājs un lasītājs, kam īpaši svarīga šķiet grāmata, ko var turēt rokās, šķirstīt, izjust. Viņam grāmata ir tieši grāmata ar tekstu, nevis audioierīces, kas var sabojāties vai kuras akumulatori var izlādēties.

Šobrīd Pīteram ir jau vairāk nekā 40 gadu, un, neraugoties uz savām veselības problēmām, viņš dzīvo patiesi aktīvu un pilnvērtīgu dzīvi, ko vēl arī citiem — lai cik grūta un bezcerīga sākotnēji šķistu situācija, viņš aicina nepadoties, iekšēji nesalūzt. Pīters vērš uzmanību uz to, ka daudzās valstīs ir atsevišķi sociālie dienesti nedzirdīgiem un neredzīgiem, ko darīt, ja cilvēks gan neredz, gan nedzird.

Pīteram Hepam, kā viņš pats atzīst, ir paveicies, jo viņš dzīvo Vācijā un uzņēmums «Baum» — kongresa zelta sponsors — viņu apgādā ar visu nepieciešamo tiflotehniku un surdotehniku bez maksas.

Kongresa Brails 21 izcilības balva
Pasaulē daudzas kompānijas risina jautājumus, kas saistīti ar neredzīgu cilvēku iespējām — nodarbinātību, informācijas pieejamību, mūsdienu tehnoloģiju izmantošanu un Braila raksta lietojumu. Pasaules neredzīgo organizācija kā kongresa rīkotāja vēlējās atzīmēt kādu jauninājumu, kas varētu būt nozīmīgs Braila raksta lietotājiem visā pasaulē. Lēmums piešķirt balvu Brails 21 bija radījis plašu atsaucību. Balvai tika nominēti 17 projekti.

Tie bija ļoti dažādi — no tekstilizstrādājumu marķēšanas ar Braila zīmēm — līdz DaCapo (Leipcigas Neredzīgo bibliotēka) projektam — vienotas nošu pieraksta platformas izveidei.

Pieci finālisti prezentēja savas idejas kongresā un, jāatzīst, ka visi balvas pretendenti bija īpašas izcelšanas un uzslavas vērti.

Balvu Brails 21 saņēma Zviedrijas Neredzīgo bibliotēkas (Swedish Library of Braille and Talking Books) speciālistu izstrādātais universālais failu apmaiņas un atpazīšanas formāts PEF 1.0 — (Portable Embosser Format).

Tas iezīmē Braila raksta vēl plašāka pielietojuma iespējas virtuālajā (datoru) vidē. Mājas lapā http://pef-format.org/ iespējams detalizētāk iepazīties ar to, kādas iespējas sniedz pef faili.

Balva — no koka veidots kubs, kas nostiprināts uz šķautnes un uz tā plaknēm attēloti seši punkti nonāca Zviedrijas Braila raksta Standartizācijas aģentūras ģenerālsekretāra Bjorna Vestlinga rokās. Saņemot balvu, viņš uzsvēra, ka lietot PEF iespējams bez maksas visur pasaulē darbam ar jebkuras fi rmas Braila printeri.

Terēzai bija patiess prieks apsveikt Zviedrijas pārstāvjus, jo īpaši Bjornu — cilvēku, kas mudināja Latvijas speciālistus nepalikt maliņā, būt aktīvākiem starptautiskas sadarbības meklējumos.

Kā jau tika minēts iepriekš, Terēza uz Braila kongresu Leipcigā devās kopā ar kolēģi — Strazdumuižas internātvidusskolas vizuālās mākslas un ētikas skolotāju Baibu Piku. Lai arī Baiba ikdienā nav saistīta ar Braila lasīt un rakstītprasmes apmācību, tomēr viņa palīdz bērniem iepazīt apkārtējās pasaules izjūtu dažādību.Kā pati Baiba saka, viņa stundās izmēģina dažādas metodes, kas varētu palīdzēt bērniem ar smagiem redzes traucējumiem labāk iepazīt apkārtējās pasaules daudzveidību.

Baiba mācību stundās iegulda visu savu radošo potenciālu, zināšanas un pieredzi, radot skolēniem iespēju pakāpeniski izzināt formu, krāsu un tekstūru daudzveidību, izjust pasaules skaistumu un arī pašiem aktīvi piedalīties radošā procesā.

Taustāmās mākslas (tā Baiba nosaukusi vizuālo (taktilo) mākslu bērniem ar smagiem redzes traucējumiem) stundās tiek rasts laiks gan pārrunām par mākslu, priekšmetu izpētei un sakarību meklēšanai, gan skolēnu radošam darbam.

Īstas, taustāmas lietas ir pamats, kas ļauj bērniem pētīt un arī mērķtiecīgi izzināt pasauli. Dažādas faktūras un konsistences materiāli (audumi, papīri, stieples, plastilīns, māls un koks), kā arī ikdienišķi un savdabīgi priekšmeti — smaržīgi ziedi, augļi (arī izkaltēti, sagriezti un sarīvēti) un pat smilšaini dārzeņi, nav retums Strazdumuižas internātvidusskolas mākslas kabinetā.

Zaļā domāšana — tas, ka gandrīz katrai lietai ir iespējams atrast pielietojumu arī tad, kad tā savu laiku jau nokalpojusi — ir skolotājas Baibas pārliecība. Šo pārliecību viņa mērķtiecīgi realizē dzīvē taktilās un vizuālās mākslas stundās. Izrādās, ka bieži nemaz nav nepieciešams ieguldīt lielus līdzekļus un pirkt pilnīgi jaunus, dārgi maksājošus materiālus kādas radošas idejas realizācijai! Vajag tikai vērīgāk palūkoties apkārt un ieraudzīt vērtīgo potenciālu — zelta graudu, šķietami nekam nevajadzīgās, mazvērtīgās lietās!

Tikai iepazīstot pašiem apkārtējās pasaules objektu formu un faktūru dažādību, bērniem ar smagiem redzes traucējumiem var rasties adekvāta izpratne par to, ka, piem., vārdi klusā daba nav tikai tukša skaņa vai vārdu spēle — verbāla abstrakcija.

Iztēle, domāšana un emocijas ir svarīgas ikvienas personības attīstībai. Izprotot grūtības, ar kādām jāsaskaras neredzīgam vai vājredzīgam bērnam, skolotāja Baiba palīdz ne tikai pieskarties pasaules brīnumainajām izpausmēm un skaistumam, bet, kas pats svarīgākais — arī saprast to. Gūstot pozitīvas emocijas, ko ikvienam cilvēkam sniedz saskarsme ar mākslas pasauli, arī vājredzīgi un neredzīgi bērni daudz skaidrāk spēj apjaust redzamo tēlu, vizuālās ekspresijas nozīmi cilvēka dzīvē. Bet šī izpratne, savukārt, ļauj viņiem kļūt par informatīvi un emocionāli bagātākiem cilvēkiem.

«Mani pārsteidza un iedvesmoja neredzīgi cilvēki, kas pierādījuši iespējas, pateicoties Braila lietošanai, iegūt labu izglītību, būt patiesi inteliģentiem un pilnībā ietilpt mūsdienu pasaules kultūrā. Kongresā piedalījās neredzīgi cilvēki, kas lieto Brailu diendienā un kas ir beiguši augstskolas savā specialitātē, piem., matemātiķe S. C. Rova. Viņa savu jomu pārzina un prezentē perfekti. Šīs fantastiskās sešu punktu kombināciju iespējas ir kaut kas tuvs mūsdienu programmēšanai un elektronikai, kaut radies sen pirms elektronikas ēras. Šis būtiskais iemesls padara Brailu par mūsdienīgu komunikācijas līdzekli,» — kongresa iespaidos dalās Baiba Pika.

Viņu pārsteigusi un ieinteresējusi Braila raksta un citu vizuālās un audiālās komunikācijas veidu saspēles atvērtība. Tas, ka, piem., praktikumā un izstādē prezentētā matemātikas mācīšanas metodika pārsniegusi matemātikas robežas, integrējoties ar orientēšanos un vizuāli taustāmo mākslu.

Baiba ir pārliecināta — Brails veicina radošu pieeju un dažādo jomu integrāciju.

Atbraucot no kongresa, viņa bija Braila iedvesmota tik lielā mērā, ka arī vizuālajā un taustāmajā mākslā kopā ar bērniem izmantojusi Braila motīvus un izmēģinājusi Braila variācijas dažādos materiālos.

Pēcvārds
Terēza Landra un Baiba Pika Leipcigā ieradās dienu iepriekš, lai «aklimatizētos». Viņām bija iespēja pavērot vācu «Braila dienas» aktivitātes.

Uz šo pasākumu, kur viss, protams, notika vācu valodā, bija ieradušies dalībnieki no visas Vācijas, kā arī vairākām citām vāciski runājošajām valstīm. Starp tiem bija gan skolēni, gan jaunieši; bija cilvēki ar baltajiem spieķiem, bija cilvēki kopā ar saviem suņiem-pavadoņiem.

Pats pasākums norisinājās Leipcigas Univer sitātē, un tas kalpoja par sava veida tematisko ievadu Braila kongresa darbam.

Kongresa pēdējā dienā visi delegāti bija aicināti apskatīt Leipcigas Neredzīgo bibliotēku, kas ir lielākā šāda bibliotēka Vācijā, un kas izvietota iespaidīgā sešstāvu ēkā. Tajā ir daudzas nodaļas, kā arī liela Braila materiālu un grāmatu ražotne.

Leipcigas bibliotēkas ražotne nodrošina arī daudzu vācu valodā iznākošu ikmēneša žurnālu pārveidošanu Braila versijā. Tādējādi daļa periodikas, ko Vācijas lasītāji saņem drukātā veidā, ir pieejama arī neredzīgajiem cilvēkiem — tas nozīmē, ka viņus sasniedz ne tikai īpaši tematiskie žurnāli, radīti un veidoti tikai šauram lasītāju lokam (cilvēkiem ar redzes problēmām), bet arī informācija, kas ir interesanta ikvienam. Neatkarīgi no tā, kādā veidā mēs saņemam informāciju, neatkarīgi no tā, kādā rakstā lasām.

Kongress norisinājās trīs pilnas dienas, un viss šis laiks bija rosības, interesantu pasākumu, prezentāciju un kultūras aktivitāšu piesātināts. Kā atzīst Terēza, dalība kongresā vienlaikus bija gan neaizmirstama pieredze, gan arī smags darbs, jo nācās koncentrēties ļoti daudzām aktivitātēm vienlaikus.

Terēza ir pārliecināta, ka, ja Leipcigas kongresā nebūtu bijis Latvijas pārstāvju, tad būtu palaista garām lieliska un, iespējams, pat vienreizēja izdevība klātienē iepazīties ar jaunākajām Braila komunikācijas sfēras praktiskās un teorētiskās attīstības tendencēm, kas aktuālas ne tikai vienas valsts vai reģiona, bet gan visas pasaules mērogā. Protams, arī bez personiskas dalības kongresā varētu studēt tā materiālus — prezentāciju kopsavilkumus un rakstu publikācijas, tomēr trūktu dažkārt tik svarīgā klātbūtnes efekta, kas šāda mēroga pasākumā nozīmē ļoti daudz.