Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Veselības ministru kandidāti jautājumu krustugunīs

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2011Nr. 9 - 2011

Nodaļa — Notikums


Veselības ministru kandidāti jautājumu krustugunīs
Līga Ķikute

Šā gada 9. septembrī Latvijas Cilvēku ar īpašām vajadzībām sadarbības organizācija «Sustento», kuras misija ir veidot valstī tādu politiku, kas nodrošinātu cilvēktiesības un novērstu diskrimināciju pret cilvēkiem ar dažāda veida invaliditāti, viesnīcas «AVALON Hotel» telpās bija noorganizējusi tikšanos — diskusiju ar 6 politisko partiju veselības ministru kandidātiem: Ilzi Viņķeli (Vienotība), Dinu Šmitu (Zatlera Reformu partija (ZRP)), Jāni Zaržecki (Šlesera reformu partija (ŠRP)), Uldi Līkopu (Saskaņas centrs (SC)), Viktoru Jaksonu (nacionālā apvienība «Visu Latvijai» — «Tēvzemei un Brīvībai/ LNNK» (VL — TB/LNNK)) un Juri Bārzdiņu (Zaļo un Zemnieku savienība (ZZS)). Diskusijā, kuru vadīja pieredzējis žurnālists Ansis Bogustovs, tika uzaicināti piedalīties arī Latvijas Neredzīgo biedrības pārstāvji.

«Sustento» valdes priekšsēdētāja Gunta Anča: «Politiskās runas jau ir tik daudz dzirdētas, ka, vai nebūs tā, ka cilvēkiem jau ir apnicis? Nē, jo man likās, ka šī saruna būs svarīga abām pusēm. Pirmkārt, jau mūsu cilvēkiem, cilvēkiem ar dažāda veida hroniskām slimībām, kam dakteris nav reta parādība, reizi gadā, vai, Dievs dod, reizi 10 gados, bet viņu mēs apmeklējam diezgan bieži, un līdz ar to arī ar veselības aprūpi saskaramies diezgan bieži. Man šķita, ka jums būtu interesanti uzdot jautājumu topošajiem ministriem vai veselības jomu pārstāvošajām personām, nevis to, ko uzdod radio vai televīzija, bet to, ko tieši jums gribas uzdot. Savukārt otrajai pusei, tiem cilvēkiem, kuri cer nākotnē kaut ko labu darīt veselības aprūpē, tā varētu būt iespēja paskatīties, kā tad notiek realitātē, un, ka ne vienmēr tas, kas ir uzrakstīts uz papīra un guļ kaut kur uz galda ministrijā, ir patiesībā. Jo mūsu cilvēki ir tie, kas zina ne tikai to, kas uz papīra, bet arī to, kā ir patiesībā.»

Diskusijas vadītājas jautāti, ko potenciālie veselības ministri darītu, nonākot veselības ministra amatā, uz kā rēķina samazinātu izdevumus, kādas reformas veiktu veselības aprūpes sistēmā, partiju pārstāvji atbildēja:

I. Viņķele (Vienotība): «Viena no mūsu problēmām ir tā, ka akcenti ir likti uz smagāko un izmaksu ziņā lielāko pozīciju, kas ir veselības aprūpe slimnīcās. Ja mums jāizvēlas šos ierobežotos līdzekļus sadalīt tā, lai pret katru latu mēs dabūtu iespējami lielāku efektu, tad tā būtu maiņa no slimnīcu aprūpes uz ambulatoro aprūpi, ideālā variantā, vēl vienu soli tālāk — uz veselības profilaksi un veicināšanu.»

D. Šmits (ZRP): «Šobrīd pastāv diezgan skaidras resoru robežas: labklājības resors un veselības resors, pašvaldības un valsts pārvalde, Izglītības un Zinātnes ministrijas puse, bet šīm lietām vajadzētu būt integrētām ne tikai sadarbības līmenī, bet arī pietiekami formalizēti, īpaši saistībā ar hronisku slimnieku un vecu cilvēku aprūpes vadīšanu, kā aprūpe pāriet no vienām rokām citās. Pašvaldību un vietējo kopienu loma hronisku slimību vadīšanā, ieskaitot sabiedrisko organizāciju lomu, kuras bieži vien var sniegt pakalpojumu labāk nekā veselības resors.»

J. Zaržeckis (ŠRP): «Skatoties uz veselības aprūpes sistēmu kopumā, redzot, kas tajā ir par maz, salīdzinot ar tuvākajiem kaimiņiem — Lietuvu un Igauniju, tomēr ir finansējums, jo pacienti nestāv rindā pie ārstiem vai tehnoloģijām. Mums ir ārkārtīgi daudz slimnīcu gultu, ārkārtīgi daudz tehnoloģiju attiecībā pret iedzīvotāju skaitu, un arī visi ārsti vēl nav emigrējuši uz ārzemēm. Vajadzētu samazināt naudas trūkumu, jo pacienti stāv rindā pēc naudas, nevis pēc ārstiem. Mums klīnikas stāv tukšas, tehnoloģijas nav noslogotas, bet vajadzētu veidot sistēmu tā, lai mēs spētu tās noslogot. Vajadzētu palielināt finansējumu vismaz tik lielā apmērā kā mūsu kaimiņiem lietuviešiem vai igauņiem, kā arī palielināt ambulatoro ārstēšanu.»

U. Līkops (SC): «Kur griezt? Tur, kur strutas! Svarīgākā lieta, kas mums visiem trūkst, tas ir laiks. Mēs 20 gadus esam patērējuši, pļāpājot par darāmajiem darbiem, stādot nereālus plānus, un pēc tam šos plānus paši reorganizējuši un absolūti nepildījuši. Fenomens ar igauņiem un lietuviešiem ir tāds, ka igauņi stratēģiskos plānus rakstīja 3 gadus, mēs — 7, viņi kā uzrakstīja tā realizēja, mēs, tikko nomainījās partijas un personālijas, sākām darīt kaut ko citu. Visi šie stratēģiskie dokumenti ir iznīcināti. Mēs sākam kaut ko pilnīgi jaunu, kas sen pasaulē jau zināms, par ko neviens vairāk nestrīdas. Kas attiecas uz daudzajām gultām un tehnoloģijām, viņu pirkšana, nepārdomājot, vai viņas būs vajadzīgas, ir liela kļūda, kas ir jālabo, tās ir tās strutas.»

V. Jaksons (VL—TB/LNNK): «Tas ir daļējs grieziens, bet tas, ko mēs piedāvājam, ir apvienot Veselības un Labklājības ministriju. Tātad arī zināma resursu ekonomija. Runājot par griešanu, tas būtu nemedicīnisko izdevumu samazinājums, kuri 2007. g. sastādīja 40% no kopējā veselības aprūpes budžeta. Tas ir saistīts ar milzīgajām slimnīcām, lielajām telpām, apkuri, kas izkūp gaisā, un visu pārējo. Arī šodien, kur tiek kaut kas restrukturizēts, es neesmu dzirdējis, ka būtu samazinājies ēkas tilpums. Mūsu kopējais sabiedrības veselības stāvoklis nav tik slikts tāpēc, ka mums būtu slikta kardioloģija, slikta diabēta aprūpe un tā tālāk. Bet cilvēki mirst un nonāk slimnīcā novēloti, jo viņiem nav pieejami ļoti vienkārši veselības aprūpes pakalpojumi. Varbūt mums nebūtu jāskrien uz priekšu tik straujiem soļiem, piem., ar sirds transplantāciju, kur cenas noteikti augs, bet ir daudzi izmaksu efektīvi pasākumi, ar kuriem daudziem cilvēkiem var paildzināt kvalitatīvo dzīvildzi. Uz to šodien ir jāiet!»

J. Bārzdiņš (ZZS): «Es saku, ka ir vajadzīgs papildu finansējums, bet, vai mēs esam izdarījuši visu, lai šo maisu aizsietu, kur šis un tas birst laukā? Ir jāsaprot, kas ir tie, kas visskaļāk prasa papildu fi nansējumu. Ne vienmēr papildu finansējumu prasa tie, kuriem tas visvairāk vajadzīgs. Vislielākā vajadzība šobrīd ir samazināt maksas medicīnas īpatsvaru. Veselības nozare ir ļoti kompleksa lieta, ir vajadzīgas slimnīcas un ambulatorā aprūpe. Slimnīcām visām, mazām vai lielām, ir jāpārveidojas vairāk uz ambulatoro daļu.»

Diskusija turpinājās, uzdodot konkrētus jautājumus ministru kandidātiem. Tika skartas trīs tēmas: veselības aprūpes budžets, ambulatoro pakalpojumu pieejamība un stacionārā aprūpe.

Runājot par budžetu, politiķiem tika dota izvēle — to palielināt, atstāt līdzšinējā līmenī vai atsevišķās pozīcijās samazināt. Pēc statistikas datiem Latvijā ir 4. mazākais finansējums veselības aprūpei no iekšzemes kopprodukta (IKP), Kiprā, Rumānijā un Bulgārijā sabiedrība veselības aprūpē iegulda mazāk, bet Lietuvā un Igaunijā vairāk. Visneapmierinātākie ar medicīnu ir Bulgārijas, otrie — Latvijas iedzīvotāji. Visapmierinātākie ir Dānijas, Slovēnijas un Nīderlandes iedzīvotāji, savukārt ar mums līdzīgi savu veselības aprūpes sistēmu vērtē Rumānijas, Grieķijas un Itālijas iedzīvotāji. Veselības ministra kandidāts V. Jaksons (VL—TB/LNNK) un J. Zaržeckis (ŠRP) kā vēlamo veselības aprūpes budžeta apmēru minēja 4% no IKP, pašlaik ir 3,4% no IKP, savukārt J. Bārzdiņš (ZZS) atkārtoti aicināja nebērt naudu caurā maisā. U. Līkops (SC) kā vēlamo veselības aprūpes budžeta apmēru minēja 4,5% no IKP, ko vajadzētu sasniegt 3 gadu laikā. D. Šmits (ZRP) uzskatīja, ka ir iespējams veikt reformas pašreizējā budžeta ietvaros, bet I. Viņķele (Vienotība) kā optimālu norādīja veselības aprūpes budžeta palielināšanu par 0,5% no IKP gadā, pakāpeniski sasniedzot 5% apmēru.

Jautājumi aptvēra vēl dažas jomas: slimnīcu vadību un pastāvēšanu, bērnu veselības aprūpi, speciālistu un medikamentu pieejamību.

Latvijas iedzīvotāji kā ambulatoro veselības aprūpes pakalpojumu pieejamības šķēršļus min dārdzību, grūtības pierakstīties pie ārsta un garas rindas, paša aizņemtību, nepatiku pret medicīnas iestādi vai tā atrodas pārāk tālu, neuzticēšanās ārstniecības personai. Latvijā ir viens no Eiropā zemākajiem valsts līdzfi nansējumiem kompensējamiem medikamentiem. Potenciālais veselības ministrs U. Līkops (SC) pauda uzskatu, ka ambulatorajai veselības aprūpei jābūt kompleksai un nevar kādas slimības pacientiem dot vairāk, lai citiem ņemtu nost. Savukārt V. Jaksons (VL— TB/LNNK) uzsvēra komandas darba lomu, nodrošinot ģimenes ārstu darbu pilnā komandā kopā ar divām medmāsām, kā arī veidojot ģimenes ārstu kopprakses. Pašreizējais veselības ministrs J. Bārzdiņš (ZZS) norādīja, ka jāveicina tas, lai ģimenes ārsti vairāk darītu paši, kā pozitīvu piemēru minot ārstus, kas sekmīgi strādā no slimnīcām attālākās vietās, kā arī papildus līdzekļi jāiegulda ambulatoro speciālistu un pakalpojumu nodrošināšanā. J. Zaržeckis (ŠRP) atzina, ka ambulatorā veselības aprūpe ir izmaksu efektīvāka nekā gulēšana slimnīcā un tāpēc tai būtu jāpiešķir vairāk līdzekļu. D. Šmits (ZRP) ierosināja ieviest ģimenes ārstiem konkrētus kvalitātes rādītājus, no kuriem būtu atkarīga viņu darba samaksa. Savukārt I. Viņķele (Vienotība) kā potenciālo darba lauku minēja ģimenes un citu ārstu prakšu ģeogrāfisko, finansiālo un organizatorisko pieejamību, kā arī pacientu veselības stāvokļa uzraudzības veicināšanu.

Runājot par veselības aprūpes pieejamību, uz apvienības «Apeirons» uzdoto jautājumu pašreizējam veselības ministram par aptieku pieejamību cilvēkiem ratiņkrēslos, kā arī Latvijas Neredzīgo biedrības (LNB) pārstāvju jautājumu par uzrakstu Braila rakstā esamību uz zāļu iepakojumiem un to, ka uz šiem uzrakstiem nereti tiek uzlīmēta cenas zīme, J. Bārzdiņš (ZZS) atzina, ka vides pieejamības kontrole nebija viena no viņa kā veselības ministra darba prioritātēm, tomēr attiecībā uz uzrakstu Braila rakstā aizklāšanu uz medikamentu iepakojumiem teica: «Nedrīkst aizsegt to, kas ir Braila rakstā. Bet, ja jūs gribat no valsts, lai valsts visu izkontrolē un nostāda inspektoru pie katras aptiekas, kur nav kaut kas kārtībā, tad esat gatavi maksāt valstij lielākus nodokļus! Paldies sabiedriskajām organizācijām, kas šos jautājumus paceļ! Jo vairāk sabiedriskās organizācijas pārņems šīs valsts funkcijas, vismaz atvieglos tās darbu, jo tas izmaksās lētāk mums visiem kopā.»

LNB pārstāve Mudīte Kalniņa, medmāsa ar 36 gadu darba pieredzi, uzdeva jautājumu par to, kāpēc potenciālajiem un esošajiem mediķiem māca to, kā jāstrādā ārzemēs, bet ne to, kā jāstrādā šeit. Atbildi sniedza D. Šmits (ZRP): «Jāparaugās uz apmācību programmu, kādā veidā tiek sagatavota aprūpe. Aprūpe ir plaša, sākot no apmācības un beidzot ar veselības aprūpes organizāciju. Protams, tajā ietilpst arī medicīnas procedūras. Skaidrs, ka tai ir jābūt saistītai ar reālo dzīvi, nevis kosmosu!»

Cits LNB pārstāvis Andris Kalniņš interesējās par to, kāpēc veselības aprūpes sistēmā tika veiktas reformas 20 gadu garumā, bet rezultātā nonācām pie līdzīgas sistēmas, kāda bija pirms tiem pašiem 20 gadiem — no iecirkņu poliklīnikām pie ģimenes ārstu koppraksēm. Kā skaidroja U. Līkops (SC): «Padomju laika veselības aprūpes sistēma nozīmēja: katram cilvēkam katrs ārsts bez jebkādiem ierobežojumiem jebkur. Tā ir neizmērojami dārga, un nevienā valstī Eiropā šāda sistēma neeksistē. Tāpēc Latvijā tika izstrādāts modelis ar ģimenes ārsta kā vārtu vērēja gan vaļā, gan ciet funkcijām, tomēr piekrītu, ka sistēma, lai cik skaisti sākta, nav izveidota tā, kā tai pēc teorētiskā modeļa bija jāstrādā.» Valsts sociālās aprūpes centra «Rīga» filiāles «Jugla» iemītniece Māra jautāja, kad pansionāta iemītniekiem atkal būs pieejams zobārsts. Par pansionāta iemītniekiem un viņu veselību rūpējas valsts. Veselības ministra kandidāts J. Zaržeckis (ŠRP) atbildēja: «Šajā gadījumā tas, kurš atņēma zobārstu, rīkojās nepareizi. Cilvēkiem būtu jādod iespēja apmeklēt zobārstu, finansiāli paredzēt, apmaksāt zobārstam darba stundas, lai parūpētos par šiem cilvēkiem.» Sieviešu-invalīdu biedrības «Aspazija» pārstāve uzdeva jautājumu: «Kādreiz visiem strādājošiem, studentiem un skolniekiem bija obligātas profilaktiskās apskates, kas bija laba lieta, jo slimības tika atklātas to sākumā. Vai to nevajadzētu atjaunot?» Kā norādīja U. Līkops (SC): «Var teikt, ka tas ir atjaunots, jo iespēja iziet profilaktisko apskati vienreiz gadā ir katram cilvēkam pie sava ģimenes ārsta.» LNB pārstāvis Kristaps Āboliņš uzdeva jautājumu par to, vai tehniskajos palīglīdzekļos nevarētu iekļaut specifi skas brilles, kas sava specifiskuma dēļ maksā ap Ls 200. U. Līkops (SC) atbildēja: «Atbilde ir vienkārša — jā, bet tikai ņemot vērā, ko mēs varam atļauties.»

Jautājumus uzdeva arī ar citām hroniskām slimībām sirgstoši cilvēki gan par ārstuspeciālistu un kompensējamo medikamentu pieejamību, gan dažādu veselības aprūpes un labklājības institūciju sadarbību.

Apspriežot stacionāro aprūpi, viens no sāpīgākajiem skatītāju uzdotajiem jautājumiem bija par to, kā cilvēkam, kas nonācis stacionārā, zināt, kurā brīdī viņš saņem valsts apmaksātu pakalpojumu, bet kad par visu jāmaksā pašam. J. Zaržeckis (ŠRP) atbildēja: «Ja ir runa par manu slimnīcu, kas ir Ādažos, tad arī tur mums ir līgums ar valsti un mēs sniedzam palīdzību pacientiem, kam ir slimas rokas un tirpstoši pirksti. Šeit ir ļoti skaidri nodalīts. Pacients, nonākot privātā slimnīcā, skaidri zina, kur viņš ir nonācis, un ir skaidri zināmi spēles noteikumi. Viņam nav jāmin — būs jāmaksā vai nē. Ir noteikta maksa, kas ir līdzmaksājums par rokas operāciju, kas ir Ministru kabineta noteikumos noteikta, un tas ir viss, viņam pilnīgi nekas vairāk nav jāmaksā. Pārsteigumi ir valsts slimnīcās, privātās ir skaidri cenrāži. Lai nebūtu pārsteigumu, ir skaidri jāsadala, kur ir valsts slimnīca, tur ir valsts noteikumi.» Tika uzdoti jautājumi arī par cukura diabēta slimnieku stacionāro aprūpi un spinālo pacientu rehabilitāciju.

Diemžēl ierobežotā laika dēļ diskusija tika slēgta, tomēr interesenti, kuri vēlējās uzdot jautājumus, varēja tos uzdot veselības ministru kandidātiem personīgi.