Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 3 - 2011

Nodaļa — Personība


Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede


Astotais turpinājums

Lielās medības
Rudenī, kad atgriezos mājās, mana sirds un dvēsele bija priecīgu atmiņu pilna. Arī tagad, kad atgriežos daudzveidīgajās atmiņās par laiku, ko pavadīju Ziemeļos, es joprojām jūtos pārsteigta par šo brīnumu. Šķiet, tas ir bijis visu sākumu sākums. Pie manām kājām nogūlās jaunas brīnumainas pasaules dārgumi, es veldzējos labsajūtā, ko sniedza uz katra soļa gūstamās jaunās zināšanas. Centos iedzīvoties visā, nevienu mirkli nerimos. Mana dzīve bija kustības pilna, tāpat kā to sīko kukainīšu dzīve, kura ilgst tikai vienu dienu. Sastapu daudz ļaužu, tie runāja ar mani, rakstot zīmes plaukstā, un pēc tam notika brīnums! Neauglīgais tuksnesis, kurā es biju dzīvojusi līdz šim, pēkšņi uzplauka kā rozārijs.

Dažus turpmākos mēnešus es pavadīju kopā ar ģimeni mūsu vasaras kotedžā, kas atradās kalnos, 14 km attālumā no Taskambijas. Netālu bija pamests karjers, kur kādreiz tika iegūts kaļķakmens. Trīs rotaļīgi strautiņi tecēja lejā no kalnu avotiem, traucoties kā jautri ūdenskritumi pa akmeņiem, kuri mēģināja viņiem aizšķērsot ceļu. Ieeja karjerā bija aizaugusi ar garām papardēm, kuras viscaur klāja nogāžu kaļķu nogulas, un vietām ūdens straumēm aizšķērsoja ceļu. Biezs mežs stiepās līdz pat kalna virsotnei. Tur auga gan milzīgi ozoli, gan kupli mūžzaļi koki, kuru stumbri atgādināja sūnainas kolonnas, bet no zariem nokarājās greznas efeju un āmuļu virtenes. Vēl tur auga savvaļas hurma, no kuras, iekļūstot katrā meža stūrītī, strāvoja salds aromāts, kas neizprotami priecēja sirdi. Vietām no koka uz koku stiepās muskata vīnogu stīgas, veidojot lapenītes taureņiem un citiem kukainīšiem. Kāda bauda bija apmaldīties vasaras siltajā mijkrēslī un ieelpot brīnumainās smaržas, ko izgaroja zeme, dienai beidzoties!

Mūsu kotedža izskatījās pēc zemnieku būdiņas, tā atradās neparasti skaistā vietā, kalna galotnē, ozolu un priežu ieskauta. Mazās ista-biņas bija izvietotas garas vaļējas halles abās pusēs. Ap māju bija plašs laukums, kur brīvi klaiņoja kalnu vējš, meža smaržu aromātu padzirdīts. Lielāko daļu laika mēs ar mis Salivanu pavadījām šajā laukumā. Tur mēs strādājām, ēdām, rotaļājāmies. Pie mājas otras izejas auga liels riekstkoks, ap to bija izveidotas kāpnes. Mājas priekšā koki auga tik tuvu logiem, ka es varēju tiem pieskarties un sajust, kā vējš šūpo to zarus, vai arī noķert straujo vēja pūsmu rautās, zemē krītošās lapas.

Fern-Kvorijā — tā sauca mūsu īpašumu — iegriezās daudz viesu. Vakaros pie ugunskura vīrieši spēlēja kārtis, runāja par medībām un makšķerēšanu. Viņi stāstīja par savām brīnišķīgajām trofejām, par to, cik meža pīļu un tītaru viņi pēdējās medībās nošāvuši, cik zvērīgi lielu foreli izvilkuši, kā nošāvuši viltīgu lapsu, kā apmuļķojuši veiklo oposumu un noķēruši ašāko briedi. Saklausījusies viņu stāstus, es nešaubījos, ka pat, ja viņiem patrāpītos lauva, tīģeris, lācis vai vēl kāds cits savvaļas zvērs, tam, nudien, klātos plāni.

«Rīt atkal dzīsim!» kalnos atbalsojās draugu atvadu sauciens pirms viņi šķīrās, lai dotos pie naktsmiera. Vīri apmetās tieši hallē, mūsu durvju priekšā, un es jutu suņu un mednieku, kuri nu gulēja savās improvizētajās guļvietās, dziļo elpu. Rītam austot, mani modināja kafi jas smarža, no sienas noņemto ieroču šķinda, pa halli staigājošo un uz sezonas lielāko veiksmi cerošo vīru smagie soļi. Tāpat sajutu zirgu, ar kuriem viņi bija atbraukuši, soļu dipoņu. Zirg bija piesieti pie kokiem un, nostāvējuši tā visu nakti, tie skaļi zviedza nepacietībā laisties auļos. Beidzot vīri sēdās zirgos, un, kā dzied senā dziesmā, «brašie mednieki, pavadām un pātagām švīkstot, nesās projām, klaigājot un aurojot, pa priekšu laižot dzinējsuņus».

Vēlāk mēs sākām gatavot bārbekjū — medījuma cepeti uz restēm virs oglēm. Ugunskuru kūrām dziļā bedrē, virsū krusteniski salikām lielus kokus, gaļu kārām virs tiem un grozījām uz iesmiem. Ap ugunskuru tupēja nēģeri un ar gariem zariem atgaiņāja mušas. Gaļas kārdinošā smarža modināja manī mežonīgu ēstgribu jau krietnu laiku pirms varēja sēsties pie galda.

Kad darbi gāja pilnā sparā, atgriezās mednieku kompānija. Viņi ieradās pa diviem, trim, noguruši un iekarsuši, zirgi bija putās, pārgurušie suņi smagi elsa. Visi drūmi, bez medījuma. Katrs apgalvoja, ka redzējis vismaz vienu briedi turpat blakus. Taču, lai cik arī aši nedzinās suņi pakaļ dzīvniekam, lai cik arī precīzi nemērķēja mednieki — nobrīkšķēja zariņš vai noklikšķēja šaujamā gailis, briedis tomēr bija prom. Viņiem, man ir aizdomas, veicās gluži kā mazajam puisēnam, kurš teicis, ka gandrīz redzējis zaķīti, tāpēc ka redzējis tā pēdas. Drīz vien vīri aizmirsa par savu neveiksmi. Mēs sēdāmies pie galda un ķērāmies klāt gan ne brieža gaļai, bet parastajai cūkas vai liellopa gaļai.

Fern-Kvorijā man bija pašai savs ponijs. Es nosaucu to par Melno skaistuli, jo biju izlasījusi tāda nosaukuma grāmatu, un ponijs bija ļoti līdzīgs tās varonim — ar tādu pat spožu melnu spalvu un baltu zvaigznīti pierē. Pavadīju daudz laimīgu stundu, vizinoties ar viņu.

Tajos rītos, kad vizināties negribējās, mēs ar skolotāju devāmies klaiņot pa mežu un atļāvāmies apmaldīties starp kokiem un zariem, ejot nevis pa ceļu, bet pa takām, ko iestaigājuši zirgi un govis. Bieži vien mēs ielīdām neizbrienamā biezoknī, no kura iziet varējām tikai to apejot apkārt. Mēs atgriezāmies kotedžā ar paparžu, zeltslotiņu, lauru un tādu krāšņu purva puķu klēpjiem, kas aug tikai dienvidos.

Reizēm mēs ar Mildredu un mazajām māsīcām devāmies lasīt hurmas augļus. Pati es šos augļus neēdu, taču man ļoti patika viņu smalkais aromāts, arī patika tos meklēt starp lapām un zālē. Vēl mēs gājām riekstos, un es palīdzēju mazajiem atvērt to čaumalas, izdabūt laukā lielos, saldos kodolus.

Gar kalna pakāji stiepās dzelzceļš, un mums patika vērot garāmbraucošos vilcienus. Gadījās, ka vilciena signāli izvilināja mūs ārā uz lieveņa, un Mildreda satraukta man pavēstīja, ka kāda govs vai zirgs aizmaldījies uz sliežu ceļa. Apmēram jūdzi no mūsu mājām dzelzceļš šķērsoja šauru gravu, pār kuru bija uztaisīts tāds kā restu tilts. Pa to bija ļoti grūti iet, jo sliežu gulšņi bija diezgan tālu viens no otra un tie bija tik šauri, ka šķita — jāiet pa nažiem.

Reiz mēs ar Mildredu un mis Salivanu apmaldījāmies mežā un pēc daudzu stundu maldīšanās tā arī nespējām atrast atpakaļ ceļu. Pēkšņi Mildreda ar savu mazo rociņu parādīja tālē un teica: «Lūk, taču tilts!» Mēs ļoti labprāt izvēlētos jebkuru citu ceļu, taču jau krēsloja, bet sliežu ceļš ļāva krietni saīsināt mājupceļu. Man nācās uztaustīt ar kājām katru gulsni, lai spertu soli, bet es nebaidījos, un viss bija labi, līdz no tālienes atskanēja vilciena elšana.

«Es redzu vilcienu!» — iesaucās Mildreda, un nākamajā mirklī tas būtu mūs sabraucis, ja vien mēs nenolaistos lejā pa šķēršiem. Vilciens aizbrāzās virs mūsu galvām. Es sajutu karsto mašīnas elpu savā sejā, gandrīz aizrijoties ar gruzduma un dūmu smaku. Vilciens dārdēja, restotā estakāde drebēja un šūpojās, man likās, ka mēs tūlīt atlaidīsim rokas un nokritīsim lejā aizā. Ar neiedomājamu piepūli uztrausāmies atpakaļ uz sliežu gulšņiem. Mājās mēs pārnācām, kad bija jau pavisam tumšs, un atradām kotedžu tukšu: visi bija devušies mūs meklēt.

Turpinājums nākamajā numurā