Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Johana Sebastiana Baha acis

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2012 / Nr. 1 - 2012

Nodaļa — Personība

Johana Sebastiana Baha acis
Ričards H. G. Zēgers
www.archophthalmol.com

No angļu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Johans Sebastians Bahs (1685—1750), iespējams, ir viens no visu laiku slavenākajiem komponistiem, un viņa mūzika joprojām ir zelta standarts kā mūziķiem, tā klasiskās mūzikas klausītājiem. Diemžēl nezināmā, bet būtiskā daļa viņa darba ir zudusi. Tas pats attiecas uz Baha privāto dzīvi. Pretēji, piem., Volfgangam Amadejam Mocartam, kura dzīvīgā un bagātīgā sarakste ar ģimenes locekļiem ir saglabājusies, no Baha vēstulēm ir saglabājušās tikai dažas.

Divas biogrāfijas ir sarakstījuši cilvēki, kuri Bahu pazina vai intervēja tos, kuri ar viņu bija personiski pazīstami. Šīs biogrāfijas ir Baha vecākā dēla Karla Filipa Emanuela sadarbība ar Baha bijušo skolnieku Fridrihu Agrikolu sarakstītā «Nekrolog auf Johann Sebastian Bach» (1754) un Johana Nikolausa Forkela sarakstītā «Ueber Johann Sebastian Bachs Leben, Kunst und Kunstwerke» (1802). Nekrologa autori nebija klāt daudzos Baha pēdējo dzīves gadu notikumos.

Viņi abi kopš 1747. g. strādāja par mūziķiem Potsdamā un vairs nedzīvoja Baha mājā. Forkels, rakstot biogrāfiju, lielā mērā balstījās uz nekrologu, tomēr viņš arī intervēja cilvēkus, kuri Bahu bija pazinuši, ieskaitot Baha dēlus — K. F. Emanuelu un Vilhelmu Fridemani. Visas vēlākās Baha biogrāfijas ir balstītas uz šiem darbiem.

Turklāt tikai viens Baha portrets nešaubīgi ir autentisks. Portretā, kuru pēc Baha pasūtījuma 1746. g. uzgleznojis Eliass Gotlibs Hausmanis (1695—1774), attēlots Bahs, turot savu «firmas zīmi» — sešbalsīgu kanonu ka pierādījumu savām augsti attīstītajām komponista spējām.

Baha otrā sieva Anna Magdalēna portretu uzskatīja tuvu īstenībai. Diemžēl kad gleznojums 1913. g. tika restaurēts, portreta detaļas tika ievērojami mainītas. 1950. g. ASV tika atklāta ar 1748. Gadu datēta Hausmaņa gleznotā oriģinālā portreta studijas kopija. Šī kopija sniedza aptuvenu nojausmu par Baha ārējo izskatu.

Apšaubāmas izcelsmes materiāli ar nenoteiktu autentiskumu ir interesanti, bet ne uzticami. Piemēram, skelets, kurš, iespējams, bijis Baha, tika atrasts 1894. gadā, un to apskatīja Leipcigas universitātes (Vācija) anatomijas profesors Vilhelms Hiss, kurš bija arī Vilhelma Hisa juniora, kurš atklāja sirds atrioventrikulārā muskuļa kūlīti, kas tika nosaukts viņa vārdā — par Hisa kūlīti, tēvs. Vēl viens piemērs ir lasāmo briļļu pāris ar +2,5 dioptrijām sfērā, -0,5 dioptriju cilindru un nenosakāmām asīm, jo lēcas briļļu rāmī brīvi kustējās. Tās, iespējams, piederēja Baham, bet nav arī pierādīts, ka tās ir bijušas Baha īpašumā.

Šajā rakstā tiks aplūkotas Johana Sebastiana Baha oftalmoloģiskās īpatnības, raugoties no mūsdienu oftalmologa viedokļa.

Jaunais Bahs
Šķiet, Baha vienīgā fiziskā problēma bija viņa redze. Viņam bija «dabīgi slikta redze» un «tā vēl vairāk pavājinājās apjomīgo, reizēm pat naktīm ilgo mācību dēļ, īpaši jaunībā». Vairāki speciālisti, pētot Baha izskatu Hausmaņa gleznojumā, norādījuši uz miopiju (tuvredzību), jo tajā parādītas «miopijas rezultātā radušās vertikālās rievas virs deguna un samiegtas acis».

Vārds «miopia» ir cēlies no grieķu valodas un nozīmē «saspiešana». Tomēr plakstiņu miegšanu var izraisīt arī tādas redzes problēmas kā tālredzība vai astigmātisms. Tā kā cilvēki ar miopiju redz tuvumā, tad versija par tuvredzību ir ticamāka nekā par tālredzību.

Mūziķim, kurš uzstājās līdz galam nesagatavojies un lasa notis, kā arī tās raksta, redze tuvumā ir būtiska. Tas norāda uz to, ka Bahs bija tuvredzīgs. Tālredzība vai astigmātisms būtu daudz mazāk saderīgi ar viņa ikdienas aktivitātēm. Turklāt Baham bija augsts miopijas risks, jo viņš bija veiksmīgs mācībās (viņš bija viens no labākajiem audzēkņiem savā skolā un pat izlaida vienu mācību gadu), veica daudzus darbus tuvumā un ievērojami daudz lasīja.

Baha miopija varēja būt tikai mērena. Ar -2 dioptriju novirzi viņš varētu redzēt 50 cm attālumā. Lielākā novirze, piemēram, -5 dioptrijas, Baham sagādātu grūtības spēlējot, viņa mīļāko instrumentu — baznīcas ērģeles. Spiežot pedāļus, viņš izmantoja abas kājas, kas norāda uz to, ka, veicot šo darbību, viņš atlaidās sēdeklī, lai atbrīvotu kājas.

Dēļ noliekšanās uz priekšu, lai saskatītu notis un ar abām rokām spiestu taustiņus, vismaz vienai kājai būtu jāatrodas uz zemes, lai noturētu līdzsvaru. Jo lielāka būtu novirze, jo lielākas problēmas tā viņam sagādātu.

Seju atpazīšana uz ielas mēreni tuvredzīgiem cilvēkiem problēmas ir sagādājusi arī laikā pirms optiskās korekcijas līdzekļu parādīšanās. Šie līdzekļi varēja atrisināt problēmu, bet to izmantošana kam citam, izņemot lasīšanu, nebija plaši izplatīta vēl gadsimtu pēc Baha nāves. Biogrāfijās nav minēts, ka Bahs vispār būtu izmantojis brilles.

Vēl teorētiski ir iespējama ambliopija (slinkā acs), bet nav pierādījumu, kas to apstiprinātu. Bilaterālā ambliopija smagas tālredzības vai astigmātisma dēļ arī ir teorētiski iespējama, bet tā būtu traucējusi arī redzēt tuvumā. Bilaterālā ambliopija tuvredzības dēļ ir ārkārtīgi reta, tomēr varētu būt saglabājusies redze tuvumā.

Bahs vecumā
Šķiet, kopumā Baham bija laba veselība, izņemot pēdējo dzīves gadu. Ņemot vērā milzīgo sarakstītās mūzikas apjomu, gandrīz nebeidzamos pieprasījumus uzstāties, rūpes par 20 bērniem ar divām laulātajām pēc kārtas, bažas par daudzajiem audzēkņiem, kas dzīvoja viņa mājā, un spēcīgo izskatu Hausmaņa gleznā viņa 61. dzīves gadā, maz ticams, ka viņš cieta no kādas nopietnas vai hroniskas slimības. Turklāt biogrāfijās ir skaidri norādīts uz Baha spēku un veselību — dzīvīgo dvēseli un ķermeņa spēku.

Vienīgais zināmais slimības periods ir starp 1730. un 1740. g., kad Bahs atcēla ceļojumu uz Halli (Vācija), kura laikā bija plānojis satikt savu laikabiedru, arī 1685. g. dzimušo komponistu Georgu Frīderiku Hendeli. Par šīs slimības izpausmēm un ilgumu nekas nav zināms. Papildus informācija par Baha izskatu ir atrodama Hausmaņa portretā, kurā redzams, ka Bahs ir bijis korpulents.

Vēl viena uzkrītoša iezīme ir viņa samiegtie plakstiņi. Ieskatoties tuvāk, rodas iespaids par šķietamu plakstiņu noslīdēšanu, kam nevarētu būt nopietnas ietekmes uz redzi, ja nu vienīgi reizēm tas varētu ierobežot redzes lauku virzienā uz augšu.

Pamatojoties uz biogrāfijām, Baha redze pasliktinājās līdz ar vecumu. Tam ir iespējami daudzi izskaidrojumi, tomēr visticamākais varētu būt katarakta. Tomēr nav pierādījumu, kas izslēgtu tādu slimību kā glaukomas vai ar vecumu saistītas mākulas deģenerācijas esamību. Maz ticams, ka redze pasliktinājās miopijas dēļ, jo viņa tuvredzība bija neliela.

Operācijas
Pēdējā dzīves gada laikā Baha redze pasliktinājās tik ļoti, ka viņš, draugu pārliecināts, nolēma veikt acu operāciju. 1750. g. ceļojošs angļu acu ārsts, kavalieris Džons Teilors (1703 vai 1708—1772), kurš tobrīd atradās Leipcigā, veica divas operācijas.

Teilors bija apguvis ķirurģiju Anglijā, apmeklējis Hermana Boerhava lekcijas Nīderlandē un mācījies izmeklēt pie Žana Luisa Petita Francijā. Pēc mācībām Teilors sāka praktizēt Šveicē, kur, kā viņš pats atzinās, laupīja redzi simtiem pacientu. Lielāko daļu sava darba mūža laikā viņš pavadīja, ceļodams apkārt karietē, kas apgleznota ar acīm un vārdiem «qui dat videre dat vivere» (atdodot redzi tiek atdota dzīve).

Viņa ceļi veda pāri Eiropai un aiz tās robežām — uz Krieviju un Persiju, kur starp viņa pacientiem bija pat ķeizari un karaļi. Savu ceļojumu laikā viņš ir vairākkārt ticis aplaupīts un pat gandrīz nogalināts. Teilors par oftalmoloģiju zināja daudz un ir atstājis vairākus zinātniskus rakstus dažādās valodās.

Viņš bija pirmais, kurš aprakstīja keratokonusu (acs radzenes patoloģiju) un ilustrēja to atpazīstamā veidā. Ar pieeju ārstēt šķielēšanu ķirurģiskā ceļā, iegriežot acs muskuli, viņš bija priekšā savam laikam. Tas Teiloru padarīja par retu nopietna zinātnieka un šarlatāna ikdienas praksē kombināciju.

18. gs. 2. pusē operācijas tika veiktas pacientam sēžot uz krēsla un palīgam viņu turot, lai viņš laikmetā, kad nebija anestēzijas, izšķirošajos brīžos nekustētos. Vienīgie anestēzijas līdzekļi bija alkohols un opiāti. Daļēji atsāpinošu efektu Teilors panāca dažādu manipulāciju, ko izmantoja arī citi tā laika ķirurgi, rezultātā, mehāniski bojājot acs priekšējās daļas nervu.

Tā kā Teilors bija labrocis, viņš deva priekšroku sēdošā pacienta kreisās acs operēšanai pat tad, ja tā bija vesela. Pat tā laika ārsti, piem., Ešenbahs, kurš par Teiloru un viņa operācijām bija sarakstījis grāmatu, šādu pieeju kritizēja. Tika kritizēts arī Teilora ieradums brūci nosegt ar pārsēju, jo tas palielināja infekcijas risku.

Noņemt apsējus pacientiem bija atļauts tikai pēc 5 vai 6 dienām, kad Teilors jau bija devies uz nākamo pilsētu operēt jaunus upurus. Par šādu iejaukšanos viņš atkarībā no pacientu turības bieži pieprasīja nesamērīgi lielas naudas summas. Ja viņiem nebija ko maksāt, viņš pieņēma arī citas vērtīgas lietas, piem., zelta pulksteņus.

Pirmā operācija Baham tika veikta starp 1750. gada 28. un 31. martu, otrā — starp 5. un 7. aprīli. Visticamāk, pirmā operācija bija Teilora standarta izmeklēšanas procedūra, kura aprakstīta deviņu lappušu garumā viņa grāmatā «Katarakta un glaukoma» (1736). Tās laikā tika veikts neliels iegriezums un vēl dažas manipulācijas. Šī kataraktas operēšanas tehnika tika aprakstīta 1750. g. J. F. Šniclaina disertācijā.

Nedēļu pēc pirmās operācijas Bahu nācās operēt vēlreiz, jo katarakta bija parādījusies atkal. Iespējams, pirmajai reizei sekoja vairākas komplikācijas un glaukoma.

Kas tieši notika operāciju laikā, nebūs zināms nekad, bet Teilora pieeja ietvēra sevī asiņu tecināšanu, caurejas līdzekļus un acu pilienus no nokauta baloža asinīm, pulverizēta cukura vai sāls. Viņš reizēm veica iegriezumus un pēc tam nosedza tos ar pārsēju, kurā tika ielikts cepts ābols vai monēta.

Nopietnu iekaisumu gadījumos Teilors izrakstīja dzīvsudrabu lielās devās. Tas viss notika pirms antiseptiskā laikmeta. Šādu operāciju rezultātā varēja rasties daudzas sāpīgas un redzi pavājinošas komplikācijas, piem., asins izplūdumi, sekundārā glaukoma, tīklenes atslāņošanās u. c.

Mēs nekad neuzzināsim, vai Teilors operēja vienu vai abas acis. Viņš var būt operējis otrreiz, jo pirmajā operācijā nav sasniegts vēlamais rezultāts, vai arī otras acs operēšanai tikai izvēlēts cits datums.

Balstoties uz publikāciju avīzē «Vossische Zeitung» (1750., Nr. 41), pēc pirmās operācijas Bahs ir redzējis daudz labāk, kas apliecina apgalvojumu par kataraktas izspiešanu. Tomēr laikraksts varēja būt iespaidojies no paša Teilora, kurš bija ļoti labi attīstījis sabiedrisko attiecību jomu un par savu ierašanos un brīnumainajām operācijām paziņoja vietējās avīzēs.

Biogrāfi ir norādījuši, ka pēc otrās operācijas Bahs bijis pilnīgi neredzīgs, juties slims un viņam sāpējušas acis. Tomēr Forkels ir norādījis, ka Baham acis bija sāpējušas pirms operācijām. Tā kā Forkels šo biogrāfiju sarakstīja vairāk nekā pusgadsimtu pēc Baha nāves un lielāko daļu informācijas ieguva netieši, ir iespējams, ka šis apraksts ir kļūdains.

Aklums un sāpes pēc Teilora iejaukšanās ir vienas no tipiskākajām aprakstītajām pēcoperācijas komplikācijām, it īpaši iekaisuma vai acu spiediena paaugstināšanās gadījumā. Tā kā Bahs bija pilnīgi neredzīgs pēc otrās operācijas, iespējams, ka tika operētas abas acis, tomēr pastāv iespēja, ka viena acs bija gandrīz vai pilnīgi akla jau pirms operācijām.

Ja tā ir taisnība par viņa labo aci, tad viņš pēc Teilora paveiktās kreisās acs operācijas patiešām varēja zaudēt redzi pilnībā. Piedevām termins «pilnīgi neredzīgs» biogrāfijā var neapzīmēt to pašu, ko modernajā oftalmoloģijā.

Pēc operācijām Bahs vairs nekad pilnībā neatlaba. Literatūrā tiek minēta pēkšņa redzes atgriešanās dažas dienas pirms nāves, kam sekoja trieka. Tas bija drudzis, kas par spīti divu visvairāk pieredzējušo Leipcigas ārstu pūlēm 1750. gada 28. jūlijā plkst. 6:15 vakarā izraisīja Baha nāvi viņa 66. dzīves gadā. Bahs nomira mazāk nekā četrus mēnešus pēc pēdējās operācijas.

Tik pēkšņa, īsa un spontāna redzes atgriešanās pēc tik ilga iekaisuma vai paaugstināta acu spiediena ir maz ticama. Tā varēja būt halucinācija vai Šarla Bonē sindroms, kas izpaužas kā redzes halucinācijas cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Trieka tajā laikā bija nespecifisks termins un varēja nozīmēt arī vieglu apziņas zudumu.

Drudzis liecina par infekciju, tomēr ir grūti izskaidrot sakarību starp operācijām un slimību, kuras dēļ Bahs nomira. Ir maz ticams, ka pēcoperācijas acu iekaisums «gruzdēja» 4 mēnešus, līdz kļuva fatāls. Operācijās, asins tecināšana un caurejas līdzekļi viņu noteikti novājināja, paverot ceļu jaunām infekcijām. Ir vērts atcerēties, ka arī vārds «drudzis» var tikt dažādi tulkots, piem., «drudzis kā dvēseles krampji» vai «drudzis kā asinsvadu spazmas un paātrināta sirdsdarbība».

Bahs tika apglabāts anonīmi, tāpat kā Mocarts, trīs dienas pēc nāves kapā bez kapakmeņa vai citas piemiņas zīmes blakus Svētā Johannesa baznīcai Leipcigā. Baznīcas pārbūves laikā 1894. g. iespējamās Baha mirstīgās atliekas tika pārapbedītas baznīcā. Baznīca Otrā pasaules kara laikā tika sabombardēta, un Baha mirstīgās atliekas tika pārvietotas uz Svētā Tomasa baznīcu Leipcigā, kur tās atrodas joprojām.

Var tikai spekulēt par lieliskā komponista likteni, jo vienīgā neapspriežamā lieta ir Baha radītā mūzika, kas šodien skan tikpat labi kā toreiz, tikko uzlikta uz papīra. Lai no kādām acu slimībām Bahs dzīves laikā būtu cietis, tās viņu neatturēja no dievišķās mūzikas radīšanas.