Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Sakņu sajūta palīdz dzīvot

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2011Nr. 9 - 2011

Nodaļa — Laikabiedri


Sakņu sajūta palīdz dzīvot
Anita Bormane
www.la.lv

Latvijas vēsturnieki pošas uz pirmo kongresu, kas sanāks Rīgā 16. un 17. septembrī. Šā foruma organizatoru vidū ir arī Latvijas Universitātes Latvijas vēstures institūts un tā direktors Guntis Zemītis. Viņš ir arheologs. Desmit vasaras racis «Rīgā pirms Rīgas» — Daugmales pilskalnā, meklējis Gaujas lībiešu varenāko — Satezeles pili. Kā daži apgalvo, pat atklājis Jelgavas pils spoku. Radošs, demokrātisks, aizrautīgs. Viņš ir vēsturnieks, kurš neslēpj savu ciešo saikni ar paša senčiem un emocijas, kas radušās saskarsmē ar senatni. Par šo visu — arī mūsu sarunā.

— Jūsu bērnības mājām «Zvirbuļiem» Zemgales Saulgales pagastā kaimiņos atradās no vienas puses Edvarta Virzas «Billītes», no otras — Čakstu dzimtas «Auči». Vai šī vēsturiskā atmosfēra jūs mudināja pievērsties senatnei?

 

— Vienmēr esmu uzskatījis, ka ne jau skola ir tā, kas izaudzina cilvēku. Ļoti svarīgi, lai vecāki īstajā brīdī atrastu iespēju parunāt ar bērnu. Mani vecāki no mātes puses bija vieni no retajiem Zemgales saimniekiem, kas pēc padomju okupācijas bija palikuši savās mājās. Tēvu 1944. Gadā paņēma sarkanajā armijā — leģionā iesaukt nepaspēja. Mātes ģimene savā laikā bija pazinusies ar Čakstes dzimtu. Vectēvs bija strēlniekos, un tēvs tik labi mācēja par to visu pastāstīt. Atceros, kā viņš mani aizveda uz Bauskas pilsdrupām vai arī iemācīja dzejoli par Tālavas taurētāju. Kādā vakarā vecāki man noslēpumaini vaicāja: «Gribi redzēt Rīgu?» Jutos nedaudz samulsis — bija vēla vakara stunda un nekas neliecināja, ka varētu kaut kur braukt. «Rīga» izrādījās milzīga 1938. gadā izdota grāmata «Latvijas pilsētas valsts 20 gados». Vēl viena vieta, kur iepazīt vēsturi, bija klusā igauņu kapsēta Emburgā. Pašā kapu viducī atradās divi balti krusti uz granīta pamatnēm. Uz vienas no tām bija rakstīts: Karolīne Matilde Čakste, uz otras — Krišjānis Čakste. Tad kādā brīdī tie pazuda, palika tikai pamatnes.

Man vienmēr ir bijuši arī ļoti labi vēstures skolotāji — gan pamatskolā, gan Bauskas 1. vidusskolā, kur mums mākslas vēsturi pasniedza suģestējoša persona — pirmais Rundāles pils direktors Laimons Liepa. Toreiz es vēl maz zināju no vēstures. No viņa pirmoreiz apjautu, ka ir kaut kas ārpus tām dogmām, kuras mums mācīja padomju laikā. Tad es pirmo reizi sapratu, ka arī vīrietis var būt vēsturnieks.

— Esat teicis, ka jums patīk dzīvā vēsture, personības, notikumi, cilvēki. Taču arheoloģija ir vairāk lietu pasaule...

— Es to izvēlējos galvenokārt tāpēc, ka šī joma toreiz nebija tik ļoti politizēta, paverot iespēju pētīt arī to, kas ir ļoti būtisks latviešu tautai.

Institūtā strādājot, mana mīlestība uz vēsturi gāja rokrokā ar dzimtenes mīlestību. Toreiz bija ļoti modē pētījumi par baltu etnoģenēzi — 1. Gadu tūkstotī pirms Kristus viņi taču dzīvoja no Volgas līdz Okai un no Daugavas līdz Vislai. Un tad nāca 6. un 7. gs. līdz ar slāvu migrāciju un baltu asimilāciju. Šīs zināšanas man ļāva skaidri saskatīt diezgan drūmu perspektīvu. Process, kas sākās tajos senajos laikos, 20. un 21. gs. Var noslēgties ar pilnīgi visu baltu asimilāciju. Tas tiešām liek aizdomāties un nekavējoties kaut ko darīt lietas labā. Tās sajūtas, kas bija 70. un 80. gados, jau nebija daudz atšķirīgas no tām, kas ir šobrīd.

— Vai nav grūti būt arheologam laikā, kad nav sistemātiska atbalsta no valsts un pieprasījuma no sabiedrības puses?

— Bija jau nedaudz skumji, kad vienā mirklī kļuvām ne tik pieprasīti. Mani vairāk satrauc, ka sabiedrībā trūkst apziņas par arheoloģisko liecību nozīmību, kas spilgti izpaužas racēju aktivitātēs. Savulaik institūts nāca ar ierosmi piešķirt visām pagātnes liecībām no vissenākajiem laikiem līdz 18. gs. Nacionālās bagātības statusu. Tomēr daudzas iniciatīvas joprojām ir iestrēgušas pusceļā. Man šķiet, ka vajadzētu būt tā — tiklīdz kāds atrod kādas senvēstures liecības, šai vietai automātiski vajadzētu kļūt par aizsargājamu. Lai nebūtu kā Latgalē, kur Babravščinas pilskalnu nošķūrēja ar buldozeru, jo klīda baumas par tur ieraktām bagātībām. Ir izaugusi vesela paaudze, kam par šīm lietām nav nekādas sajēgas. Cilvēki neapzinās savu piederību. Es to sauktu par alkatības krīzi.

Plaša mēroga izrakumi šobrīd nenotiek, taču būtu labi, ja valsts atvēlētu kaut nedaudz naudas pieminekļu apsekošanas ekspedīcijām.

— Kurš ir bijis pārsteidzošākais atklājums jūsu mūžā?

— Kā emocionālāko atceros gadījumu, kad Gaideļu-Viduču senkapos pie Jaunsvirlaukas atklājām jaunas sievietes apbedījumu, kurā viņa bija guldīta kopā ar jaundzimušu bērniņu. No kapā klātdotajām lietām varēja spriest, ka viņa nākusi no turīgas ģimenes. Droši vien mirusi no dzemdību komplikācijām. Slaida auguma, droši vien — ļoti glīta. Tā bija patiesa traģēdija, kas nu pavērās mūsu acīm. Mēs toreiz arī nolēmām rekonstruēt viņas seju ar antropologu palīdzību.

— No arheoloģijas praksēm studiju gados atceros sajūtu, kāda ir, atrodot ko tādu — šķiet, ka pieskaries īstajai, dzīvajai vēsturei…

— Šo romantisko sajūtu arheologs noteikti nedrīkst pazaudēt. Gribas taču saprast, kā dzīvoja senie cilvēki, ko juta. Uzburt laikmeta kopainu. Jo vairāk vēsturē iedziļinies, jo interesantāk kļūst.

— Bieži gadās, ka izrakumu laikā mostas arī cita veida romantiskas jūtas…

— Ar sievu Dzintru patiešām iepazināmies, kad bijām arheoloģiskā ekspedīcijā. Viņa ir beigusi Dekoratīvi lietišķās mākslas vidusskolu un darbojās izrakumos kā zīmētāja. Vēlāk, 80.—90. gados, daudz braucām uz tiem kopā. Arheologu vidū kopīgas ģimenes nav nekas neparasts, jo mūsu dzīvesveids ir tāds, ko citiem grūti paciest. Toreiz izrakumi ilga veselu sezonu. Tas bija tik nenormēts darbalaiks, ko var salīdzināt ar jūrnieku vai policistu dzīvi. Ne katrs to var izturēt.

— Pirms dažiem gadiem izskanēja, ka, rokot Jelgavas pils senajā līmenī, atradāt šīs pils spoku. Kā tad tas gadījās?

— Galvaskausu atrada celtnieki trešā stāva nišā starp pēdējo logu rindu un loga līmeni. Es biju tas, kam tika gods viņu izcelt. Tie bija mani pirmie izrakumi trešā stāva līmenī (smaida). Biju sajūsmā, cik daudz mana kolēģe antropoloģe Gunita Zariņa vēlāk varēja par šo galvaskausu pateikt. Izrādījās, ka šis vīrietis nebija nācis no diez cik augstas kārtas, jo bija ēdis samērā vienkāršu pārtiku, sešu gadu vecumā bija pārdzīvojis badu vai smagu slimību, bet miris 40 gados. Viņa galva šajā vietā varēja nonākt kā celtnieku atriebība Bīroniem, lai pilī tiešām naktīs spokotos. Tikpat labi tas varēja būt arī kaulu ziedojums kādā brīdī, kad ar celtniecību varbūt neveicās tik labi.

— Esat nodarbojies arī ar terora arheoloģiju, meklējot Latvijas jaunāko laiku vēstures pagriezienos nomocīto cilvēku mirstīgās atliekas. Arī jūsu dzimta ir cietusi Staļina represijās…

— Manas mātes brālis ir miris Sibīrijā. Viņu apcietināja kā pavisam jaunu skolotāju par to, ka bija uzdrīkstējies izplatīt dziesmu «Internacionāle», izmainot tās nosaukumu uz «Nacionāle». Mainīti bija arī dziesmas vārdi, piem., šāda rinda: «Tikai pašu rokām, pašu spēkiem latvieši kļūs brīvi.»

Par to viņš dabūja 10 gadus un mira nometnē. Uzskatu, ka man ir morāls pienākums kaut kādā veidā saglabāt viņa piemiņu. Terora arheoloģiju sākām jau atmodas gados, kad izskanēja, ka Lībagu pagastā ir atrasti upuri, kurus nav šāvuši vācieši, bet čeka. Toreiz laiki vēl bija svārstīgi un ne visi gribēja ar tādām lietām nodarboties. Kad sāku braukt šajās ekspedīcijās, vēl strādāju Latvijas vēstures muzejā. Emocionāli tas tik tiešām ir ļoti smagi. Piem., kad reiz izrakām kāda mežabrāļa mirstīgās atliekas, mēs pat zinājām šā cilvēka vārdu un uzvārdu. Sēlijas pusē atrakām bunkuru, kur bija gan mežabrāļi, gan cilvēki, kuri slēpās no izsūtīšanas. Tur bija notikusi kauja dienas garumā. Atradām kaulus, apģērbu. Viņi visi tur gulēja uz patronu čaulām.

— Var just, ka šobrīd vēsturnieki ir aktīvi sasparojušies cīnīties pret mītiem, kas saistās ar mūsu pagātni. Bet vai nav tā, ka tas ir svarīgi tikai pašiem vēsturniekiem?

— Mīti ir ļoti cieši saistīti ar tautas pašapziņu. Raugoties mūsu vēsturē, to ir ļoti daudz. Kaut vai senlatviešu kopējā cīņa pret krustnešiem — katrai maztautai taču bija savas intereses. Vai arī mīts par baltu vienotību — īstenībā lietuvieši taču siroja un postīja Latvijas teritorijā. Profesionālie vēsturnieki šobrīd tos cenšas revidēt un atdot mums tādu vēsturi, kāda tā bija. Taču, domājot par sabiedrību, man šķiet svarīgākais — lai par vēsturi runātu, lai tā būtu dienaskārtībā. Lai cilvēkiem tā nebūtu tumša, nevajadzīga lieta, kas varbūt pat traucē dzīvot. Domāju, ka daļa mītu noteikti saglabāsies, jo mēs jau nevaram skolā mācīt vēsturi kā diskusiju mākslu.

— No 1. septembra 6. klasēs Latvijas vēsturi sāka mācīt kā atsevišķu priekšmetu. Jūs aizvien esat par to iestājies.

— Strādājot par pasniedzēju Biznesa augstskolā «Turība», esmu novērojis, ka jauniešu zināšanas par vēsturi ir samērā vājas. Esmu pārliecināts, ka Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšana ir arī zināms simbols tam, ka valsts ir pietiekami pašlepna uz savu vēsturi un pievērš tai uzmanību. Mēs šobrīd satraucamies par melno arheoloģiju. Bet vai, mācot vēsturi integrēti, var atrast laiku, lai kaut ko pastāstītu, piem., par pilskalniem? Mācot Latvijas vēsturi atsevišķi, ir vairāk cerību, ka šī ziņa skolēnu sasniegs. Pirms kāda laika kopā ar «Turības» studentiem braucu ekspedīcijā «400 km vēstures virzienā». Devāmies uz Baltkrieviju — uz Ušaču un Vaclavovas rajonu, kur 19. gs. Bija izveidojusies latviešu kolonija. Šobrīd tur ir tikai latviešu kapi, kas ieauguši zālē un krūmos. Sadarbojoties ar Latvijas vēstures institūtu un korporāciju «Tālavija», aizbraucām un tos atjaunojām, kā arī uzstādījām piemiņas zīmi. Studentiem — nevēsturniekiem — tā bija lieliska pieredze, jo daudzi par šādām latviešu kolonijām neko nebija dzirdējuši.

— Neticami, ka šis būs pirmais Latvijas vēsturnieku tik plaša mēroga forums.

— Jā, Latvijas vēsturnieki līdz šim nav sanākuši uz savu kongresu. Arheologiem šajā ziņā pat ir senākas tradīcijas. 1896. gadā Rīgā notika Viskrievijas X arheoloģijas kongress, 1930. gadā šeit notika II Baltijas arheologu kongress, bet 1996. gadā — Eiropas Arheologu asociācijas II kongress.

Vēsturnieku kongresa galvenais uzdevums ir apjaust, kas tad šajos 20 gados ir paveikts — turklāt visu vēstures posmu, ne vien 20. gs., izpētē. Pēc šīs izvērtēšanas varbūt tiešām varētu izdoties radīt valstij kopīgu vēstures izpratni. Šajos gados vēsturnieki ir centušies atbildēt uz aktuāliem vēstures jautājumiem, kas galvenokārt skar 20. gs. notikumus, attīrījuši tos no padomju laika mītiem. Baltijas valstu vēsturnieki ne vienmēr ir bijuši ērti partneri ne tikai austrumu, bet arī pašapmierinātajiem rietumu un ziemeļu kaimiņiem. Pozīcija, ka bija tikai viens ļaunums — nacisms, ir bijusi samērā ērta. Baltijas valstu vēsturnieki ir daudz darījuši, lai radītu jaunu, objektīvu vēstures ainu, tomēr šī izpratne veidojas lēni un ar grūtībām. Kongress netiek organizēts, lai pašslavinātos. Tam vajadzētu parādīt vēsturnieku potenciālu, uzsvērt vēstures pētniecības nozīmīgumu, kā arī kritiski izvērtēt nepaveikto un lūkot nākotnē rast atbildes uz neatbildētajiem jautājumiem.

— Kā šobrīd klājas jūsu vadītajam Latvijas vēstures institūtam?

— Visgrūtākais brīdis bija pērn — tas bija pārejas laiks ar lielu neskaidrību par nākotni. Protams, mums neklājas tik labi kā treknajos gados, bet iztikas režīmā esam. Meklējam sadarbībai starptautiskus projektus, piedalāmies valsts programmā «Nacionālā identitāte». Institūts izturēja arī kritērijus, lai varētu piedalīties Latviešu valodas, kultūrvēsturiskā mantojuma un radošo tehnoloģiju valsts nozīmes pētniecības centra izveidē. Priecājos, ka institūts ir ticis pie jaunas glabātavas Lielvārdes ielā, kur turpmāk atradīsies mūsu antropoloģiskais materiāls — arī senākie Latvijā atrastie cilvēku kauli no Burtnieku ezera. Ceram arī, ka kaut kad tuvākajā nākotnē mums izdosies iegādāties modernas tehnoloģijas, piem., masu spektrometru izotopu īpatsvara noteikšanai cilvēku un dzīvnieku kaulos, kā arī augsnes un ūdens paraugos. Ar to varētu izlobīt unikālo informāciju, kas tajos iekodēta.

— Agrāk vasarās vismaz divus mēnešus veltījāt izrakumiem. Vai arī šovasar izdevās kaut nedaudz nodoties šai aizrautībai?

— Diemžēl ne, bet es nesaku — nekad vairs. Jāņem arī vērā, ka šis ir vēlēts amats un es tajā esmu jau otro termiņu. Noteikti vēlos atgriezties arheoloģijā, pievērsties dažām vēl nesakārtotām lietām.

— Tas nozīmē, ka jums ir vēl kāds neatklāts arheologa sapnis?

— Vēlos uzrakstīt grāmatu par Salaspils Laukskolas ciema arheoloģiskajiem materiāliem. Tos man uzticēja apkopot kolēģe Anna Zariņa, un esmu ļoti pateicīgs, ka viņa izvēlējās tieši mani. Taču vēlos arī sakārtot savas lauku mājas, lai tur būtu patīkami aizbraukt un lai es tās varētu atstāt nākamajām paaudzēm. Kā vēsturnieks tiešām vairāk izjūtu saikni ar saviem senčiem. Nekādā ziņā nevēlos būt tas, kurš pārrauj ķēdīti, kas ir stiepusies bezgala tālu. Cik esmu skatījies baznīcas grāmatās, mūsu lauku mājas vienmēr ir bijušas dzimtas īpašumā. Klētiņai, kas gan nav saglabājusies, pat zināms celšanas gads — 1724.

Lai gan nekad neesmu bijis ļoti aktīvs ticīgais, padomju laikā nokristīju visus savus bērnus. Arī tāpēc, ka nevēlējos būt tas, kurš pārrauj šo pēctecību, jo paaudžu paaudzēs tā bija darīts. Lai bērni paši izvēlas, vai viņiem tas būs vajadzīgs, bet es nebūšu tas, kas viņiem to atņems. Tāpēc man arī gribas saglabāt šīs mājas. Jau mans tēvs kādreiz sūrojās, ka būs pēdējais «Zvirbuļu» saimnieks. Es arī nevēlētos būt pēdējais.

— Tik spēcīga sakņu sajūta noteikti palīdz dzīvot?

— Ļoti laba apziņa ir arī, ka tev ir dzimtas kapi. Un — jo vecāks paliec, jo labprātāk tajos iegriezies.

— Vai jums ir izdevies vēsturnieka gēnu nodot arī abiem saviem dēliem un meitai?

— Mans jaunākais dēls ir ieguvis maģistra grādu vēsturē. Šobrīd gan viņš šajā jomā nestrādā. Vecākais dēls nav studējis vēsturi, bet jau kopš agras bērnības darbojas Senās vides darbnīcā, rekonstruējot seno latgaļu un sēļu dzīvesveidu. Meita Ieva ir mazāk saistīta ar vēsturi. Ieguvusi bakalaura grādu kultūras menedžmentā, viņa pašlaik studē pedagoģiju LU. Esmu gandarīts, ka man ir izdevies bērnos radīt patriotisma dzirksti. Reizēm tāpēc man pat kļūst mazliet bail — vai nav par daudz. Jo ir grūti dzīvot, ja laid caur sevi visas apkārtējās nebūšanas, kuru taču ir tik daudz. Reizēm sevi pat tāpēc šaustu, bet cita ceļa jau nav.

Vienmēr esmu bijis pārliecināts, ka dzīvē jādara tas, kas visvairāk patīk. Arī saviem bērniem neko neesmu uzspiedis. Šobrīd daudzi vaicā — ko jūs darīsit ar humanitāro izglītību, kas nav nekur pieprasīta. Bet, ja cilvēks izvēlēsies profesiju tikai tāpēc, ka tā attiecīgajā brīdī ir topā, arī laba rezultāta nebūs.