Nodaļa — Līdzcilvēki

Rihards — kā dzinējspēks, motivācija mums visiem. SPĒKA stāsts
Ilze Vītola
www.la.lv

Londonā no 29. augusta līdz 9. septembrim notiks paralimpiskās spēles. Pirmo reizi Latvijas sporta vēsturē mūsu sportists izcīnījis tiesības startēt šo spēļu iejādes sacensībās. Tas ir baldonietis Rihards Snikus (24). Jā, par spīti diagnozei — bērnu cerebrālā trieka — viņš startēja Londonā (intervija tapusi pirms tam). Šogad pabeidzis Baldones vidusskolu, trenējas, brauc ar riteni, ziemā ar sniega dēli, spēlē diskotēkās... Kā tas viņam ir izdevies?

Ierodoties pasaulē, Rihardam daudz bija atņemts — spēja runāt un staigāt, vecāku atbalsts...

Tomēr cilvēks nevar pazust, ja viņam ir tik brīnišķīgi vecvecāki. Rita un Andrejs Jureviči ir izaudzinājuši četrus bērnus un arī mazdēlu Rihardu. Jureviču savrupmājā Baldonē dzīvo viņi paši, jaunākā meita Elīna ar vīru Edgaru un Rihards. Svarīgi, ka viņa dzīve rit Baldonē, kur cits citu pazīst un saudzē.

Tikāmies jātnieku klubā «Telfas», kur Rihards trenējās Londonas paralimpiskajām spēlēm. Rihards var staigāt, sarunājoties pateikt «jā» un «nē» un vēl šo to. Tāpēc ar viņu sarakstījos vēlāk (būtu paķērusi līdzi portatīvo datoru, varētu sazināties uzreiz), bet plašāk par Rihardu lūdzu pastāstīt viņam tuvos cilvēkus.

Ar cerību vien.
Vecmāmiņas Ritas stāsts
Kad piedzima Rihards, manai meitai bija tikai 18. Uzzinot diagnozi — bērnu cerebrālā trieka, viņa salūza, nebija tam gatava. Pēc gada gribēja pārcelties dzīvot citur, es izņēmu Rihardu viņai no rokām, teicu — nekur Rihardam nebūs tik labi kā mājās.

Un tā mēs šķīrāmies. Mūsu dēls 17 gadu vecumā traģiski gāja bojā, domāju — būs mums vismaz mazdēls.
Sākumā bija ļoti grūti. Ar karotīti jābaro, jācilā, sazināties nepratām. Reiz, pie bērza piespiedusies, raudāju. Žēl tā bērna! Būtu acs vai niere vajadzīga, atdotu. Bet ko lai atdodu, lai viņš runātu un staigātu!?

Otra vecmamma teica: nemokies, Rita, atsakāmies no bērna, mēs nedabūsim viņu uz kājām! Kad es iedomājos, ka mans bērns kaut kur dzīvos nenoglaudīts, varbūt nebūs paēdis un vakarā gultiņā viens pats raudās... Nē, nemūžam es viņu neatdošu!

Kad Rihardam bija kādi trīs gadi, vedām pie ārstiem. Bērnu slimnīcā jautāju: sakiet atklāti, vai viņš staigās? Staigās, tikai ne tā kā jūs. Vai viņš ir saprātīgs? Kādā konsultācijā ārsts bija salicis rokas aiz muguras. Rihards viņam pievirzījās klāt un paraustīja aiz rokas. Dakteris teica: tu būsi gudrs zēns. Viņš paskaidroja, ka tā ir apzināta kustība, lai pievērstu sev uzmanību.

Tad devāmies pie acu ārstes, kas pateikšot zēna nākotni. Izrādās, acis atklāj visu. Ārste Rihardu izmeklēja un teica: dzīvojiet mierīgi, jūs turat klēpī cilvēku. Es izplūdu asarās.

Kopš tā brīža Rihardu audzināju kā parastu bērnu, bez jebkādām atlaidēm. Ja tilinātos, viņš tagad nevarētu ar zirgiem jāt, būtu ņuņņa un viss. Zviedru humānā palīdzība bija atvedusi ratiņus. Izfunktierēju, kā tie jāpārveido, lai Rihardam derētu. Puika pats sāka celties kājās un turēties pie tiem ratiem. Man bija jāiet pāris kilometru cauri mežam uz kartupeļu lauku. Puisītis teju staigāja. Teicu: ja gribi būt pie manis, ķeries ratiem klāt un lēnām nāc. Esmu izravējusi lielu gabalu kartupeļu, skatos — mans bērns māj ar roku, viņš ir atnācis! Tā bija Riharda lielā griba. Es pieeju pie viņa, samīlēju, saku: dēliņ, esmu darbu jau pabeigusi, tev jāiet atpakaļ! Apgriežamies, un viņš iet mājās, pēc stundas pārnāk. Daudzreiz esmu sapņojusi, ka viņš skrien pa pļavu. Ir vasara, ganās govis. Un Rihards, rociņas izpletis, skrien man pretim. Un es viņu ķeru... un pamostos. Tad gan rūgtums pārņēma. Kā tā dzīve viņam iegrozīsies?

Arī pirkstus trenējām. Sabēru kopā cūku pupas un zirņus, noliku Rihardam priekšā un lūdzu, lai vienā trauciņā ielasa zirņus, otrā — pupas. Vai arī izbēru sērkociņus un teicu, lai saliek kastītē ar sēru uz vienu pusi, kā veikalā pirktai kastītei. Šodien Rihards sakrāmē malku tik glītās kaudzēs, ka vectēvam, perfekcionistam, nav kur piesieties. Un skalda malku. Vajadzētu uzņemt filmā, kā cilvēks ar cerebrālo trieku sašķeļ bluķus. Reiz dzirdu — šķūnī kāds skalda malku, bet vīra nav mājās. Eju raudzīt. Rihards lielā bluķī dzen ķīli, tad zveļ ar cirvi un bluķis pušu. Tas bija pārsteigums.

Tāpat ar zāles pļaušanu. Neviens viņam neliek to darīt, bet Rihards regulāri nopļauj zāli ap māju. Ja mēs visi būtu tik uzņēmīgi kā Rihards, neko sliktu par latviešiem nevarētu teikt. Viņš pabeidza 12. klasi parastajā vidusskolā. Neatceros gadījumu, kad būtu jāklauvē pie viņa istabas durvīm — celies, Rihard, jāiet uz skolu! Dzirdu, pulkstenītis nozvana, Rihards bukšu bukšiem iet pa kāpnēm lejā. Saģērbjas, paēd un uz skolu.

Ziemā Riharda istabā ieraudzīju snovborda dēli. Ciemos bija atnācis klasesbiedrs, jautāju — vai dēlis ir viņa. Nē, atdevu Rihardam, lai viņš to drillē. Vai tu traks esi, viņš taču nevar uz tā nostāvēt, iesaucos. Draugs smejas, ka Rihards laižot no pašas trases augšas lejā. Tad gan biju dusmīga. Bet viss kārtībā. Klasesbiedri viņam ir lieliski. Tie būs dzīvē labi cilvēki, viņi mācēs būt iejūtīgi. Reiz Rihardam uz ielas piesējās kāds svešs puisis un pieprasīja naudu. Rihards momentā mobilajā telefonā uzraksta draugiem īsziņu, tie barā atskrien un kliedz uz svešo: vai neredzi, tas taču ir mūsu Rihards! Es vienmēr saku: dēliņ, tas, kurš izgudroja mobilo, to izgudroja tieši tev.

Rihards nav appuišojams, jā, radīts ar savām problēmām, bet arī ar iespēju pašam tās atrisināt. Viņš ir tik ļoti draudzīgs. Kā Rihards spēlē mūziku ballēs! Es arī viņam par to maksātu. Par Rihardu visu laiku ir prieks. Kad viņš saņēma sabiedrības atzinības balvu «Latvijas lepnums», pirmo reizi savam vīram redzēju asaras acīs.

Es arī aizgāju stūrītī un noraudājos, jo uzzināju, ka Rihards mani sauc par mammu. «Latvijas lepnuma» rīkotāji jautājuši par mani, un viņš teicis: mamma. Man neko vairāk nevajag. Laikam esmu izpildījusi mātes misiju. Kopš tās apbalvošanas ceremonijas Rihards sāka sevi novērtēt, ka viņš ir kaut ko sasniedzis. Zirgu sacensībās pusi Eiropas apbraucis. Pats sapošas ceļam, sakrāmē koferi. Allaž atved mums kādu piemiņas lietiņu, saldumus. Viņš ir tik smalkjūtīgs. Es pat nevaru izstāstīt, no kurienes viņš mums ir tik ļoti labs. Ļoti mīlīgs. Visai Baldonei paldies, visi ar laipnību pret Rihardu ir izturējušies.

Ritenis — brīvība!
Vectēva Andreja stāsts
Mazotnē Rihards dzīvoja pa māju, četrreiz gadā vedām viņu uz Vaivaru rehabilitācijas centru. Tur ar viņu kopā dzīvoja sievasmāte vai mana sieva, jo bērns bija jāceļ, jāliek ratiņos, jāaizved uz procedūrām. Kad Rihardam bija deviņi gadi, Vaivaros uzsākām reitterapiju. Viņam padevās sēdēt zirgam mugurā.

Reitterapeite teica, ka tas nāk puisim par labu. Noskaidrojām, ka arī Baldonē ir reitterapija. Tā viņš nonāca treneres Olgas Šelleres rokās.

Es viņam iemācīju lasīt. Reiz Rihards nonāca Baldones slimnīcā, nekas briesmīgs — bija saaukstējies. Vakaros viņu apciemoju. Nebija ko darīt, rādīju burtus — vai šo pazīsti, un šo? Tad lasi kopā! Puikam pielēca, un viņš iemācījās lasīt. Mājās bija dators, iemācījās arī rakstīt. Tagad, ja man kaut kas sarežģītāks datorā jāpaveic, jāpāriet uz citu programmu, saucu: Rič, vai vari palīdzēt? Jā, pienāk, visu izdara. Iekšā ir un ārā nāk! Galva strādā, pabeidza vidusskolu ar vidējo atzīmi 6, informātikā un mūzikā bija visi 10.

Vēl Rihardam iemācīju braukt ar riteni. Sākumā viņš ar trīsriteni braukāja pa mūsu mājas garo gaiteni. Tad nopirkām lielāku velosipēdu ar balsta riteņiem, jo mājas pagalms nav līdzens. Nedēļas laikā izdevās iemācīt noturēt līdzsvaru. Vienā vietā pagalmā ir tāds kā slīpums, Rihards brauca pa to lejā. Pāris reizes vēl viņu pieturēju un skatos — zēnam aiziet — uzķēra, kā pareizi pedāļus mīt. Kopš tā laika es pārstāju viņu ar auto vadāt uz skolu. Tas bija kādā 4. vai 5. klasē.

Rihards brauca uz skolu ar riteni gan vasarā, gan ziemā. Reizēm pārnāca elsdams, sniegs dziļš, stūmis riteni pie rokas. Ja gadījās nokrist, puikas atskrien un kliedz — Rihards nokrita! Bet nopietni nav savainojies. Ritenis ir Riharda brīvība. Vairs nebija problēmu pārvietoties, un viņš kļuva ļoti patstāvīgs.

Lai tiktu zirgam mugurā, Rihardam vajadzīga palīdzība. Bet arī veselajiem sportistiem palīdz tikt seglos. Esmu redzējis tikai pāris vīru, kas iemetas seglos tik žigli kā filmās.

Par katru treniņu jāmaksā 6 lati. Kamēr Rihards mācījās skolā, Baldones dome nāca pretim — ik mēnesi deva 60 latus, pensija viņam ir 70 latu. Bet Rihards kā dīdžejs piepelna latiņus klāt. No savas vecvecmammas dabūja nelielu naudu. Nopirka tik daudz skaņu aparatūras, ka man divreiz jābrauc, lai visu aizvestu, bet Rihardam paiet divas stundas, lai to uzstādītu. Skandas tik milzīgas — ja parastā istabā ieslēdz mūziku uz pilnu jaudu, logiem stikli ārā un cilvēkiem bungādiņas pagalam.

Bet Riharda mūzikas epopeja aizsākās jau Baldones mūzikas skolā. Kādus četrus piecus gadus uz Baldoni brauca zviedriete Brita Sēderštrēma, viņas dēls bija smagi slims. Un Brita vēlējās palīdzēt dēla likteņa biedriem Latvijā. Ar Britas atbalstu mūzikas skolā izveidoja vijolnieku ansambli ≪Brita Band≫. Bērni spēlēja klasisko mūziku ar īpašām vijolēm. Diriģente rādīja ar krāsām, kura stīga jākustina. Koncertēja gan te, gan brauca uz Zviedriju. Tagad Ziemassvētkos Rihards uz klavierēm ar dažiem pirkstiem nospēlē «Klusa nakts, svēta nakts». Klausās kora mūziku, tautas dziesmas.

Varu izdarīt un daru!
Sarakste ar Rihardu
— Pastāsti, lūdzu, kā tevi audzināja, ka esi guvis tik lielus panākumus gan savā attīstībā, gan sportā?
Rihards Snikus:

— Mani audzināja tāpat kā citus. Protams, bieži veda pie ārstiem, bet vecvecāki neizmantoja īpašus paņēmienus, lai es kļūtu par to, kas esmu. To, kas es esmu, nosaku tikai un vienīgi es pats.

— Kas tevi dzen uz priekšu?

— Enerģiju atrodu pats sevī, pats dzenu sevi uz priekšu, jo negribu dienām sēdēt mājās un neko nedarīt. Protams, ir brīži, kad neko nevēlos, bet tad padomāju: ja es neko nedaru, tad arī neko nesasniegšu.

— Kā pievērsies jāšanas sportam?

— Kādus divus gadus darbojos reitterapijā. Un tad kāda paziņa man jautāja, kāpēc gan es nevarētu trenēties ar visiem kopā? Tā nu padomāju, parunājām ar treneri un sāku trenēties. Jāšana šķita (un joprojām ir) aizraujoša, un tad jau nāca arī azarts.

— Vai zirgi labi saprot cilvēku? Ko zirgs dara, kad gadās izkrist no segliem?

— Zirgs ļoti labi saprot cilvēku. Ja jātnieks pirms starta ir stresā, zirgs to jūt, un labs rezultāts nav gaidāms. Tāpat zirgs sajūt, vai cilvēks ir ļauns, vai lietojis alkoholu. Zirgs ir draugs, bet jātniekam treniņos un sacensībās jābūt noteicējam. Zirgs var būt draugs, kad cilvēkam ir bēdas, pasēdi pie zirga, pačubinies un zini — viss būs labi. It sevišķi pēc darba dienas, aizbrauc pie zirga, pajāj un jutīsies citādi. Kad izkrīti no segliem, zirgs vai nu pastāv turpat blakus, vai arī sāk lēkšot, rikšot apkārt.

— Kādi ir tavas dzīves mērķi ārpus sporta?

— Domāju iestāties Jūrmalas koledžā un izmācīties par programmētāju, kā arī iegūt autovadītāja tiesības. Runājot par tālākiem mērķiem — vēlētos atrast meiteni, ar kuru varētu veidot ģimeni, protams, strādāt labi atalgotu darbu. Lai to sasniegtu, ir pavisam vienkāršs ceļš — mācīties, strādāt un tikai tiekties uz mērķi.

— Vai ir kāda personība, kam vēlies līdzināties?

— Par to neesmu domājis. Turklāt es uzskatu, ka kādam līdzināties ir muļķīgi, jo tad vairs neesmu es pats, bet gan kaut kāds iedomāts tēls.

— Ko līdz šim uzskati par savas dzīves lielākajām veiksmēm?

— Es domāju, ka katrs notikums ir liela veiksme, lai arī kas tas būtu. Bet, ja kaut kas īpaši jāizceļ, tad tas būtu — pievēršanās jātnieku sportam, draugu atbalsts un palīdzība, kā arī ticība sev, ka es to varu izdarīt un daru.

— Kāda šķiet Latvijas sabiedrība, mūsu laiks, ko visi kopā dzīvojam?

— Ja godīgi, Latvijas sabiedrība ir ļoti skaudīga. Internets ir pilns ar negatīviem komentāriem, kur viss ir slikti, ko valdība dara, ja izdara kaut ko labu, arī slikti. Tas mani drausmīgi kaitina. Domāju, ka ar laiku varbūt kļūsim nedaudz pozitīvāki, izpalīdzīgāki un pievērsīsim lielāku uzmanību ikdienišķām lietām un cilvēkiem, kas mums ir līdzās.

— Kādi ir tavi vaļasprieki?

— Riteņbraukšana, gandrīz katru dienu. Tad vēl trīs reizes nedēļā eju uz Baldones sporta kompleksu, kur trenažieru zālē cilāju svarus. Gandrīz katru piektdienas vakaru spēlēju diskotēkas Baldones klubā «Avots». Mans niks ir Dj Richy Rich.

— Rich — no angļu valodas — bagāts. Kas ir tava bagātība?

— Draugi, ar kuriem ik dienu esmu kopā, jo īstu draudzību ne par kādu naudu nevar nopirkt. Vislielākā vērtība ir ģimene, kura mani atbalsta ik uz soļa un ir tuvumā.

Kāpēc ne?

Skolotājas Ivetas Startas stāsts
Rihards pabeidza Baldones vidusskolu. Protams, tas bija izaicinājums gan man, gan visai skolai. Patiesībā tie bija manas audzināmās — tolaik 2. klases bērni, kas ierosināja, lai Rihards nāktu mācīties ar visiem kopā klasē. Līdz tam skoloju viņu mājas apmācībā.

Mani 2. klases bērni apvaicājās, ko darām, ko mācāmies. Ja to pašu, kāpēc Rihards nevar nākt skolā? Jā, kāpēc ne? Atlika pajautāt vecākiem, vai viņi ir ar mieru, ka klasē mācās bērns ar cerebrālo trieku. Tolaik integrēšana vēl nebija modē. Vecāki bija ar mieru. Un arī tas ir bērnu nopelns, viņi savus tētus un mammas jau bija «apstrādājuši».

Sākumā klasē ar 27 skolēniem man bija vairāk bail nekā Rihardam. Bija jāsaprot, kā uzdot jautājumus, lai viņš spētu atbildēt vairāk par «jā» un «nē».

Skolas vadība palīdzēja sarūpēt Rihardam datoru, lai viņš rakstiski varētu atbildēt vai ko pajautāt. Rihards netika appuišots, arī sportā viņš darīja, ko varēja. Esam braukuši ar klasi ekskursijās, Rihardam vectēvs devās līdzi, un viņa velosipēds bagāžniekā. Pēc 4. klases ceļojām uz Klaipēdu un Palangu.

Bērni saprotas citā līmenī. Reiz nejauši redzēju, kā mūsu klases dvīņu puikas sarunāja ar Rihardu iet uz frizētavu. Bez vārdiem, bez žestiem, neizdvešot ne skaņu. Otrā dienā ieradās skaisti frizēti.

Kopš 5. klases Rihards gāja uz diskotēkām un dejoja, nāca no zāles slapjš nosvīdis. Kā visi citi. Rihards ar savām problēmām izdara vairāk nekā tie, kuriem vienkārši ir slinkums. Rihards ir kā motivācija.