Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Rakstāmgalds uz āderes

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2011 / Nr. 7 - 2011

Nodaļa — Dzeja


Rakstāmgalds uz āderes

Kāds Dzejnieks
nama divdesmitajā stāvā
pārcēla rakstāmgaldu —
vecā vieta esot uz āderes...
Vai zaļoksnam dzejniekam
var ko nodarīt
zemes ūdens strāva
divdesmitajā stāvā?

 

Iespējams, iespējams,
nav uz āderes dzīve salda,
taču,
ja tik jūtīgs, tu, dzejniek,
pret dzīves pulsa āderēm,
necel no āderes nost
rakstāmgaldu.

 

 

* * *
Vējš izrāva manu sārto lietussargu
un projām nesa pa ielu bargo,
kur auto viesuļi skrien
tālāk arvien...
Baidoties pakaļ jozt,
skatījos, kā bēgli piemeklēs posts...
Kāds nāca pāri un rokā man ielika
manu magoni sārto —
nesabraukto.

Rūta Venta

Es savu bezmiega nakti kā putnu
Izlaidu pretī rītam.
Kāpēc mēs bēgām no mīlestības,
Kaut zinām, ka tajā atpakaļ krītam?

Es zinu — Tu nāksi kā vējš,
Lai zinu, kur pretī Tev iet.
Ir jāiet, protams, pret rītiem
Un nevis tur, kur saule riet.

Varbūt Tu nāksi kā saule,
Lai man no Tevis acis žilbst,
Lai mana dvēsele Tev blakus
Pilna saules gaismas tilpst.

Vislabāk nāc kā bieza migla,
Kas rasas ziediem noklājusi rītu,
Lai tikai Tevi es redzu un neko citu,
Un tikai Tevī un mīlestībā krītu.

Ir rīta vējš jau izdzenājis miglu,
Un saule augstu kāpusi,
Ir saules pilna diena manā dvēselē,
Jo Tu pie manis esi atnākusi.

Gunars Gūža