Nodaļa — Literatūra

Ziemas pasaka
Emerita Maļugina

Latvijā ir kāds skaists dabas stūrītis — Latgale. Ne tik senos laikos radās pasaka par mazu Latgales meitenīti.

  Zilo ezeru zemē netālu no Meirupītes jaukā lauku mājiņā piedzima smaidīga princesīte. Meitiņa, kā puķu zirnītis, lielām, zilām acīm, māmiņas mīlēta, tētiņa lolota. Sniega kupenās paslēpusies mājiņa, kuras logos spoži iespīdēja ziemas saule. Princesītes gultiņa atradās netālu no loga. Mazulīte caurām dienām raudzījās saules zaķēnu rotaļās tie skraidīja visur uz sienām, acīs, puķēs, kas ziedēja uz palodzes. Tā vien gribējās saķert mazajā rociņā un paturēt to sev. Saules zaķēni aizvien ilgāk ciemojās jaukajā istabiņā. Dienas kļuva garākas un bērna cakainās zeķītes palika par mazu, baltā pūkainā cepurīte nederēja un autiņi nespēja noturēt ņiprās kājeles. Bija pienācis laiks iepazīt pasauli.

Ziedēja pienenes, plauka ceriņi, modās ziemas puķes un visa daba. Zilacīte nespēja izsekot visiem pavasara brīnumiem: putniem gaisā, vistām un gailim pagalmā, kaķa un suņa uzbāzībai katru mīļu brīdi sasveicināties. Draudzējoties ar sunīti un kaķīti, pa zaļo zālīti dzīvojoties, kopā mācījās rāpot. Suņuks palīdzēja piecelties kājās, bet uz priekšu gan pavilkt nemācēja. Neatlaidīga bija mazā sprigacīte, cēlās un krita, līdz pie gultiņas turēdamās, iemācījās stingri stāvēt uz savām kājiņām. Kādu dienu iepriecināja tēti, skrienot tam pretī.

Tā pagāja pasakaina silta, jauka vasara. Pienāca bagātais rudens ar sarkaniem āboliem, sulīgiem burkāniem, piepildīdams pilnus apcirkņus ar visiem rudens labumiem. Dienas kļuva arvien īsākas, laiks aukstāks, un nemanāmi pienāca baltā, sniegiem bagātā ziema. Meitenītei patika čāpot pa pūkaino sniegu. Prieku sagādāja krītošās sniegpārslas, kuras virpuļoja pa gaisu, krita uz cimdiņiem, zābaciņiem un dažkārt uzkrita uz siltā degungaliņa. Tad atskanēja jautri bērna smiekli. Kopā ar meitenīti, tēti un māmiņu dzīvoja arī uzticamais draugs Džimis. Gaidot Ziemassvētkus, tētis uztaisīja greznas ragutiņas, ar kurām mazai princesītei vizināties .Māmiņa uzšuva mīkstu spilventiņu, ko ielikt pasakainajās ragutiņās. Džimītis bija gudrs un strādīgs suns. Viņam patika vilkt ragutiņas, kurās sēdēja mazā saimniecīte. Sunītis vilka, ziemas saulīte sildīja, sniedziņš zaigoja, meitenīte spiedza. Ak, kas tas bija par jampadraci! Kalna galā jautro kompāniju vēroja sirmā, apsnigusī mežābele, iegrimusi atmiņās. Kādreiz viņu iepriecināja mazais, blondais zēns, kuru tā cienāja ar saviem sarkanajiem, rūgtajiem mežāboliem. Auga puisītis, ņēmās spēkā un gudrībā, līdz ieraudzīja savas dzīves burvīgāko skaistuli, un bildināja to. Kāzas svinēja veselu nedēļu. Skaistajos pavasara vakaros jaunais pāris sēdēja zem ziedošajiem zariem, mijās skūpstiem un sapņoja par nākotni.

Mīlestībā un laimē mazā meitiņa auga skaista, gudra un strādīga, vērpa, auda, adīja, ravēja puķes. Vakaros nogurusi meklēja mieru un stiprinājumu pie mežābeles. Skaistajos, siltajos vakaros klausījās dzeguzi un lakstīgalas dziesmās, savā nodabā trallināja kopā ar putniem. Sapņoja par mīlestību un dzīvi, kuru vēlējās izdzīvot ar prieku.

Sirmā draudzene pavadīja savu uzticamo draudzeni tautās, vēlēja laimes un solīja gaidīt. Bet gāja laiks, tālu prom devās arī vecie saimnieki. Skuma mežābele, tai vairs nebija, ko gaidīt, un viņas mūžs bija galā. Bet meitenes atmiņās tā dzīvos mūžīgi, tāpat kā mīļās tēva mājas, mātes mīlestība un bērnības takas.

Lēnais pavasaris

Varbūt saule vēsa palikusi —
Baltie stari silda ļoti vāji.
Varbūt pavasaris iet uz citu pusi, —
Kaut kur sagrozīti ceļa rādītāji.

Varbūt sals, un sals līdz Jāņiem,
Jāklausās, ko laika ziņās teiks.
Tomēr nevar ticēt visiem māņiem,
Gan jau ātrāk ziema mocīt beigs!

Gan jau sējēji ies atkal druvās,
Zelta graudi zemē spēku krās.
Gan jau pļavās tālīnās un tuvās
Kūla degs un kāds par to mūs rās!

Gunards Spulenieks