Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Mana laimes zeme

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2012 / Nr. 10 - 2012

Nodaļa — Līdzcilvēki

Mana laimes zeme
Kristaps Āboliņš

Reiz devos ciemos pie senas paziņas Idas Kronbergas, kuras lielākā dzīves daļa ir aizritējusi Strazdumuižā — Juglas ezera krastā. Šo vietu Ida dēvē par savu laimīgo zemi, jo te ir pagājuši viņas skaistākie gadi. Kad ciemojos pie viesmīlīgās namamātes, viņa piekrita dalīties savās atmiņās ar jums, mīļie lasītāji!

Sākot interviju, uzdodu pirmos jautājumus:

Kad tu sāki mācīties RVNBI? Kādas ir tavas pirmās atmiņas par šo vietu un skolu?

Ida: «Savas skolas gaitas sāku 1955. Gada rudenī un mācījos līdz 1965. gada pavasarim.»

Mūsdienās bieži nākas dzirdēt cilvēku gaušanos par to, ka bērns jāatstāj mācīties internātskolā.

Ida: «Ar mani bija gluži pretēji, jo, nonākot skolā, jutos laimīga. Vieta, kurā biju nonākusi, aizrāva mani ar savu interesanto apkārtni. Dzīvojot mājās, vienaudži ar mani negribēja draudzēties un spēlēties. Mājas tuvumā dzīvoja tikai kādi pāris bērni, kuri draudzējās ar mani un vājredzīgajiem brāļiem. Kopā ar brāļiem un māsām spēlējāmies savas mājas pagalmā. Izejot dzimtās Kuldīgas ielās, citi bērni mani un vājredzīgos brāļus Vili un Rūdolfu apmētāja ar akmeņiem, jo nespēja mūs pieņemt tādus, kādi esam. Tādēļ draudzējāmies ar lielākiem bērniem, kuri ar mums rotaļājās labprāt.»

Idai ir arī citas atmiņas par savu agro bērnību:

«Kaimiņos dzīvoja mana krustmāte, kurai par godu es tiku nosaukta viņas vārdā. Krustmāte Ida nedrīkstēja apmeklēt kristības, jo bija Latvijas Komunistiskās partijas biedre. Šī iemesla dēļ tiku nokristīta mājās 1946. gada Ziemassvētkos. Pēc kristību ceremonijas luterāņu mācītājs esot teicis, ka tādus, kā es un brāļi, uz baznīcu nevarot vest, jo nevienam cilvēki ar invaliditāti nepatīkot.

Piederīgie uz mācītāju esot bijuši sirdīgi un to piedzirdījuši tā, ka tas nav varējis atrast mājas. Iestājoties draudzē 50 gadu vecumā, uzzināju pretējo mācītāja teiktajam — Dievs cilvēkus ar īpašām vajadzībām grib un labprāt ņem pie sevis. Nonākot skolā, iepazinos ar sev līdzīgām meitenēm. Ar tām vēlāk kļuvām labas draudzenes. Daudzas no viņām bija ar tādu pašu dzīves pieredzi, kā man.»

Absolventei vienmēr atmiņā paliks skolas laiku draudzība, kad lielie gāja roku rokā ar mazajiem, tos neatgrūžot.

Runājot par patīkamajiem brīžiem skolā, absolvente stāsta:

«Vecajā skolā Svētdienās norisinājās padziedāšana. Lielie pie klavierēm spēlēja un dziedāja, un mēs, mazie, ja bijām paklausīgi, varējām iet darīt to pašu kopā ar viņiem. Lielās dziedātājas bija māsas Valīna un Herta, kura bija liela sapņotāja. Viņai patika romances, skumjas dziesmas par mīlestību, kā arī dziesmas krievu valodā. Klavieres spēlēja Pēteris Jaunzems, kurš skolas laikā jau sāka sevi dēvēt par Karlo.»

Pajautāju absolventei, kas viņai skolas laikā nepatika:

«Vecajā skolā vannas istaba kopā ar dušas telpām atradās 1. stāvā blakus virtuvei, kurā, kurinot plīti, vannas istabās sasila mūrītis. Kad mazgājāmies, pirtniece Alma stāvēja durvīs un skaļi komentēja, kā mēs katra to darām. Alma tolaik skolā strādāja par uzraudzi vai pirtnieci un kurinātāju, bet viņas māsa par veļas pārzini. Kad bijām nomazgājušās, tad mums katrai noteiktā kārtībā pēc numuriem tika izsniegtas satītas pauniņas ar veļu, kuras mēs nesām uz Krēgeriem.

Tad jau parādījās pirmie zagļi, bet veļai, kuru dalīja skolā, bija iespiests numurs ar neizmazgājamu zīmoglaku. Krēgeros gulējām dzelzs atspergultās, kuras apklātas ar vienkāršām dienassegām, tās veļas dienās nesām laukā un izpurinājām. Jaunajā skolā mums bija baltas pikē dienassegas, bet vēlāk parādījās arī konverti (segu pārvalki), kuros ievilkt segu. Mutesdvielis parasti stāvēja gultas augšmalā, bet kājudvielis apakšmalā, gandrīz pie pašas zemes, tos vajadzēja prast salocīt noteiktā secībā. Kādu laiku katras gultas galā atradās plāksnīte ar audzēkņa vārdu, uzvārdu un tēva vārdu.»

Ida uzsver vēl vienu lietu, kas ļoti morāli pazemojusi meitenes, ko nevajadzētu praktizēt:

«Meitenēm nekādā gadījumā nedrīkstētu nogriezt matus uz «nullīti».

Tagad gan, par laimi, šādi vairs nerīkojas.

Ida: «Uzsākot mācīties sagatavošanas klasē, mana pirmā skolotāja bija darbīga jauna meitene Gundega Vējkrīgere, kas vēlējās mazajiem skolēniem palīdzēt no visas sirds. Ja tie kaut ko nedaudz redzēja, tad skolotāja viņus piesauca pie tāfeles un matemātikas uzdevumu uzrakstīja ar milzīgiem cipariem tā, lai bērni to saredz un izprot . Skolotāja Gundega vēlējās, lai mazredzīgie audzēkņi izprot sistēmu, kā redzīgs bērns rēķina, matemātiskajās darbībās parakstot attiecīgās ciparu šķiras vienu zem otras.

Stundu laikā mācījāmies lasīt ar grifeli, lai varētu, neizņemot lapu no tāfeles, pierakstīt sev vajadzīgo tekstu attiecīgajā vietā. Interesants palīglīdzeklis bija lielais koka sešpunkts, ar kura palīdzību skolotāja spēja mums iemācīt visu braila alfabētu. Tā bija apmēram plaukstas lieluma koka plāksne ar sešiem caurumiem, kuros, iespraužot tapiņas attiecīgā skaitā un veidā, izveidojās burts, tādā veidā, kā to raksta.

Tapas bija pietiekoši garas, apgriežot šo sešpunktu otrādi, varēja saprast, kā burts lasāms, jo otrā pusē varēja sataustīt tapu otrus galus. Vājredzīgajiem ciparus viņa mācīja, uzrakstot tos uz desmit lielām lapām un pārlokot uz pusi, un pārgriežot. Kad tas izdarīts, skaitļi atradās rindiņās viens zem otra. Tad vēl iegrieza, lai ciparus atdalītu. Beigās iznāca katrs cipars uz maza četrstūrīša, šos četrstūrīšus atlokot vai nolokot varēja salikt dažādus skaitļus. Pēc zīmēšanas stundām, kurās bija jāizkrāso dažādu priekšmetu kontūras, bija interesanti paskatīties uz mazajiem audzēkņiem — neredzīgajiem visnetīrākās bija rokas, ar kuru pirkstiem viņi atzīmēja robežas, līdz kurām jākrāso. Vājredzīgajiem bērniem dažādās krāsās bija nosmērēti deguni, kuri tika piebāzti tuvu jo tuvu, lai labāk un rūpīgāk izkrāsotu.

Skolotāji paši izvērtēja, kādā rakstā bērns mācīsies, netika prasītas nekādas vecāku atļaujas. Bieži vien bērni pabija slimnīcā un notika vēl daudzkas, par ko vecāki uzzināja tikai brīvlaikos.

Skolotāji bija ļoti uzņēmīgi, viņi tiešām darīja visu, lai neredzīgie un vājredzīgie bērni iepazītu redzīgo cilvēku dzīvi, šodien bieži mēs vairāk runājam par darīšanu, nevis darām.»

Atzinīgi Ida piemin arī citus skolotājus — Ainu Krastiņsoni, Martu Sulaini, Ainu Gusevu, kā arī Zinaīdu Krilovu (vēlāk Gusevu), kura uz rakstāmmašīnas pārrakstīja grāmatu tekstus braila rakstā krievu valodā.

«Mācījos kopā ar Jeļenu Jeļisejevu un Apoloniju Dimitrijevu, kuri, atnākot uz skolu, neprata runāt latviešu valodā. Klasē mācījās arī Rudolfs Elksnītis un Valdis Stilve, kuri bijuši izsūtījumā Sibīrijā. Valdis skolas laikā klasesbiedriem daudz stāstīja par Sibīrijas mežiem, tundru un taigu. Viņš to visu mācēja izstāstīt tā, ka bija interesanti klausīties. Bet to, ka zēnam bijusi māsa un viņš ar ģimeni ticis izsūtīts, klasesbiedri uzzināja laikā, kad sākās Latviešu tautas 3. atmoda.»

Ida: «Pirmajā mācību gadā mazie un lielie puikas gāja gulēt uz Krēgeriem, jeb Krēgeru muižu. Kad skolā sāku mācīties otro gadu, tad arī meitenēm internāta telpas atradās tur. Skolā gulēja tikai mazie zēni un pavisam mazās meitenes. Vai saule spīd, vai lietus līst — katru dienu nācās mērot ceļu turp un atpakaļ.»

Skolas laikā bērni nežēlīgi zaga, jo tika radīti apstākļi tam, lai viņi būtu spiesti to darīt.

Ida: «Daudzas meitenes no mājām atbrauca tukšām rokām, savukārt, citas ar pilnu koferi. Mums bija mazi koferīši, kuru slēdzenes meitenes bija iemanījušās atvērt ar naglas palīdzību.»

Ida stāsta tālāk: «Nekad neesmu ņēmusi svešu naudu vai saldumus, bet kāju dvieļus mazām meitenēm gan, tie man bija nepieciešami personīgās higiēnas ievērošanai, un es nebiju vienīgā, kas tā darīja. Kad savu grēka darbu biju paveikusi, tad gāju mazajām palīgā tos meklēt.

Sākot mācīties jaunajā skolas ēkā, reiz kopā ar klasesbiedreni nolēmu iet aplaupīt medmāsas kabinetu. Tā kā biju vājredzīga, atvēru tā durvis un paskatījos, ka kabinets ir tukšs, bet tajā brīdī neaptvēru to, ka nepārredzu visu telpu. Neredzīgā draudzene gāja zagt, kamēr es stāvēju sardzē un skatījos, vai gaitenī neparādīsies medmāsa. Izrādījās, ka medmāsa klusiņām sēdēja kabinetā pie galda un dzirdēja mūsu skaļo sarunāšanos priekštelpā. Tā tikām pieķertas laupīšanā, bet toreiz viss beidzās laimīgi, jo medmāsiņa mūs saprata un iedeva mums tik vajadzīgo marles saiti. Jā, bija radīti tādi apstākļi, ka neatlika nekas cits, kā zagt šādas lietas.»

Bijusī absolvente atceras, ka mūžīgi gribējies ēst. Ņēmuši maizi un nesuši līdzi, lai vakaros būtu, ko ēst. Pavāre Broņislava gan darījusi visu iespējamo, lai no viņas rīcībā esošajiem produktiem sarūpētu skolēniem maltītes. Maize bija jāgriež ar rokām, vienkārši ar nazi. Pavāre, lai atvieglotu darāmo un būtu lielākas šķēles, sagriezusi kukulīti nevis šķērsām, bet gareniski, apziedusi šīs lielās šķēles ar džemu. Mazie bērni dažreiz noķēpājušies ne pa jokam. Sākumā bijis jāēd un pat jādzer no bleķa bļodiņām, tad parādījušās puslitra krūzes un tikai pēc tam trauki, kādus mēdz lietot mūsdienās. Tomēr Ida saka, ka, objektīvi vērtējot, neraugoties uz dažādām to dienu dīvainībām, daudz vairāk bijis laba, nekā slikta.

Atmiņā palicis arī svinīgais gājiens no vecās skolas ēkas uz jauno. Jaunajā skolā izdotas čības, līdz šim staigājuši kirzas zābakos visu laiku. Tad nu sākās skriešana pa plašajiem skolas gaiteņiem, dežurantiem nācās ieviest kārtību.

Mācības jaunajās skolas telpās uzsāka vairāk kā 100 audzēkņu, vēlāk to skaits palielinājās.

Atskatoties pagātnē un domājot par mūsdienām, Ida brīnās par visatļautību, kāda ir skolā mūsdienās. Viņa uzskata, ka pret skolotājiem jāizturas ar cieņu. Ar tagadējo dzīves pieredzi viņa novērtē un saprot daudz ko citādāk, ka tajās tālajās, laimīgajās bērnu dienās.