Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Arī vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem nepieciešams mākslas izglītības sniegtais pamudinājums «ieraudzīt» skaisto

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2012 / Nr. 8 - 2012

Nodaļa — Strazdumuižas internātvidusskolā


Arī vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem nepieciešams mākslas izglītības sniegtais pamudinājums «ieraudzīt» skaisto
Baiba Pika
Strazdumuižas internātvidusskolas-attīstības centra

vājredzīgiem un neredzīgiem bērniem

vizuālās un taktilās mākslas un ētikas skolotāja

Vizuālo mākslu skolās bieži sauc vienkārši par zīmēšanu, bet šī mācību priekšmeta saturs un apgūstamo prasmju loks ir tik plašs, ka šis tautas valodā iesakņojies apzīmējums sevi vairs neattaisno. Vizuālā māksla — tas ir kas vairāk par zīmēšanas prasmju mērķtiecīgu attīstīšanu, krāsu un kompozīcijas mācību vai iepazīšanos ar galvenajiem mākslas vēstures pieturas punktiem. Tā ir spēja uztvert un izjust skaisto dažādos veidos un formās, un īpaši nozīmīga šī dažādība ir saskarsmē ar mūsu skolas skolēniem — bērniem un jauniešiem, kuriem ir smagi redzes traucējumi.

Apmēram 30 no 130 Strazdumuižas internātvidusskolas — attīstības centra audzēkņiem ir neredzīgi — tātad, klasiskā veidā vizuālos tēlus un to atveidojumus šie bērni un jaunieši uztvert nespēj. Tomēr tas nenozīmē, ka visa apbrīnojami dažādā, savdabīgā un mainīgā mākslas pasaule viņu apziņā var eksistēt tikai kā skolotāja stāstījums vai grāmatās un žurnālos izlasīti apraksti. Vājredzīgiem un neredzīgiem skolēniem daudzas vizuālās mākslas stundu aktivitātes aizstāj citi radošās pašizpausmes veidi, ko visai precīzi apzīmē apkopojošs jēdziens — taustāmā jeb taktilā māksla.

Taktilās mākslas stundās neredzīgs skolēns lieto tausti ar mērķi izzināt: izjust, analizēt gūtos iespaidus, domāt par lietu kopsakarībām, par formu un faktūru, to veidu un nozīmi. Skolotāja vadībā un kopā ar skolotāju taustes uztvere kļūst arī par domāšanas sabiedroto.

Aktīva un mērķtiecīga darbība taktilās mākslas stundās attīsta iemaņas, kas ir labs palīgs telpiski priekšmetiskajai uztverei arī citos mācību priekšmetos — piem., ģeometrijā, bioloģijā un ģeogrāfi jā. Priekšstati par lietām, cilvēkiem un norisēm kļūst pilnīgāki; aktīva darbība taktilās mākslas stundās papildina un attīsta arī valodas prasmes, kas īpaši nozīmīgi pamatskolas klašu neredzīgajiem bērniem.

Veicot uzdevumus, kas ir speciāli piemēroti neredzīgu skolēnu spējām un mācīšanās specifi kai, jācenšas iesaistīt bērnu arī interesantā sarunā: izjautāju, ko bērns par veicamo uzdevumu jau zina iepriekš, un ko pats ir sapratis darba procesā. Nobeigumā vēlams, lai bērns izstāsta par darba gaitā gūto pieredzi — tas ļauj viņam dalīties ne tikai zināšanās, bet arī emocionālajā noskaņā, kas, savukārt, lieti noder vispārējā mācību darbā.

Taktilā māksla ir ne tikai apkārtējās pasaules un tās objektu iepazīšana un atveidošana ar tausti uztveramās formās — tā ir arī emocionālā pieredze, emocionālā tuvināšanās. Tā dod iespēju vājredzīgam un jo īpaši neredzīgam bērnam izjust un piedzīvot mazu brīnumu — vizuālās informācijas pārtapšanu sataustāmā informācijā.

Darbošanās kopā ar skolotāju
Taktilās mākslas stundās skolotājam, cik tas iespējams, jādarbojas kopā ar neredzīgu bērnu — ja nepieciešams, virzīt bērna roku, un raudzīties, lai viņa satvēriens būtu pareizs. Bērns jāmudina pareizi lietot zīmēšanas vai veidošanas piederumus.

Sākotnēji darbojoties kopā ar skolotāju, bērns pamazām iemācās strādāt arvien patstāvīgāk. Skolotājs sadala uzdevumu sīkākos posmos un katru no tiem paskaidro tādā veidā, lai bērnam veicamais uzdevums būtu pilnīgi saprotams.

Darbu vērtēšana notiek atbilstoši uzdevumam — neaizmirstot, ka organizētām aktivitātēm un darba ritmam taktilās mākslas stundās var būt ne tikai izglītojoša, bet arī vispārattīstoša nozīme. Radošā procesā apzināta un izpausta emocionālā pieredze kalpo personības attīstībai.

Šajā kontekstā būtu lietderīgi atgādināt, ka neredzīgu bērnu vecākiem pēc iespējas ātrāk ir vēlams izprast dažas vienkāršas patiesības. Piem., to, ka bērns neredz, kā sadzīviskas, apkārtējo pasauli izzinošas, darbības izdara vecāki, viņš tās «nekopē automātiski», un viņam ir jāpieliek pūles, lai gūtu pat visvienkāršākās iemaņas un prasmes, kas nepieciešamas, uzsākot skolas gaitas.

Līdz ar to, daudzi neredzīgi bērni pirmajās skolas klasēs taktilās mākslas stundās mazāk laika veltī konkrētu zināšanu apguvei, bet vairāk pilnveido sevi — sagatavojas sarežģītāku mācību uzdevumu veikšanai citos mācību priekšmetos.

Ļoti liela nozīme taktilās mākslas stundām ir bērnu grafi sko prasmju veidošanā un attīstīšanā, jo tieši grafiskā prasme ļauj viņiem mērķtiecīgi izzināt apkārtējās pasaules parādības un objektus ar taktilo attēlu un 3D modeļu starpniecību.

Pateicoties savlaicīgi attīstītai un izkoptai grafiskai prasmei, vidusskolā daudzi neredzīgi jaunieši ar prieku piedalās ar mākslu saistītās individuālās un kolektīvās aktivitātēs — piem., skolas projektu nedēļas pasākumos un radošajās darbnīcās. Viņi atzīst, ka process un pašu veikums sagādā gandarījumu, jo svarīgi ir ne tikai prast un zināt, bet arī pielietot savas prasmes kopdarbā ar citiem jauniešiem.

Dažas nobeiguma atziņas
Neredzīgiem vai vājredzīgiem skolēniem (tāpat kā viņu redzīgajiem vienaudžiem) ir atšķirīgas spējas apgūt zīmēšanu un veidošanu, bet visiem svarīga ir spēja komunicēt darba procesā — vienlaikus pilnveidot un izpaust savu radošo potenciālu.

Skolēni ar smagiem redzes traucējumiem var sevi izpaust dažādās mākslas aktivitātēs: viņi var modelēt no putuplasta, kartona, plastilīna utt., veidot telpiskus objektus no speciāli sagatavotiem vai pašu izvēlētiem materiāliem (piem., otrreizējām izejvielām), veidot maza vai vidēja formāta instalācijas, apgūt tēlniecības pamatus un iepazīties ar mākslas teoriju un mākslas vēsturi.

Arī skolēni ar smagiem redzes traucējumiem var piedalīties dažādos tematiskos, ar mākslu saistītos pasākumos — izstādēs, diskusijās, semināros vai vasaras skolās. 1960. gados Anna Loutari Gritzala Grieķijā sāka pievērst sabiedrības uzmanību tam, ka neredzīgs bērns vai bērns ar nelielu redzes atlikumu var gleznot, tādējādi izsakot redzīgajiem savu unikālo vēstījumu viņiem vislabāk saprotamā veidā. Kopš tā laika, notiek regulāras izstādes, un labākos darbus iekļauj izstādes almanahā kopā ar īsu mākslas darba radīšanā izmantotās tehnikas aprakstu. Ar lepnumu jāteic — arī mūsu skolas skolēnu darbi ir piedalījušies šādā izstādē (Daina Skuja ar darbu Dejotāji dārzā un Ieva Rumpe ar darbu Draugi).

Bieži vien, apmeklējot mākslas vai vēstures muzejus, ekspozīciju telpās mēs varam redzēt brīdinājuma uzrakstus — lūdzam eksponātus ar rokām neaiztikt! Taktilās mākslas aktivitātes ir tā joma, uz kuru šis brīdinājums nekad nav attiecies un neattieksies! Taktilās mākslas gadījumā pieskāriens mākslai aizstāj tās aplūkošanu.