Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Mana sirds pukst melodijām, harmonijām un ritmiem

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2012 / Nr. 1 - 2012

Nodaļa — Līdzcilvēki

Mana sirds pukst melodijām, harmonijām un ritmiem
Žurnāls «Gegenwart»

No vācu valodas tulkojusi Līga ķikute

Kopš dzimšanas neredzīgais mūziķis Jenss Gēbels (40) ar savu partneri Veroniku Raifu darbojās ierakstu studijā (www.citysoundstudio. de) Fraiburgā un piedāvā datorkursus vājredzīgiem un neredzīgiem «Apple» lietotājiem (www.zumsprechendenapfel.de).

«Kā ģitārists uz Losandželosu aizceļojis, tur kā basists spēlējis, ar akustiskā soul grupu kā taustiņinstrumentālists Eiropu izbraukājis, visbeidzot kā mūziķis un producents nonācis Fraiburgā, savā ierakstu studijā. Tā īsumā varētu skanēt mans dzīvesstāsts. Sākās viss ar mazu zēnu, kuru apbūra mūzika.

Mani vecāki bija saistīti ar tautas mūziku, tēvs spēlēja akordeonu. Pirmie gabali, ko iemācijos, bija radio atskaņotie šlāgeri, kurus centos nospēlēt. Tomēr pie tā es nepaliku, es biju kā uzburts uz ģitāras skaņām, un, kad saņēmu savu pirmo ģitāru, es vingrinājos stundām ilgi, jo gribēju visu prast tā forši, kā pa radio skanēja. Par džeza, roka vai popa mācībstundām Šrambergā, Švarcvaldē, nebija ko domāt, tādēļ visu apguvu pats, satikos ar citiem mūzikas apmātajiem un spēlēju sesijās, grupās, veicu pirmos ierakstus. Tolaik apmeklēju ģimnāziju Marburgā, un no tā laika pat ir saglabājusies kāda mana dziesma.

Tomēr man bija sapnis nokļūt Amerikā, lai mācītos džezu, soul, R&B un citu mūziku tieši no pieredzējušiem mūziķiem. Mani atbalstīja Šrambergas džeza mūziķi un vietējie uzņēmēji, sarīkojot koncertu. Tā es ieguvu līdzekļus studijām Mūzikas tehnoloģiju institūtā Losandželosā. Tur spēlēju visu, kas nāca priekšā, ne tikai ģitāru, bet arī elektrisko basģitāru, aizrāvos ar Skotu Hendersonu, Džo Diorio, Maiku Sternu, nepārtraukti klausījos mūziku, kopā ar Johanu Nilsonu ierakstīju kompaktdisku «Earsick» un studijā cītīgi miksēju. Mana kaislība ne vien uz melodijām, harmonijām un ritmiem, bet arī uz visām skaņām uzņēma apgriezienus. Varēju spēlēt jebko, visbeidzot pat palikt Losandželosā un dibināt savu skolu, taču pēc lielās zemestrīces 1994. g. es nolēmu atgriezties Vācijā.

Vācijā apmetos uz dzīvi Fraiburgas tuvumā. Spēlēju dažādās grupās, strādāju studijā, piedalījos ierakstu producēšanā un pilnveidoju zināšanas par skaņu un tehniku. Kādā no sesijām iepazinos ar savu partneri — saksofonisti Veroniku Raifu. Sākās intensīva un auglīga sadarbība, kā rezultātā 2002. g. iznāca ieraksts «Light Finger Business».

Mums labi saskanēja gan privātajā, gan profesionālajā jomā, tāpēc kopīgi meklējām telpas dzīvoklim un ierakstu studijai. Diviem mūziķiem, no kuriem viens neredzīgs, bet otrs ar saksofonu, tas izrādījās ekstrēmi grūti.

2004. g. mums piedāvāja komerciālās apbūves telpu grupu Fraiburgā. Tā bija iespēja pašiem piedalīties dzīvojamo un studijas telpu plānošanā. Bija aizraujoši vērot, kā pamazām tapa telpas, kas līdz šim bija tikai modelis. Akustisko plānošanu mēs nodevām specializēta uzņēmuma rīcībā, kuram izdevās ierakstu studiju izolēt tā, ka to var izmantot cauru diennakti, netraucējot ārsta praksei, veikalam un dzīvokļiem.

Ierakstu studija, agrāk analoga ar lenti, mūsdienās gandrīz pilnībā digitāla, ir tikpat kā otrās mājas gan man, gan viņai. Pēc ilgiem meklējumiem esam atraduši digitālo miksēšanas pulti, pie kuras lielā mērā darbojos es viens. Kad ir ierakstīti skaņdarba celiņi, es varu to miksēt ar automātiskās miksēšanas programmu, pievienot skaņas efektus, balsis, instrumentus, regulēt skaļumu un visu ko citu.

Šim darbam nepieciešama precīza skaņas uztvere, labas ausis un augsta koncentrēšanās spēja — tieši kā man. Darbu pie studijas datora lielākoties uzņemas mana partnere, jo tas man šobrīd nav pieejams. Tomēr, ņemot vērā tehnikas progresu un arvien labākus runas sintezatorus, arī šis sapnis tuvākajā laikā var piepildīties.»

Saviļņots, saņemot atbildi
Olivers Helcens (26) ir vājredzīgs no dzimšanas. Dzimis Oldenburgā, šobrīd viņš studē Mūzikas un teātra augstskolā Hamburgā. Ar viņa aktivitātēm var iepazīties www.oliverhoelzen.de.

«Manu balsi varētu pazīt vājredzīgi un neredzīgi mūzikmīļi. Vācijas Vājredzīgo un neredzīgo biedrības mūziklā «Stiprāks par tumsu» es no 2006. g. tēloju zēnu, kurš pirms 200 gadiem mācijās pirmajā neredzīgo skolā Berlīnē. Tā bija laba ne vien muzikāla, bet arī personiskā pieredze.

Kaut arī esmu vājredzīgs kopš dzimšanas, līdz šim man nebija bijusi saskare ar skatuvi. Mācījos, spēlēju un muzicēju skolā un draugu lokā kopā ar redzīgiem jauniešiem. Biju pārsteigts, kad man piezvanīja konsultante Ute Vilde no Oldenburgas vājredzīgo un neredzīgo skolēnu pakalpojumu centra un piedāvāja piedalīties mūziklā. Bet kāpēc gan ne?

Skolu es biju pabeidzis, pieredze skolas mūziklos iegūta, mūzikas studijas Ķelnē uzsāktas. Tad kā atbildi uz savu demo ierakstu es saņēmu vēstuli ar uzaicinājumu spēlēt galveno lomu. Es jutos saviļņots!

Intensīvajos mēģinājumos un kopīgās uzstāšanās reizēs es izjutu īpašu kopības sajūtu, apspriedu līdzīgās problēmas, guvu muzikālu pieredzi, saņēmu atbalstu uz skatuves un pārliecību kaut ko darīt. Mēs bijām viens vesels, vēlējāmies, lai mūs nekādā gadījumā neintervētu, nerespektētu, mums neaplaudētu tikai invaliditātes dēļ.

Diemžēl šad un tad bija dzirdams: «Forši spēlējat pat būdami neredzīgi», tomēr par laimi skatītāji, klausītāji un reportieri parasti novērtēja muzikālo sniegumu. Tas man ir svarīgi arī citās muzikālajās aktivitātēs, jo beidzot, kaut arī vājredzīgs, esmu profesionāls mūziķis.

Mana mūziķa karjera sākās bērnībā. Kā stāsta mana mamma, es varēju nodziedāt «Ansītis mazs» melodiju, pirms vispār sāku runāt. Pēc daudziem klavieru spēlēšanas un komponēšanas mēģinājumiem, es 12 gadu vecumā pārsteigts atklāju, ka pie tā var arī dziedāt.

Acīmredzot man bija dabas dots talants. Biju pārsteigts, kad pēc vidusskolas noliku iestājeksāmenus divās, Detmoldes un Ķelnes, mūzikas augstskolās, jo dziedāšanas nodarbības apmeklēju tikai trīs mēnešus pirms tam.

Ar to, ka redzes invaliditāte reizēm ierobežo ambīciju īstenošanu, es saskāros studiju laikā. Uzsācis mācības Ķelnes mūzikas augstskolā, ar smagu sirdi pēc gada pārgāju mācīties uz Hamburgu. Iemesls: Ķelnē sagatavoja mūzikas skolotājus vispārizglītojošām skolām.

Es nesapņoju ar saviem redzes traucējumiem 30 skolēnu klasē kādam kaut ko iepotēt, tas nebūt neatbilda manām vēlmēm. Hamburgā es mācos par speciālās skolas skolotāju, kur klases ir mazākas un saskare ar vājredzīgo vai neredzīgo bērnu ciešāka. Pēc studiju beigšanas 2012. g. varu iedomāties sevi kā mūzikas terapeitu. Man ir pēcdiploma izglītības iespējas, un mani ir pārsteidzis tas, ko var sniegt mūzika.

Neveiksmes, protams, bija arī Hamburgā, kur redzes traucējumu dēļ nevarēju kvalificēties ansambļu un orķestru diriģēšanai. Lai arī profesori bija pretimnākoši un piedāvāja palielinātas materiālu kopijas, šādas situācijas rada nepilnvērtības sajūtu.

Tomēr es pieņēmu skatuves izaicinājumu atkal un atkal, ar savu grupu uzstājoties Hamburgas kultūras nedēļā, kā slavenu mākslinieku fona dziedātājs, dziedot gospeļkorī vai a capella kvartetā praktiski vienbalsīgi, spontāni vai priekšnesumā kāzās. Pieredze, kontakti, publikas reakcija un uzstāšanās prieks. Tas ir izaicinājums un pamudinājums rīkoties man, vājredzīgam, gandrīz redzīgam, jo redzes traucējumus no malas ne vienmēr pamana.»

Ir jābūt labi noskaņotam
Pēters Vinters (53) ir palicis neredzīgs ķīmiskā apdeguma rezultātā. Klavieru skaņotājs dzīvo kopā ar sievu Minhenē, un viņam ir divas pieaugušas meitas.

«Pirmais instruments, ko iemācījos spēlēt, bija bungas. Kā 15 gadu vecumā sāku, tā līdz šodienai neesmu atklausījies. 18 gadu vecumā cietu sadzīves negadījumā un daudz laika vajadzēja pavadīt dažādās acu klīnikās. Tur veltīgi, veicot dažādas operācijas, centās atgūt manu redzi.

Pēc diviem gadiem man apnika būt par «izmēģinājuma trusīti». Nodibināju savu džeza grupu «Bananas Groove Band» un kopā ar grupas biedriem devos trīs gadu turnejā pa Eiropu. Galvenokārt uzstājāmies Vācijā, tomēr koncertējām arī Austrijā, Šveicē, Francijā un Itālijā.

Atgriezies savā dzimtajā pilsētā Minhenē, uzdevu sev jautājumu: «Ko tagad darīt?» Pirms negadījuma biju apguvis pavāra profesiju, bet tālāk strādāt šajā arodā nevarēju. No orientēšanās treneres uzzināju par karjeras konsultāciju iestādi Vircburgā, kur vērsos ar jautājumu par nodarbinātības un pārkvalificēšanās iespējām. Pēc pamata rehabilitācijas kursa man vajadzēja piemeklēt profesiju. Es neesmu ofisa cilvēks, tāpēc man derēja tikai fizioterapeits vai klavieru skaņotājs. Tā kā biju muzikāls, nolēmu kļūt par klavieru skaņotāju, un tas bija labi!

1983. g. septembrī uzsāku mācības un apguvu arī klavierspēli. Mācījos punktrakstu pie Oto Umšaida, kurš tagad ir Bavārijas vājredzīgo un neredzīgo federālajā padomē. Pēc diviem gadiem ar panākumiem pabeidzu savu amatnieka pārkvalifikāciju. Visbeidzot, cerībā atrast darbu Erlangenē vai Nirnbergā, atvilku sievu un 15 mēnešus veco meitu uz Gremsdorfu, netālu no Erlangenes. Vietējie klavieru apkalpošanas uzņēmumi nevēlējās pieņemt darbā neredzīgu skaņotāju. Viņi deva priekšroku redzīgajiem, jo īpaši lauku rajonos, viņi bija mobilāki un varēja braukt ar automašīnu.

Cerībā, ka lielpilsētā manas izredzes būs labākas, pēc otrās meitas piedzimšanas 1986. g. septembrī kopā ar ģimeni pārcēlos uz Minheni, bet arī tur negāja spoži. Vienīgajā klavieru apkalpošanas uzņēmumā, kur pieņēma neredzīgos, divi skaņotāji jau bija.

Tad es nolēmu kļūt par individuālo klavieru skaņotāju, un ar laiku tas aizgāja tīri labi, galvenokārt tāpēc, ka jau biju saistīts ar mūzikas pasauli. Vienu pēc otra iepazinu klavierskolotājus un ieguvu jaunus kontaktus, līdz sāku sadarboties ar Grafingas mūzikas skolu, kas bija liels krustpunkts un deva man arvien vairāk klientu. Tad par starpnieku bija mans draugs, inženieris, kurš strādāja Bavārijas radio.

Līdz šai dienai man ir ap 1300 klientu. Esmu strādājis Minhenes koncertzālē «Gasteig», sadarbojies ar Minhenes filharmonijas orķestri, dažādiem televīzijas raidījumiem, sākot ar «Oto lopkautuvi» un beidzot ar Bambī balvu pasniegšanu. Esmu diezgan mobils un dažādās vietās varu nokļūt pats.

Ar privātu klientu apmeklēšanu ir citādi. Parasti ar sabiedrisko transportu piebraucu pēc iespējas tuvāk klienta dzīvesvietai un lūdzu sev atbraukt pakaļ uz attiecīgo vilciena vai autobusa pieturu. Tas ir abpusēji izdevīgi: man nav nepieciešams asistents, savukārt klientam es atšķirībā no citiem klavieru skaņotājiem rēķinā neiekļauju brauciena izmaksas.

To, ka esmu neredzīgs, vairums klientu uztver pozitīvi. Redzīgie domā, ka neredzīgie varētu dzirdēt daudz labāk nekā viņi. Ja kāds piemin šo stereotipu, es vienkārši ļauju tam tā arī palikt. Kādēļ gan man vajadzētu to apstrīdēt?

20 gadu laikā, kopš strādāju par klavieru skaņotāju, invaliditātes dēļ mani ir noraidījuši divi klienti, un to es varu pārciest. Mans darbs ir labi noskaņot klavieres, vienalga, varu es redzēt vai nē. Vislielāko vērtību piešķiru tam, ja kāds mākslinieks ir sajūsmināts par manu darbu. Cilvēki, kuriem nav sajēgas vai kuri baidās no invalīdiem, ir man vienaldzīgi.

Šobrīd vājredzīgu un neredzīgu cilvēku izredzes individuālā skaņotāja profesijā es vērtēju kā labas. Vienīgais priekšnoteikums, jums jābūt mobilam, jādzīvo lielpilsētā ar labu sabiedriskā transporta tīklu. Piedevām ir jāiet pretī cilvēkiem un jāprot rīkoties ar datoru, lai veiktu grāmatvedības uzskaiti un veidotu klientu datu bāzi. Es nenožēloju, ka esmu izvēlējies šo profesiju un neatkarību. Man ir žēl par to, ka Vācijā vājredzīgiem un neredzīgiem cilvēkiem nav vairāk iespēju apgūt klavieru skaņotāja profesiju.