Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Kolkasraga noslēpumainā pasaule

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 5 - 2011

Nodaļa — Latvijas daba


Kolkasraga noslēpumainā pasaule
Guntis Eniņš
www2.la.lv

Kolkasrags ir pats brīnumainākais un noslēpumainākais dabas piemineklis. Jūra te uzvedas neparasti; krasts un zeme te staigā it kā pēc burvju mākslinieka noslēpumaina mājiena.

Latvijas bagātība ir 496,5 km Dzintarjūras krasta. Mums nav nevienas jūras salas. Toties igauņiem ir ap 1500 dažāda lieluma salu. Labi, ka mums vismaz ir ragi. Tādi ragi ar jocīgiem nosaukumiem: Mērsrags, Ķurmrags, Kutkāju rags, Renkuļu rags, Ķirķrags, Varzu rags u. c.

Visi ragi ir tur, kur jūras krastā sagūluši lielu akmeņu krāvumi. Šo pārsimt metrus lielo ragu izcelsme ir skaidra: tur, kur ledāja atnestās akmeņu grēdas sagūlušas jūras krastā, veidojās barjera pret jūras bangu triecieniem, kas nepieļāva krasta izskalošanu, kamēr tajā krasta daļā, kur nebija akmeņu vaļņu, krasts tika izskalots vairāk.

 

Tomēr starp visiem Latvijas krasta ragiem ir viens izņēmums kā brīnums — Kolkasrags. Te nav neviena dabas dota akmens, bet šis ir 100 vai 1000 reizes lielāks jūras rags par visiem mazajiem jūrakmeņu veidotajiem radziņiem. Kolkas vārdu pirmoreiz rakstos sāka lietot 18. gs. Nosaukums «Kolka» igauņu un somu valodā nozīmē kakts, stūris, nostūris.

Jūrasbraucēji līdz 19. gs. Kolkasragu sauca Domesnes. Šis vārds iekalts Zviedrijas Mervalas rūnakmenī 1040. gadā.

Visseklākā jūra Latvijā. Kolkasragā ir visseklākā jūra. Te var aizbrist kilometriem tālu. 1997. g. vasarā es arī to izmēģināju — bridu kādu kilometru. Cilvēki krastā bija mazi kā punktiņi, bet jūra tikai metru dziļa. Lai gan bija rāms laiks, tomēr mani nepārtraukti apšļakstīja vilnīši un es nosalis biju spiests griezties atpakaļ, nesasniedzot 5 km attālo Kolkas bāku. Pēc smalkākām kartēm ir redzams, ka pirmajā kilometrā ceļā pa sēkli uz Kolkas bāku jūras dziļums ir 0,7 līdz 1,2 metri. Pa vidu starp ragu un bāku dziļums ir vairs tikai 0,4 m, bet tuvāk bākai — redzama atzīme 0,2. Pie pašas bākas gan divi metri.

Kolkas iedzīvotāja Melānija Veide 1933. g. stāstījusi: «Līdz bākai bi’ izveidojies tā kā taciņ. Ūdens skalojās no abām pusēm un vidū seklums. Tā es aizgāj ar sausām kājām uz jūrs bāk pa to rag seklum.»

Savukārt mežsargs Edgars Hausmanis atceras, ka vēl pagājušā gadsimta 70. gados Kolkasragā uz jūras bākas pusi gājusi sausa liedaga smilšu sēre kādu 200 m garumā.

Visbīstamākā vieta peldētājiem. Lai gan šeit ir visseklākā jūra, tomēr tā ir peldētājiem visbīstamākā vieta. Te ir noslīkuši daudzi cilvēki gan senākos, gan mūsu laikos. Bīstamību skaidro ar nezināmām jūras straumēm, plūstošām smiltīm un, galvenais, ar to apstākli, ka zemūdens sēklis no rietumu puses, tas ir, no Dižjūras puses, ir lēzens, bet uz līča pusi — stāvs, dažbrīd kā zemūdens krauja uz dziļu dzelmi. Ja vājāks peldētājs, sperdams vienu soli, pēkšņi ieveļas it kā atvarā un, ārā raušoties, smilšu krasts zem kājām irst, pārbīlis un samulsums var viņam kļūt liktenīgs. Turklāt jāņem vērā, ka smilšu sēre un tās dziļums nepārtraukti mainās. Kur vakar vēl bija ciets, sekls pamats, rīt var būt dziļa kustīgu smilšu dzelme.

Kur pazūd Kolkas sēklī strandējušie kuģi? Tie ir aprakti ar ceļojošām smiltīm, kuru dziļums sniedzoties līdz 10 metriem. Tikai retu reizi jūra izmet atsevišķas seno kuģu daļas. 1988. un 1992. g. zviedru zemūdens arheologu ekspedīcija uzsāka meklēt 1625. g. pazudušos 10 karakuģus. Bet neatrada neko. 1999. g. zviedru pētniecības kuģim «Altair», ar sonoru pārmeklējot jūru pie Kolkasraga, izdevās noteikt 18 kuģu atrašanās vietu. Šie kuģu vraki iegrimuši 8—28 m dziļumā.

Jūrā aprakto dārgumu vieta. Ir dažādi nostāsti par jūras bagātībām un nežēlīgo jūras laupītāju Dāvidu, kura pils bijusi Zilajos kalnos. Vēl šodien turienes lielāko smilšakmeņu klinti sauc par Dāvida pili jeb Dāvida alu. Otra jūras laupītāja Tromela pils vieta redzama Melnsila augstajā jūras krastā. Vietējie iedzīvotāji zina parādīt bedri, kur esot ieeja Tromela pils pagrabos. Šī vieta ir iekļauta arī aizsargājamo arheoloģisko pieminekļu sarakstā kā viduslaiku nocietinājums.

Klīst nostāsti, laupītāji sējuši klibai ķēvei pie astes vējlukturi un vadājuši to pa krastmalu, lai kuģu ļaudis šo gaismiņu notur par bākas ugunīm un uzskrien sēklim. Tad laupītāji viegli savāca kuģu bagātības. Lai noslīkušajiem jūrniekiem varētu novilkt garos ādas zābakus, viņi slīkoņiem nogriezuši kājas un tad pēc šādu kāju izžāvēšanas varējuši tās izpurināt no zābakiem. Tāpēc kolcenieki ieguvuši palamu — kājgrieži.

Viļņu saskriešanās vieta. Kolkasrags ir vienīgā vieta Latvijā, kur var priecāties gan par saullēktiem, gan par saulrietiem jūrā. Uz Kolkasraga sēkļa satiekas divas jūras. Kolcēnieši Rīgas līci sauc par Maģjūru (Mazo jūru), bet Lielo par Dižjūru. Katra jūra ir citāda. Ja skatās no Dumbrakalnu augšas, tad atkarībā no vēja vienā jūrā ir viļņi, bet otra ir klusa un gluda, katra savā krāsā. Tomēr man nācās redzēt, ka abas jūras trakoja vētrā un viļņi skrēja no katras jūras viens pret otru, sasitās ar pierēm, iezīmēdami baltu šļakatu pušķus visa Kolkas sēkļa garumā. Tā abas jūras cīnījās par savām robežām. Un vēl — kad vienā jūrā ir patīkami silts ūdens, otrā tajā pašā laikā ir ledaini auksts. Jūras vēji nes silto ūdeni, bet krasta vēji to aizskalo un no dziļumiem nāk aukstais.

Pavasarī viena no labākajām gājputnu vērošanas vietām Latvijā. Pavasarī pāri Kolkasragam iet lielais gājputnu pārnākšanas ceļš. Dažbrīd vienā stundā pārlido 20 000 zvirbuļveidīgo.

Tad ornitologiem šeit ir putnu paradīze. Te dažbrīd vienā dienā izdevies atzīmēt līdz 100 sugu. Šeit ir ievērotas arī Latvijai jaunas putnu sugas — stepes ērglis, stepes lija. Sezonas laikā, sākot no aprīļa līdz maija beigām, līdz ar putniem pašā raga smailē pulcējas putnu pētnieki — gan profesionāļi, gan amatieri, gan iesācēji, gan skolēni. Pavasarī Kolkasrags ir viena no vai arī pati labākā putnu novērošanas vieta Latvijā. Sezonas laikā te ierodas ornitologi arī no Skandināvijas valstīm un citām Eiropas zemēm.

Nākotnē Kolkasragam ir iespēja kļūt par vienu no labākajām putnu novērošanas vietām Eiropā.

Kāpēc Kolkasragā aprīlī un maijā ir šis lielais putnu salidojums? Tāpēc, ka, lidodami uz dzimteni no dažādām ziemošanas vietām, putni izvēlas zināmo ceļu gar jūras krastu, jo tā viņi orientējas un tā viņiem ir drošāk. Bet Kolkasragā krasts pēkšņi izbeidzas. Tiem, kas nav ūdensputni, nav nemaz tik viegli sadūšoties jūras pārlidojumam uz Sāmsalas vai Igaunijas krastiem. Gadās arī, ka putnu bars, nelabvēlīgos apstākļos jau ielidojis tālu jūrā, griežas apkārt un lido atpakaļ, lai sauszemē uzkrātu spēkus atkārtotam mēģinājumam. Kolkasragā putnu novērošana sākas, gaismai austot, un turpinās līdz plkst. 10—11. Vēlāk un dienas vidū putni lielo ceļojumu pāri jūrai neuzsāk. Bezdelīgas un vēl citi dziedātājputni lido naktī, lai dienā varētu intensīvi baroties.

Lībiešu dzīvesvieta. Kolkasrags ir arī dzīvesvieta vienai no pasaulē mazākajām tautām — līviem jeb lībiešiem. Tāpēc te ar Latvijas valdības lēmumu 1991. g. 4. februārī izveidota valsts īpaši aizsargāta kultūrvēsturiska teritorija «Līvōd rānda».

Kangari un vigas. Pāri visam Kolkasragam kā reljefa krokas cits citam līdztekus, cits aiz cita stiepjas kangari un vigas kā tādas krunkas vecā sejā. Garākie kangari sasniedz 15 km. Viga ir mitra vai purvaina ieplaka starp kangariem. Dažkārt vigās ir ezeriņi, kas patiesībā ir senās jūras lagūnas. Savukārt kangari ir seno kāpu vaļņi. Pa kangaru augšu, starp purvainajām vigām senāk gāja meža ceļi un takas pat kilometriem tālu. Kangari un vigas ir veidojušies Litorīnas jūras laikā, pirms vairākiem gadu tūkstošiem. Par iemeslu tam bija jūras līmeņa svārstības. Katrā jūras atkāpšanās laikā vēji uzpūta jaunu kangaru un jūras joma palika aiz tā. Kangari un vigas palielina dabas daudzveidību, jo ļoti mazā zemes laukuma vienībā ir kontrastu dažādība — purvs ar savu augu valstību un turpat dažus metrus tālāk smilšu kāpa ar savu augu valsti. Zinātniekiem izdevies apzināt 150 kangaru un vigu pārus. Šī kangaru-vigu ainava aizņem 90 km2 un ir pati lielākā un nozīmīgākā Eiropā.

* * *
Mūžīgā mainība. Kolkasrags ir visstraujāko un visdīvaināko jūras pārveidojumu vieta. Ir laika posmi, kad jūra krastu strauji ārda un ieskalo dzelmē. Tad atkal tās darbība mainās uz pretējo un jūra audzē krastu klāt. Krasta pieaugums esot bijis apmēram no 1980. Līdz 1995. g., pēc tam sākusies strauja krasta noskalošana, īpaši līča pusē. Slīteres dabas rezervāta mežsargs E. Hausmanis stāsta, ka senākos padomju laikos līča pusē izveidojusies kādus 150 m plata liedaga sērīte. Tā pārklājusies ar skaisti zaļu zāli, tur iesējušies koki — alkšņi un priedes, sācis augt jauns mežs. Jaunajā zaļajā krastā izveidojies arī skaists dīķītis (jūras joma). Koki jau paspējuši izslieties divu vīru augumā, kad nākusi lielā vētra un visu šo zaļo ainavu ierāvusi atpakaļ jūrā.

Tās smiltis, ko vētra noskalo Liepājas un Ventspils puses krastos, jūra nes uz Kolkasragu. To sekmē Latvijā valdošie dienvidrietumu vēji, kas viļņiem dod virzienu un milzīgu spēku. No Ventspils un Liepājas atnestie smilšu kalni apstājas uz dīvaini nāvīgā Kolkasraga sēkļa. Lielā jūra aizber līci, un tur zem ūdens veidojas stāva krauja.

Kāpēc jūrai ir tik nenoteikts raksturs, kas kaprīzi mainās no krasta izskalošanas uz krasta pieskalošanu un atkal otrādi, zinātniekiem vēl drošas atbildes nav. Viena versija — vainīgs Ventspils ostas mols, kas aizšķērso gar krastu pieskalojamo smilšu ceļu. Otra versija — vainīga globālā sasilšana ar vētru spēku pieaugumu.

* * *
Bīstamākā kuģošanas vieta. Baiba Šuvcāne savā grāmatā «Senais lībiešu ciems Kolka» raksta: «Tiek uzskatīts, ka Irbes jūras šaurums ir pati bīstamākā kuģošanas vieta Baltijas jūrā.» Pēc zemūdens arheologa Voldemāra Raina aprēķiniem, Kolkasraga dīvainajā smilšu sērē dus apmēram 1500 visdažādāko laikmetu kuģi. Daudzi no vikingu kuģiem jau pirmajā gadu tūkstotī ir vieni no pirmajiem, kas sākuši aizpildīt šo lielo kuģu kapsētu. Viņiem sekoja dāņu, vācu, zviedru, krievu, poļu, somu, spāņu, franču, norvēģu, arī ASV un citu valstu kuģi. Šie kuģi tur guļ kā nebeidzams noslēpums zem mūžīgi kustīgajām Kolkasraga smiltīm.

1625. g. naktī no 20. uz 21. septembri, dodamies no Rīgas uz Stokholmu, Kolkasraga sēklī uzskrēja un gāja bojā 10 zviedru karafl otes burinieki, uz kuriem kopā atradušies 170 lielgabali un 936 cilvēki. Izglābties laimējās tikai četriem kuģiem. Irbes-Ģipkas baznīcu grāmatās ir atrodamas ziņas, ka laika posmā no 1812. līdz 1856. g. Kolkasraga apkārtnē gājuši bojā ap 100 kuģu. Savukārt pēc Krievijas valdības ziņām, septiņu gadu laikā — no 1862. līdz 1869. g. — Kolkasraga sēkļa smiltīs palikuši vēl 46 kuģi.

Kad sāka iznākt latviešu laikraksti, arī tie atstāstīja patiesas šausmu ainas no kuģu avārijām Kolkasraga sēklī, par to, kā lielie jūras viļņi dzen krastā cilvēku līķus, noslīkušus zirgus un atlūzas no krievu admirāļa Saričeva flotes 8 kuģiem, uz kuriem bija braukuši kazaki ar visiem zirgiem.

* * *
Vislielākais jūras rags. Kolkasrags pēc sava izskata un izcelsmes ir ārkārtīgi āķīgs. Ja skatāmies kartē, tik milzīgs, ka tā veidols mūs samulsina. Spics, līks, kā tāds spēcīgs mežakuiļa ilknis, kuram pamatne izvēršas plašumā pa visu kādreizējo Litorīnas jūras dibenu. Bet arī visa Kurzemes pussala kartē izskatās kā raga turpinājums. Es taujāju zinātniekiem ģeologiem: kur ir Kolkasraga robežas, kur īsti tas sākas, bet izrādās, ka neviens to nevar pārliecinoši pateikt. Varbūt tā sākums ir saskatāms vēl tālāk — pie Litorīnas jūras senkrasta, tas ir, no Zilo kalnu kraujas.

Latvijas dabas enciklopēdijā (1995., 3. sēj.) ir sacīts tā: «Kolkasrags — Kurzemes pussalas ziemeļu gals pie izejas no Rīgas līča Irbes šaurumā. Zems, smilšains akumalcijas līdzenums ar smilšu vaļņiem un krasta vaļņveida kāpām. Kolkasrags veidojies Litorīnas jūras transgresijas — regresijas fāžu laikā. Kolkasraga turpinājums jūrā ziemeļvirzienā ir lēzens zemūdens sēklis, kurā uz mākslīgas saliņas 1883 uzbūvēta Kolkas bāka.» Tātad paliksim pie tā, ka Kolkasrags ir zeme starp līci un jūru pāri Bažu purvam un tālāk pār Undžavas mūžamežiem, kur kādreiz viļņojās Litorīnas jūra, līdz Slīteres Zilajiem kalniem — šīs jūras 7000 gadu vecajam senkrastam.

* * *
Kolkasraga bākas. Lai kuģi izvairītos no šausmīgā sēkļa, dāņu jūras braucēji jau 13. gs. sākumā piekrastes iedzīvotājiem likuši dedzināt signālugunskurus. Pēc 1532. g. Kolkasragā tika uzcelta pirmā bāka. Tas bija koka tornis, kā virsotnē kurināja uguni. Bet tolaik viena bāka maz palīdzēja orientēties. Tāpēc 16. gs. vidū Kolkasragā uzmūrēja divus kvadrātveida torņus — 12 asis (25,5 m) un 8 asis (17 m) augstus — attālums starp tiem bija 50 m. Torņu ugunis veidoja vaduguns līniju, un abu uguņu augstuma starpība ļāva noteikt attālumu līdz krastam. Abām ugunīm saplūstot vienā, kuģis zināja, ka atrodas pret raga smaili. Nav zināms, kā šie torņi gāja bojā. No jauna Kolkasraga bāku torņus uzcēla 1657. gadā. Bāku dzelzs restu pavardos dedzināja malkas ugunskurus. Abas bākas katru gadu patērēja 1100 asis (9000 m3) malkas, ko regulāri pieveda četri pajūgi. Ar laiku pie torņiem izveidojās vesela Bākas muiža ar mājām un noliktavām. Kara laikos ienaidnieks bākas postīja, pēc tam tās atkal tika atjaunotas. 1818. g. ugunskuru vietā iekārtoja eļļas lampas.

1872. g. Krievijas valdība piešķīra 278 000 rubļus, lai bāku uzceltu jūrā uz mākslīgas salas. Šim nolūkam 5,14 km no krasta jūrā gāza milzīgu daudzumu akmeņu, ko veda vasarā ar baržām, ziemā ar ragavām pa ledu. Akmeņus gādāja gan no Igaunijas, gan no Zilo kalnu Vīdales pāri Bažu purvam, pāri kangariem un vigām. Šim nolūkam cauri Bažu purvam ierīkoja īpašu ceļu. Kad akmeņu blāķis jūrā nosēdās, uz tā 1875. g. uzcēla pagaidu koka bāku. Tajā dega 14 rapšu eļļas lampas ar reflektoriem. Uz mākslīgās saliņas uzbūvēja arī dzīvojamo māju bākas apkalpei — pieciem cilvēkiem, kas nomainījās ik pēc nedēļas. 1884. g. saliņā tika uzbūvēts 21 m augsts dzelzs tornis.

Tagad bāka darbojas automātiski ar saules baterijām un tās gaisma brīdina kuģus 10 jūras jūdžu attālumā. Bet pēdējās vecās bākas drupu atliekas ar katru gadu paņem jūra savā smilšu burvestībā, līdzīgi kā 1500 kuģus.