Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2011Nr. 7 - 2011

Nodaļa — Personība


Stāsts par manu dzīvi. The Story of My Life. 1902
Helena Kellere
No angļu valodas tulkojusi Ilga Briede

Vienpadsmitais turpinājums

14. nodaļa
Pasaka par Salnas ķēniņu
1892. gada ziemā manas bērnības skaidrais debesjums pēkšņi satumsa. Prieks pameta manu sirdi un ilgu laiku tajā valdīja šaubas, satraukums un bailes. Grāmatas zaudēja jebkādu burvību, un vēl tagad pat domas par tām baisajām dienām stindzina manu sirdi.

Nepatikšanu cēlonis bija mans mazais stāstiņš «Salnas ķēniņš», kuru es uzrakstīju un nosūtīju uz Perkinsona institūtu misteram Ananjosam.

Šo stāstu es uzrakstīju Taskambijā, pēc tam kad biju iemācījusies runāt. Toruden mēs Fern-Kvorijā palikām ilgāk nekā parasti. Kad mēs bijām tur, mis Salivana stāstīja man par vēlo rudens lapu skaistumu, un šis apraksts, jādomā, atdzīvināja manā atmiņā stāstu, kas man kādreiz tika lasīts, un kuru atcerējos neapzināti un gandrīz vārdu vārdā. Man pašai likās, ka es to izdomāju, kā mēdz sacīt bērni.

 

Es apsēdos pie galda un pierakstīju savu izdomājumu. Domas plūda viegli un tekoši. Vārdi un tēli lidoja no maniem pirkstu galiem. Frāzi pēc frāzes es rakstīju uz Braila tāfeles, sajūsminoties par savu sacerēšanas spēju. Tagad, ja vārdi un tēli pie manis nāk bez piepūles, es uztveru tos kā drošu pazīmi tam, ka tie nav radušies manā galvā, bet atnākuši no kaut kurienes. Un es ar nožēlu padzenu šos atradeņus. Taču toreiz es kāri uzsūcu visu, ko lasīju, bez vismazākās domas par autorību. Vēl pat tagad es ne vienmēr esmu droši pārliecināta par to, kur ir robeža starp manām personīgajām jūtām un domām un to, ko esmu izlasījusi grāmatās. Domāju, ka tas notiek tāpēc, ka daudzi mani iespaidi pie manis atnāk ar citu cilvēku acu un ausu starpniecību.

Pabeigusi rakstīt savu stāstu, es izlasīju to savai skolotājai. Atceros, kādu labsajūtu izjutu no pašām veiksmīgākajām pasāžām un kā dusmojos, kad viņa mani pārtrauca, lai labotu kāda vārda izrunu. Pie pusdienu galda stāstu nolasīju visai ģimenei, un tuvinieki bija mana talanta pārsteigti. Kāds pajautāja man, vai neesmu to izlasījusi kādā grāmatā. Jautājums mani ļoti pārsteidza, jo man nebija ne mazākās nojausmas, ka man kāds ko tamlīdzīgu būtu lasījis. Es teicu: «Ak nē, tas ir mans stāsts! Es to uzrakstīju misteram Ananjosam viņa dzimšanas dienai par godu.»

Pārrakstījusi opusu, es nosūtīju to uz Bostonu. Kāds man ieteica nosaukumu «Rudens lapas» nomainīt uz «Salnas ķēniņu», ko es arī izdarīju. Es nesu vēstuli uz pastu un jutos tā it kā lidotu pa gaisu. Man pat prātā neienāca, cik ļoti es raudāšu vēlāk.

Misteru Ananjosu «Salnas ķēniņš» sajūsmināja un viņš stāstu nopublicēja Parkinsona institūta žurnālā. Mana laime sasniedza neiedomājamus augstumus, bet drīz vien es no tiem tiku nomesta. Uz neilgu laiku biju atbraukusi uz Bostonu, un tad noskaidrojās, ka stāsts, kurš līdzīgs manam «Salnas ķēniņam», ir radies vēl pirms es biju piedzimusi, Margaretas Kenbijas grāmatā «Bērdijs un viņa draugi», ar nosaukumu «Salnas fejas». Abi stāsti bija tik līdzīgi gan pēc sižeta, gan pēc valodas, ka bija pilnīgi acīmredzams: mans stāsts ir īsts plaģiāts.

Nav bērna, kuram būtu nācies tik daudz baudīt no rūgtā vilšanās biķera, cik man. Es biju sevi apkaunojusi! Es biju metusi aizdomu ēnu uz saviem vismīļākajiem cilvēkiem! Kā tas varēja notikt? Es lauzīju galvu līdz spēku izsīkumam, cenšoties atcerēties visu, ko biju lasījusi pirms «Salnas ķēniņa» uzrakstīšanas, taču nespēju atcerēties neko tam līdzīgu. Ja nu vienīgi bērnu dzejoli «Salnas nedarbi», taču to jau nu es patiešām savā stāstā neizmantoju.

Sākumā misters Ananjoss, lai arī ļoti sarūgtināts, man noticēja. Viņš bija neparasti laipns un labs pret mani, un uz kādu laiciņu mākoņi izklīda. Lai viņu nomierinātu, es centos būt jautra un uzposties skaistāk, gatavojoties Vašingtona dzimšanas dienas svinībām, kas tuvojās drīz pēc tam, kad uzzināju skumjo jaunumu.

Man vajadzēja atveidot Cerēru maskuballē, kuru rīkoja neredzīgās meitenes. Cik labi atceros savas kleitas skaistās ieloces, košās rudens lapas, kas greznoja manu galvu, augļus, kas bija man rokās... un cauri maskuballes jautrībai nomācošo nelaimes tuvošanās sajūtu, kas spieda manu sirdi.

Pašā svētku priekšvakarā kāda no Parkinsona institūta skolotājām uzdeva man jautājumu «Salnas ķēniņa» sakarā, un es atbildēju, ka mis man ir daudz stāstījusi par Salnu un tās brīnumiem. Skolotāja manu atbildi iztulkoja kā atzīšanos, ka atceros mis Kenbijas stāstu «Salnas fejas». Viņa steidza savu prāta slēdzienu paziņot misteram Ananjosam. Viņš noticēja, vai vismaz viņam radās aizdomas, ka mis Salivana un es apzināti esam nozagušas svešas gaišās domas un dāvājušas tās viņam, lai iegūtu viņa labvēlību. Mani uzaicināja atbildēt izmeklēšanas komisijas priekšā. Tās sastāvā bija institūta skolotāji un darbinieki. Mis Salivanai bija noteikts atstāt mani vienu, pēc tam mani sāka iztaujāt, pareizāk gan, uzstājīgi pratināt, lai piespiestu mani atzīties, ka es atceros, ka man stāsts «Salnas fejas» ir lasīts.

Nemākot to izteikt vārdos, es katrā jautājumā dzirdēju šaubas un jutu, ka mans labais draugs misters Ananjoss raugās manī ar pārmetumu acīs. Asinis pulsēja man deniņos, sirds izmisīgi sitās, es knapi spēju parunāt un atbildēju īsi, aprauti. Pat apziņa, ka viss notikušais ir tikai viena muļķīga kļūda, nemazināja manas ciešanas. Kad man beidzot ļāva telpu atstāt, es biju tādā stāvoklī, ka nemanīju ne manas skolotājas glāstus, ne draugu līdzjūtību, ne to, ka viņi teica, ka esmu braša meitene un ka viņi ar mani lepojas.

Tonakt, guļot gultā, es raudāju tā, kā, ceru, neraud daudzi bērni. Man bija auksti, man šķita, ka es miršu, nesagaidot rītu, un šī doma mani mierināja. Domāju, ja tāda nelaime atnāktu tad, kad es būtu vecāka, tā mani salauztu neatgriezeniski. Taču mans aizmirstības eņģelis aiznesa prom lielāko skumju daļu un visu to skumjo dienu rūgtumu.

Mis Salivana nekad nebija dzirdējusi par «Salnas fejām». Ar doktora Aleksandra Grehema Bella palīdzību viņa rūpīgi izpētīja šo gadījumu un noskaidroja, ka viņas draudzenei Sofijai Hopkinsai, pie kuras mēs viesojāmies 1888. gada vasarā Koda ragā, Brūsterā, ir bijis mis Kenbijas grāmatas eksemplārs. Atrast gan to misis Hopkinsa nevarēja, taču atcerējās, ka tad, kad mis Salivana bija brīvdienās, ir lasījusi man vairākas grāmatas un «Bērdijs un viņa draugi» arī bijusi starp tām.

Visas tās priekšā lasīšanas man nešķita būtiskas. Pat vienkārša burtu uzrakstīšana būtu pietiekoša izklaide bērnam, kuram nebija gandrīz nekādu izklaides iespēju. Lai arī es neatceros par šo priekšā lasīšanu apstākļiem, jāatzīst, ka vienmēr centos atcerēties iespējami vairāk vārdu, lai, atgriežoties skolotājai, noskaidrotu to nozīmi. Skaidrs ir viens: vārdi no šīs grāmatas ir neizdzēšami saglabājušies manā atmiņā, kaut arī ilgu laiku par to neviens nenojauta, un es pati — vismazāk.

Kad miss Salivana atgriezās Brūsterā, es ar viņu nesāku runāt par «Salnas fejām», droši vien tāpēc viņa man tūlīt sāka lasīt «Mazo lordu Fauntleroju» , kas izdzina no manas galvas visu citu. Un tomēr fakts paliek fakts, kādreiz man bija lasīta miss Kenbijas grāmata, un, kaut gan bija pagājis ilgs laiks un es par to pat biju piemirsusi, tā atgriezās pie manis tik dabiski, ka es pat nenojautu, ka tas ir cita cilvēka gara bērns.

Šajās manas nelaimes dienās saņēmu daudz vēstuļu ar izteiktām līdzjūtībām. Visi mani tuvākie draugi, izņemot vienu, līdz pat šim brīdim palikuši mani draugi.

Pati miss Kenbija man rakstīja: «Kādreiz, Helena, tu sarakstīsi vienreizēju pasaku, un tā daudziem kļūs par mierinājumu, tā daudziem palīdzēs». Šim labvēlīgajam pravietojumam nebija lemts piepildīties. Es vairāk nekad nespēlējos ar vārdiem. Vēl vairāk, kopš tā laika mani vienmēr māc bailes: bet ja nu pēkšņi tie, ko esmu uzrakstījusi, nav mani vārdi? Ilgu laiku, kad rakstīju vēstules pat māmiņai, mani pēkšņi sagrāba šausmas un es atkal un atkal pārlasīju uzrakstīto, lai pārliecinātos, vai tik neesmu to lasījusi kādā grāmatā. Ja nebūtu neatlaidīgās miss Salivanas pastāvīgo uzmundrinājumu, domāju, ka es vispār pārstātu rakstīt.

Ieradums apgūt man iepatikušās svešās domas un pēc tam uzdot tās par savējām izpaužas daudzās manās agrīnajās vēstulēs un pirmajos rakstīšanas mēģinājumos. Apcerējumā par senajām Itālijas un Grieķijas pilsētām es spilgtos aprakstus aizņēmos no daudziem avotiem. Es zināju, cik ļoti misters Ananjoss mīl antīko, zināju ar kādu pacilātu sajūsmu viņš attiecas pret senās Romas un Grieķijas mākslu.

Tāpēc es savācu no daudzām lasītām grāmatām visus dzejoļus un stāstus, kādus vien varēju, lai sagādātu viņam prieku. Runājot par manu apcerējumu, misters Ananjoss teica: «Pēc savas būtības šīs domas ir poētiskas». Taču es nesaprotu, kā viņš varēja iedomāties, ka neredzīgs un kurls vienpadsmitgadīgs bērns ir bijis spējīgs tās izdomāt. Un tomēr, es neuzskatu, ka tikai tāpēc, ka ne es pati izdomāju visas tās domas, manam stāstam netika veltīta interese. Tas apliecināja man pašai, ka es varu paust savu skaistuma izpratni skaidrā un dzīvā veidā.

Šie agrīnie sacerējumi bija kaut kāda veida smadzeņu vingrinājumi. Kā visi jaunie un nepieredzējušie, apgūšanas un atdarināšanas ceļā es mācījos pārlikt domas un vārdus. Visu, kas man patika grāmatās, es tīši vai netīši apguvu. Kā teicis Stīvensons, jaunais rakstnieks instinktīvi kopē visu, par ko sajūsminās, un maina savus sajūsmas objektus ar pārsteidzošu elastību. Tikai pēc daudziem tādas prakses gadiem dižie ļaudis iemācās pārvaldīt to vārdu leģionu, kas pārpilda viņu galvu.

Baidos, ka man šis process vēl nav beidzies. Pilnīgā pārliecībā varu teikt, ka es ne vienmēr spēju atšķirt savas domas no izlasītām, tāpēc ka lasīšana ir kļuvusi par mana saprāta pamataudumu un būtību. Sanāk, ka gandrīz viss, ko rakstu, ir lupatu deķis, viscaur vienos neprātīgos rakstos, līdzīgos, kā man sanāca tad, kad mācījos šūt. Šie raksti veidojās no dažādiem atgriezumiņiem un krikumiņiem, starp kuriem trāpījās pa kādam vienreizējam samta vai zīda gabaliņam, taču pamatā tur bija raupjāku audumu gabaliņi, nebūt ne tik maigi un patīkami, kad tos aptausta. Tā arī mani sacerējumi sastāv no neveiklām manām personīgajām piezīmēm ar spilgtu domu un nobriedušu spriedumu iestarpinājumu no lasīto autoru grāmatām. Uzšūt skaistu lupatu deķi — mums galvā ir skice, kuru mēs vēlamies pārraidīt ar vārdiem, taču vārdi neietilpst dotajās robežās, bet, ja ietilpst, tad neatbilst zīmējuma skicei. Tomēr mēs turpinām censties, jo zinām, ka citiem tas ir izdevies, un mēs negribam atzīt savu sakāvi.

«Nav veida, kā kļūt oriģinālam, par tādu jāpiedzimst,» — tā teicis Stīvensons, un lai arī es, iespējams, neesmu oriģināla, tomēr, ceru, ka reiz manas personīgās domas un pārdzīvojumi nāks gaismā. Bet līdz tam es ticēšu, cerēšu un neatlaidīgi strādāšu, un neļaušu rūgtajām atmiņām par «Salnas ķēniņu» traucēt maniem pūliņiem. Šķiet, ka galvenais rakstniecības grūtums ir tas, kā prāta valodā, skaidrā un izglītotā, atklāt mūsu samudžinātos jēdzienus, neskaidrās jūtas un nenobriedušās domas.

Šis skumjais pārbaudījums man nāca par labu: tas lika padomāt par dažām rakstniecības lietām. Vienīgais, kā man žēl, ir tas, ka zaudēju vienu no saviem dārgākajiem draugiem — misteru Ananjosu.

Pēc «Manas dzīves stāsta publicēšanas» «Mājas žurnālā sievietēm» misters Ananjoss paziņoja, ka viņš uzskatījis, ka neesmu vainojama gadījumā ar «Salnas ķēniņu». Viņš rakstīja, ka izmeklēšanas komisijas, kuras priekšā man nācās stāties, sastāvā bijuši astoņi cilvēki: četri neredzīgie un četri redzīgie. Četri no tiem, pēc viņa vārdiem, uzskatīja, ka neesmu zinājusi par to, ka man ir lasīts miss Kenbijas stāsts, pārējie četri bijuši pretējās domās. Misters Ananjoss apgalvoja, ka esot nobalsojis par man labvēlīgu komisijas lēmumu.

Lai kā arī nebūtu, taču, kad ienācu istabā, kur misters Ananjoss tik bieži bija mani turējis klēpī un, aizmirsis par saviem darbiem, smējies par manām blēņām, es sajutu naidīgu atmosfēru, un sekojošie notikumi apstiprināja manu pirmo iespaidu.

Divus gadus misters Ananjoss, šķiet, ticēja, ka mēs ar miss Salivanu neesam vainīgas. Vēlāk viņš savu viedokli mainīja, nezinu kāpēc. Nezinu arī izmeklēšanas detaļas. Tā arī es neuzzināju pat šo sodītāju, kas ar mani gandrīz nemaz nerunāja, vārdus. Es pati biju pārāk satraukta, lai kaut ko manītu, pārāk nobijusies, lai uzdotu jautājumus. Nudien, es pat neatceros, ko toreiz pati runāju.

Tik sīki stāstu par šo gadījumu ar «Salnas ķēniņu» tāpēc, ka tas kļuva visai nozīmīgs manā dzīvē. Lai nepaliktu nekādu pārpratumu, centos izstāstīt visus faktus tā, kā saredzēju tos pati, nedomājot nedz par to, lai aizstāvētu sevi, nedz lai uzveltu vainu kādam citam.

Turpinājums nākamajā numurā