Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

«Es katrā ziņā gribēju skriet!»

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2012 / Nr. 3 - 2012

Nodaļa — Līdzcilvēki

«Es katrā ziņā gribēju skriet!»
Žurnāls «Gegenwart» Nr. 1. (2012)

No vācu valodas tulkojusi Līga Ķikute

Kidistija Veldemihaela (20) ir dzimusi 1991. g. Dekemhārā, Eritrejā. Jau piecus gadus viņa dzīvo Vācijā, kur pēc redzes zaudēšanas sākusi nodarboties ar skriešanu.

«Es uzaugu Eritrejā kopā ar septiņiem brāļiem un māsām. Bērnībā es sapņoju kļūt par dziedātāju vai vēstures skolotāju, vai varbūt abām kopā! Pirms redzes problēmu sākšanās 12 gadu vecumā dauzījos apkārt kopā ar saviem brāļiem un māsām. Mēs spēlējām futbolu un visu ko citu, kas bērniem sagādā prieku. Pēc tīklenes atslāņošanās tas vairs nebija iespējams.

2006. g. mēs ar tēvu ieradāmies Gīsenē, jo viņš cerēja, ka ar vācu acu klīnikās pieejamām medicīniskām iespējām man varētu palīdzēt. Diemžēl ārstēšana nebija iespējama. 14 gadu vecumā redzēju tikai gaismu un tumsu un biju praktiski neredzīga. Es biju tālu no mājām un nerunāju ne vārda vāciski. Tas, protams, bija slikti, bet es to pieņēmu tā, kā tas bija. Vecāki manas invaliditātes dēļ cieta vairāk nekā es. Viņi raizējās par to, kas no manis sanāks.

Patiesībā man un tēvam pirmie mēneši Vācijā nebija viegli. Kā ārzemniekiem mums bija maz tiesību, un mēs no Gīsenes tikām aizsūtīti pāri pus valstij uz Halli. Tur es Neredzīgo centrā apmeklēju 5. klasi un sākumā mācījos vācu valodu un punktrakstu. Visbeidzot es atradu draugus un draudzenes, kam arī bija jātiek galā ar līdzīgām redzes problēmām kā man. Līdz tam ar sportu man nebija nekādas darīšanas.

Ideju par skriešanu 2007. g. beigās izteica mans skolotājs. «Vai nevēlies ar mums kopā trenēties?» viņš jautāja. Būdama kurpju šņoru sejēja līdz šim, kopā ar līdzskrējēju noskrēju pirmo sprintu un 400 m distanci. Trenējos divreiz nedēļā kopā ar diviem neredzīgiem un vienu vājredzīgu zēnu, un tas man sagādāja prieku.

Trīs mēnešus pēc skriešanas treniņu uzsākšanas, 2008. g. februārī, Leverkūzenē norisinājās vieglatlētu ar invaliditāti Vācijas meistarsacīkstes. Treniņu skaits tikmēr bija pieaudzis līdz trim, četriem nedēļā. Biju ļoti ambicioza un priecājos par pirmajām sacīkstēm. Neilgi pirms tām es nopietni saaukstējos. Par startu nebija pat ko domāt! Tomēr es katrā ziņā gribēju skriet un kopā ar savu treneri un līdzskrējēju devos ceļā uz Reinas apgabalu.

Pirms skrējiena biju pavisam satraukta, taču kaut kā noskrēju 800 m 3 minūtēs un 18 sekundēs un pēkšņi kļuvu par Vācijas meistari! Tas mani tā saviļņoja, ka man vajadzēja apsēsties un raudāt. Starp citu, šobrīd mans labākais laiks 800 m distancē ir 2 minūtes un 31 sekunde. Kā saka Vācijā: darbs dara darītāju.

Daudzos treniņus veicu labprāt. Sports man ir kļuvis par pavisam svarīgu nodarbošanos. 2011. g. sākumā man kopā ar Vācijas izlasi ļāva lidot uz Pasaules meistarsacīkstēm vieglatlētikā Jaunzēlandē. Tur es biju ceturtā un gandrīz ieguvu bronzas medaļu. Pie tam, es pilnīgi noteikti vēlētos piedalīties Paralimpiskajās spēlēs 2012. g. Londonā.

Mans otrais mērķis ir fizioterapeites izglītības iegūšana. Pēc skolas beigšanas Hallē es kopš 2011. g. septembra dzīvoju Profesionālās izglītības izvēles centra kopmītnēs Vircburgā, kur arī strādāju un trenējos. Man šis ir ļoti aizraujošs laiks. Pirmo reizi esmu viena pati. Mana mamma un lielākā daļa manu brāļu un māsu ir pārcēlušies uz Vāciju. Nedēļas nogalēs es vienmēr dodos uz Halli pie savas ģimenes, kas man ir ļoti svarīga.

Mani vecāki, protams, daudz domā par to, kā iet viņu meitai. Tomēr viss sokas labi. Pamatā rehabilitācijas ietvaros es uzlaboju savas datorzināšanas un esmu iepazinusi daudz jauku cilvēku.

Nesen mums kursa ietvaros vajadzēja veidot prezentāciju. Es kā vienmēr biju ļoti uztraukusies un sākumā piedzīvoju mulsinošu starpgadījumu. Tomēr galvenokārt par mani saka, ka es esmu jautrs un dzīvespriecīgs cilvēks! Savas uzstāšanās laikā es stāstīju par neredzīgiem cilvēkiem savā dzimtajā zemē — Eritrejā. Tur ir tikai viena neredzīgo skola. Kad būšu ieguvusi fizioterapeites izglītību un sapelnījusi daudz naudas, vēlētos parūpēties, lai neredzīgajiem Āfrikā būtu līdzīgas iespējas kā man Vācijā.

Londonā 1500 m distancē es velētos parādīt, ko var sasniegt neredzīga sportiste. Es kļūstu arvien ātrāka un kopā ar treneri kopmītņu sporta laukumā skrienu gandrīz katru vakaru. Ja viss notiks kā plānots, 2012. g. vasarā būs pienākuši fizioterapeitu kursi. Es došos pārstāvēt Vāciju Paralimpiskajās spēlēs Londonā. Tomēr līdz tam vēl ir jāstrādā, kā arī nepieciešams mazliet veiksmes. Es ceru — jūs turēsiet īkšķus!»