Mīnu lauks
Gunta Bite
pavasara baudītāja

Paverot logu, kas garajos ziemas mēnešos kļuvis nepaklausīgs un pārklājies ar izžuvušām sniega asarām, seju noglāsta viegla vēja pūsmiņa. Tā šķiet maiga un silta. Pavasaris vēl nav atnācis, vien viņa nepacietīgie sagaidītāji putniņi, ūdens tērcītes un ņiprie saules zaķīši danco pa sagumušā un netīrā sniega muguru. Kaut arī sala mazie palīgi vēl mēģina draiskuļus atvēsināt, tomēr sniega važas pamazām sāk atslābt. Visapkārt noris klusa cīņa par teritoriju starp sniegu un pērno zāli, izveidojot pamatīgus kaujas laukus, pārklātus ar neizbrienamiem dubļiem. Cilvēkus tas, šķiet, nesatrauc, jo dubļi ir pavasara neatņemama sastāvdaļa, tāpēc par tiem nav vērts gausties. Tikuši sausākā vietā, viņi nodauza kājas, paberzē tās vēl atlikušajā sniegā, pasmaida un dodas tālāk. Kā nu ne, drīz pavasaris atvedīs vasaru!

Šķiet, nekas nespēj samaitāt pavasarīgo pacilātību, ja nu vienīgi... Sniega un ledus kārtām kūstot, arvien vairāk un vairāk atklājas pievilgusī zeme. Taču, ja tā būtu pievilgusi ar ūdeni vien, tad nebūtu šī raksta. Tā pievilgusi ar suņu izkārnījumiem, kurus saimnieki nav pacentušies savākt aiz saviem mīluļiem. Viena daļa lasītāju šobrīd varbūt pasmīkņā un norausta plecus, sak’, vai tiešām raksta autore nevarēja atrast citu tēmu par ko rakstīt? Nē, nevarēja! Tāpēc, ka šī situācija, kas pirmajā brīdī šķiet smieklīga vai nevietā, patiesībā glabā sevī lielu, neatrisinātu problēmu. Tāpēc, ka šobrīd, kur vien pamet skatienu, zemi rotā lielākas un mazākas kakas, kas met izaicinājumu ne tikai patīkamai dabas ainavai, bet arī neredzīga cilvēka pārvietošanās iespējām.

Nav noslēpums, ka lielākajai daļai redzes invalīdu pārvietošanās līdzeklis ir Baltais spieķis. Tas ir palīgs ne tikai orientēšanās ziņā, bet arī labākā ceļa atrašanai. Tas palīdz apiet peļķi vai dubļu bedri, nogriezties uz pareizā ceļa vai atrast kāpnes. Taču Baltie spieķi mēdz būt dažādi. Tie ir gan salokāmi un pārnēsājami somās, gan nesalokāmi. Iedomāsimies pavisam reālu notikumu:

No autobusa izkāpj neredzīgs puisis. Viņš atver somu un iebāž tajā roku, kur blakus pusdienu kārbiņai satausta salocītu Balto spieķi. Viņš to izņem, atver un naskā solī dodas uz darbu. Spieķis čakli taustās gar ceļa malu, ritmiski dziedot: asfalts-zeme, asfalts-zeme. Nelielā pagriezienā puisis tomēr uzkāpj uz mīkstās, mitrās zemes, sajūtot kā viņa zābaks iestieg dubļos, taču par to nebēdā. Atgriežas atpakaļ uz asfalta, nodauza kājas un turpina ceļu. Pēc brīža viņš palēnina soli un ar spieķi mēģina atrast kāpnes. Kaut kur tām te jābūt! Spieķis taustās pa zemi un asfaltu, bet zābaki atkal un atkal iestieg dubļos. Atradis kāpnes, puisis kāpj pa tām augšup, taču drīz vien saprot, ka kaut kas nav kārtībā. Viņam seko nepatīkama smaka. Tā neatstāj viņu pat tad, kad ir uzkāpis pa kāpnēm.

«Būšu iekāpis kādā mēslu čupā!» puisis nodomā un, ticis sausākā vietā, stipri nodauza kājas, paberzē tās sniegā un turpina ceļu.

Nonācis līdz darbavietas durvīm, puisis saloka spieķi un ieliek to atpakaļ somā. Viņš ir klāt. Tālāk var virzīties bez spieķa. Taču, ieejot kabinetā, viņš saprot, ka nepatīkamā smaka nav mazinājusies. Gluži otrādi — tā ir kļuvusi neciešama. Atvēris somu, viņš satriekts konstatē, ka salocītais spieķis bijis notriepts nevis ar dubļiem, bet suņa mēsliem, kas tagad rotājas arī uz pusdienu kastītes.

Ja šis atgadījums jums šķiet pretīgs, jūs varat izvēlēties to nelasīt. Ja jums tas šķiet smieklīgs, jūs varat izsmieties no sirds patikas. Bet, ko jūs darītu, ja paši būtu šī atgadījuma upuri? Šo jautājumu uzdotu suņu saimniekiem, ja vēlētos saņemt cilvēcīgu atbildi, taču es to nevēlos. Šobrīd vēlos atgādināt, ka ikvienam cilvēka lēmumam un rīcībai ir sekas, par kurām jāuzņemas atbildība, jo kur ir tiesības, tur ir arī pienākumi. Šoreiz tie ir Ministru kabineta noteikumos Nr. 266 «Labturības prasības mājas (istabas) dzīvnieku turēšanai, tirdzniecībai un demonstrēšanai publiskās izstādēs, kā arī suņa apmācībai» minētie pienākumi, kuri jāpilda suņu saimniekiem. Minēto noteikumu 9. sadaļas Mājas (istabas) dzīvnieka īpašnieka un turētāja tiesības un pienākumi 52. panta 2. un 3. apakšpunkts paredz:

52.2. uzticēt mājas (istabas) dzīvnieka vešanu ārpus īpašnieka vai turētāja valdījumā vai turējumā esošās teritorijas tikai personai, kas spēj kontrolēt un savaldīt dzīvnieku, un nodrošināt, lai mājas (istabas) dzīvnieks neapdraud cilvēkus un dzīvniekus;

52.3. apdzīvotu vietu teritorijā savākt sava mājas (istabas) dzīvnieka ekskrementus.

Jāteic, ka šo Noteikumu ievērošana ir ne tikai ikviena suņa īpašnieka pienākums, bet arī godaprāts. Pirmajā brīdī cīnīties ar negodprātīgiem suņu saimniekiem, šķiet, neiespējami, taču tā nav. Ikviens sabiedrības loceklis tomēr var procesus ietekmēt, ziņojot par Noteikumu neievērošanu municipālajai policijai, jo «Latvijas Administratīvo pārkāpumu kodeksa» 106. pants nosaka, ka par dzīvnieku turēšanas, labturības, izmantošanas un pārvadāšanas prasību pārkāpšanu:

— izsaka brīdinājumu vai uzliek naudas sodu fiziskajām personām no 5 līdz 250 latiem, bet juridiskajām personām — no 10 līdz 500 latiem, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.

Par tādiem pašiem pārkāpumiem, ja tie izdarīti atkārtoti gada laikā pēc administratīvā soda uzlikšanas vai ja to dēļ nodarīts fizisks vai materiāls zaudējums:

— uzliek naudas sodu fi ziskajām personām no 10 līdz 500 latiem, bet juridiskajām personām — no 500 līdz 1000 latiem, konfiscējot dzīvniekus vai bez konfiskācijas.

Ignorējot MK Noteikumus, suņu saimnieki ir pārvērtuši paši savas dzīvesvietas teritoriju par mīnu lauku. Šis salīdzinājums nav izvēlēts nejauši, tas raksturo ikviena cilvēka reakciju uz negaidītu situācijas pavērsienu brīdī, kad kurpe uzkāpj suņa izkārnījumam. Viss optimisms, labais garastāvoklis un emocionālais pacēlums vienā mirklī ir zudis, nemaz nerunājot par neērtām situācijām, kurās cilvēks šajā gadījumā varētu nonākt.

Šāda situācija atkārtojas gadu no gada, taču to iespējams mainīt. Ir iespējams sakārtot vidi, kurā mēs paši dzīvojam, ir iespējams rast pozitīvu gaisotni attiecībās ar kaimiņiem un citiem sabiedrības locekļiem. Tas viss ir iespējams. Atliek vien atrast sevī spēkus un gribēšanu cienīt vienam otru, kā arī savu mīluli. Brīdī, kad suns nokārtojas un jūs aizgriežat galvu, it kā suni nepazīstat, jūs patiesībā savam mīlulim atklāti paziņojat «es mīlu tevi tikai tad, kad tu nekārto savas dabiskās vajadzības». Šeit jāpiemin, ka negodprātīgie suņu saimnieki atklāti izrāda arī necieņu pret sētniekiem, kuriem ar šīm kakām jātiek galā.

Ir vēl viena iespēja kā situāciju uzlabot. Pārējai sabiedrības daļai, kurai šāda situācija ir nepieņemama un traucējoša, ir jāiesaistās aktīvāk: aizrādot, ziņojot policijai vai kā citādi izrādot neapmierinātību. Kamēr visi klusēs, tikmēr mēs lavierēsim pa mīnu lauku, izkliedzot brīdinājumus neredzīgiem un vājredzīgiem sabiedrības locekļiem.

Es ticu labajam un zinu, ka ikviena cilvēka krūtīs mīt sapratne un godīgums. Es ticu, ka labās domas var iespēt brīnuma lietas un jau nākošajā pavasarī mēs varēsim bez nepatīkamas pieskaņas priecāties par putniņu čivināšanu, ūdens čurkstēšanu, saules zaķīšu deju, kad tiem pievienojas līksmās suņu rejas. Es ticu, ka mēs varēsim ar pilnu krūti izbaudīt briestošo pumpuru smaržu ar mitrās zemes pieskārienu.