Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Praktiski neredzīga uz mēles

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 5 - 2011

Nodaļa — Laikabiedri


Praktiski neredzīga uz mēles
http://en.wikipedia.org/wiki/Amanda_Swafford
http://archive.disabilitynow.org.uk/search/
z05_10_Oc/model.shtml
No angļu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Kopš pastāv glancētie žurnāli, vārds «modele» tiek attiecināts uz skaistām, tievām un lokanām jaunām meitenēm, kas nepārtraukti pārvietojas pa pasauli reaktīvajā lidmašīnā un smēķē pārāk daudz cigarešu Santropēzā pietauvotās jahtās. Bet Amanda Svaforde (Amanda Swaff ord), modele ar redzes traucējumiem, viena no realitātes šova «Kā kļūt par topmodeli» trīs finālistēm, šiem stereotipiem neatbilst. Viņa nedzīvo Ņujorkā vai Milānā, un viņas priekšstats par labi pavadītu laiku ir krabju kūciņu ēšana un «Meklējot Nemo» skatīšanās kopā ar dēlu.

A. Svaforde dzimusi 1978. g. 30. Oktobrī Hendersonvillā, Ziemeļkarolīnas štatā, ASV, Amerikāņu modele un televīzijas zvaigzne, ieguvusi trešo vietu realitātes šovā «Kā kļūt par topmodeli». Amanda ir praktiski neredzīga, viņai ir deģeneratīva acu slimība — pigmentozais retinīts, kā rezultātā tiek zaudēta perifērā redze un spēja redzēt vājā apgaismojumā.

Amandas bērnības gados ģimene pārcēlās uz Plano Teksasas štatā. Skolas laikā viņa nodarbojās ar vieglatlētiku. Vidusskolu pabeidza 1997. g., 2000. g. absolvēja koledžu Ostinā.

Amanda savu modeles karjeru uzsāka 17 gadu vecumā. Runā, ka tas ir viņas aicinājums no bērnības, kad viņa aizrāvās ar tēlošanu un pozēšanu.

Pašlaik Amanda ir precējusies ar Tobiasu O’Konnelu, un viņiem ir 2002. g. dzimis dēls Elijs Volfs. Šova laikā Svaforde bieži teica, ka viņai pietrūkst dēla, un, runājot pa telefonu, sauca viņu par Javolfu.

Amerikas nākamā topmodele
Pirms piedalīšanās televīzijas realitātes šovā «Kā kļūt par topmodeli», Svaforde strādāja par modeli ar pseidonīmu Amanda Mellarda, un bija atpazīstama figūra Ostinas modes aprindās. Kad Amanda izmēģināja laimi «Kā kļūt par topmodeli» 3. sezonā, visi tiesneši norādīja, ka modeles vissatriecošākā iezīme ir viņas ledus zilās acis. Tomēr viņas acis ir arī cēlonis tam, ka viņa ir praktiski neredzīga, jo acu slimība nopietni ierobežo perifēro redzi un spēju redzēt vājā apgaismojumā, padarot staigāšanu pa mēli, ko ieskauj tumsa, ārkārtīgi bīstamu. Bet tas neatturēja viņu no vēlmes piedalīties šovā un parādīt sevi atlasē, pēc kuras viņu nosauca kā 10. dalībnieci no 14.

Tiesneši bija pārsteigti par viņas fotogrāfijām, it īpaši par neskartā skaistuma fotosesiju šova trešajā nedēļā. Pat tad, kad bija jāpiedalās modes skatē gandrīz vai tumsā, viņa spēja pārvietoties pa mēli bez starpgadījumiem, jo tā bija nokaisīta ar spīdumiem, un Amanda varēja saskatīt mēli un tās malas. Šova tiesneši ne reizi nenorādīja modelei, ka viņa šai profesijai būtu par vecu, kaut gan viņai tolaik jau bija 25 gadi. Tomēr, kad viņa šova laikā ar savu portfolio devās pie dizaineriem Japānā, viens no viņiem teica, ka Amanda ir pārāk veca.

Amanda nebija pārsteigta par modeļu industrijas neglīto pusi: «Tev jābūt stiprai sevī un gatavai pieņemt lietu negatīvo pusi, un cilvēkus, kas to nespēj izturēt, tas ietekmē.»

Karjera turpinās arī pēc šova
Pēc šova «Kā kļūt par topmodeli» Amanda kopā ar citām modelēm, kam ir redzes traucējumi, piedalījās Levi’s džinsu Eiropas reklāmas kampaņā, kā arī viņa ir sadarbojusies ar vairākām modeļu aģentūrām un piedalījusies dažādos televīzijas projektos. 2005. g. Svaforde paziņoja par plāniem rakstīt multisensoru bērnu grāmatu.

Modele pati stāsta, ka viņas perifērās redzes trūkumu modes nozarē strādājošie uztver kā problēmu. «Nozares cilvēki ir nobijušies. Sākumā viņi domā, ka es nespēšu skatīties kamerā vai staigāt pa mēli, vai ko tamlīdzīgu. Tomēr, ja reiz viņi ir ar mani sadarbojušies, viņi saprot, ka esmu tāda pati kā jebkura cita modele. Es varu noturēt acu kontaktu. Es varu ieraudzīt kameras lēcu. Es varu ieiet ēkā no turienes, kur mani «izmetis» taksometrs,» viņa saka, «vajag tik sākt.»

Amandas vienīgā prasība pirms modes skates ir iespēja iepazīties ar skatuvi, lai iegūtu noturīgu priekšstatu par tās izvietojumu. Ņemot vērā viņas slimības progresējošo un deģeneratīvo raksturu, dalība modes skatēs var sagādāt problēmas nākotnē.

Praktiski neredzīgā modele labprātāk piedalās fotosesijās studijā nekā modes skatēs, jo: «Tās ir tuvākas», kā arī viņa uztraucas, ka, ejot pa mēli, varētu pakrist. «Pat modeles ar labu redzi visu laiku krīt,» viņa stāsta, «bet es ne reizi neesmu kritusi.»

Amandas redzes traucējumi viņas karjerā ir arī palīdzējuši, ļaujot izcelties tūkstošiem citu meiteņu vidū, kuras mēģinājušas iekļūt modeļu biznesā. «Ejot uz intervijām modeļu aģentūrās un stāvot tur kopā ar daudzām citām meitenēm, es esmu tikai viena no tām meitenēm. Bet, ja kāds ir dzirdējis par mani vai manu slimību, tad nereti jādzird: «Oh, tā ir tā aklā meitene». Tas liek justies neērti, jo es nevēlos, lai mani pēc tā vērtētu, tomēr tas man liek justies arī savādākai un īpašai, jo viņi par mani ir dzirdējuši un pazīst.

Ir vēl viena priekšrocība — fotosesiju laikā es ļoti labi izjūtu savu ķermeni līdz pat pirkstu galiņiem. Tas fotogrāfi jām rada «pievienoto vērtību». Es zinu kā dažādas emocijas parādīt ar savu ķermeni.» Šī spēja Amandai lieti noderēja, sadarbojoties ar Levi’s. Viņu reklāmas kampaņā tika izmantotas modeles ar redzes traucējumiem, lai parādītu, kā džinsus var sajust, nevis kā tie vienkārši izskatās. Lai gan tas varētu veicināt izpratni par invaliditāti, Amanda apgalvo, ka kampaņai nebija sociāls vai politisks mērķis. «Es domāju, ka tas tur ir, bet tas nav Levi’s darbs. Viņu darbs ir pārdot džinsus un likt cilvēkiem par tiem domāt savādāk. Tomēr tu nevari no tā izvairīties, ja ciešāk ielūkojies reklāmā. Parasti tu redzi smuku bildīti ar cilvēkiem džinsos, bet, ja ikviens ielūkotos dziļāk un pamanītu vārdus, un tas mainītu viņa izpratni par invaliditāti, tas būtu brīnišķīgi!»

Amanda saka, ka viņu nav ietekmējis tas, ka viņas profesija ir balstīta uz izskatu: «Daudzi cilvēki ir aizmiglojuši sev skatu ar dažādiem priekšnoteikumiem par to, kam vajadzētu un kam nevajadzētu būt pieņemamam modes industrijā. Tā ir ļoti mainīga lieta. Atrašanās redzamā nozarē ir tikai daļa no tā, ko es daru. Es netiesāju savi par to, kā izskatos vai kādus darbus saņemu un kādus nē. Tas ir mans integritātes līmenis un manas dzīves prioritātes.»