Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Strazdumuižas 12. klases absolventu vēstules skolai

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2013 / Nr. 5 - 2013

Nodaļa – Notikumi un fakti


Strazdumuižas 12. klases absolventu vēstules skolai 

Paldies, ka noticējāt man!

  Skola katram nozīmē daudz, jo tajā cilvēks pavada lielāko daļu jaunības. Skolā mēs iegūstam pirmos draugus un ienaidniekus, darām pirmos darbus un nedarbus, mācāmies mīlēt un saprast, pieļaujam pirmās kļūdas. Man ir paveicies, jo es varēju mācīties divās skolās, un abas man ir devušas ļoti daudz.

  Rakstot šīs pārdomas, gribu pateikties gan skolotājiem, kas mani mācījuši, gan vienaudžiem, kuri mani audzinājuši.

  Mana pirmā skola bija Kandavā. Tajā mācījās «normāli» bērni un strādāja «parasti» skolotāji. Pirmajās klasēs neviens man nepalīdzēja, un bērni mani apsmēja. Tagad es gribu viņiem pateikt paldies, jo viņi man iemācījuši cīnīties un nepadoties. Gribu pateikt paldies arī tām skolotājām, kuras nāca mani mācīt mājās, kamēr nedrīkstēju iet skolā.

  Paldies, ka noticējāt man, kamēr es to nespēju! Ja nebūtu jūs, tad manas atzīmes nebūtu tik iepriecinošas. Jūs bijāt brīnišķīgas!

  Kad mājmācībā biju nosēdējusi trīs gadus, biju jau noilgojusies pēc skolas dzīves. Nolēmu, ka gribu mācīties šeit, Strazdumuižas internātvidusskolā.

  Kad pirmo reizi ienācu pa klases durvīm un iepazinos ar savu jauno komandu, biju sajūsmā!
Nespēju noticēt, ka viņi nedomā, ka esmu resna, šķībacaina vai vēl kaut kāda. Zinu, ka mums kopā ir bijuši gan jautri, gan ne tik priecīgi mirkļi, bet jūs man iemācījāt atkal uzticēties cilvēkiem. Tā ir dāvana, kuru nevēlos pazaudēt.

  Paldies jums, strazdulēni, ka pieņēmāt mani savā pulkā! Paldies arī skolotājiem, ka rājāt mani, kad vajadzēja un nevajadzēja, jo tā es iemācījos aizstāvēt sevi. Paldies nakts auklītēm, kuras man savā veidā bija kā otrās mammas, kuras parunājās, kad skumji, un nedusmojās, kad gribējām ilgāk paskatīties televizoru. No Strazdumuižas es paņemšu tikai labās atmiņas un spēju lidot, kuru man esat iemācījuši.


  Jāatzīst, tagad, kad man skola būs jāatstāj, es jūtos nedaudz nobijusies. Nu labi — ĻOTI NOBIJUSIES!! Tur, ārpasaulē, esmu sastapusies tikai ar nejaukiem jauniešiem, un es nezinu, vai viņi mani pieņems tik viegli kā jūs. Nezinu, vai viņi varēs paciest manu «gaudošanu» dušā. Tas ir jocīgi, bet sirsniņā es jūtu, ka man jāiet mācīties par mūzikas skolotāju uz Liepāju. Tomēr nemitīgi māc šaubas, vai es to varēšu. Ziniet, tas, ka jūs man noticējāt un ļāvāt uzstāties skolas pasākumos, ir palīdzējis man apzināties, ka mūzikai jābūt manā dzīvē. Un ar šo apziņu es kliedēšu savas šaubas un turpināšu doties uz priekšu.


Laima Liepiņa

Trīs neaizmirstami gadi
  Atceros pirmo septembri, kad ierados šajā skolā — es jutos kā citplanētietis, kurš ievietots nepazīstamā vidē.

  Sākumā bija ļoti grūti pierast, bet jau pēc laika mani pieņēma kā savējo. Daudzi skolotāji ātri aizmirsa, ka esmu jauniņā, un brīnījās, kāpēc es neatceros piecus gadus vecus notikumus.

  Šī skola man daudz ko devusi, piemēram, esmu tā satrenējusies uz prezentāciju taisīšanu, ka varu izveidot to gandrīz par jebkuru tēmu. Arī publiskās uzstāšanās man gandrīz nesagādā problēmas — pateicoties daudzajām publiskajām uzstāšanās reizēm, bailes pazuda. Man patīk, ka varu apmeklēt rokdarbu un keramikas pulciņus, kuros man ļauj izmēģināt visdažādākās rokdarbu tehnikas. Abi pulciņi man deva iespēju piedalīties dažādos mākslas konkursos, un daudzos no tiem esmu ieguvusi arī noderīgas balvas.

  Visvairāk man pietrūks internāta, jo tur vakaros vienmēr bija tik jautri! Mēs izdomājām visādas izjokošanas, spēlējām spēles un pļāpājām līdz vēlai naktij. Kamēr nakts auklīte neaizdzina mūs gulēt. Man vienmēr patika, kā bijušie skolnieki stāstīja par jautrajiem laikiem vecajā internātā, kur tika izdarītas tik daudz dažādas blēņas!

  Jā, kas tik tur nav bijis! Protams, man ļoti pietrūks klasesbiedru, ar kuriem pavadīju trīs, neaizmirstamus gadus, bet dzīve turpinās. Diemžēl vēl joprojām nezinu, kur iešu mācīties, tāpēc sūtīšu dokumentus uz vairākām vietām, gan jau kāda iestāde izrādīsies īstā.


Kristīne Sadvakasova

 

Iemācīt vairāk nekā vajag
  Mīļā skola! Nespēju noticēt, ka pienācis tas brīdis, kad mums atveras jauna, nezināma dzīves lappuse, kurā ielidosim kā satraukti putni lielā vējā!

  Vēl tik daudz nezināma un neiepazīta. Par to domājot, vēderā kaut kas sāk kņudēt. Bet šeit, skolā, viss ir tik pierasts un tuvs. Tā vien šķiet, ka zinu ik centimetru šīs skolas gaiteņos, zinu katru skolotāju un viņu ieradumus.

  Vēl ilgi atcerēšos, kā skolotājs Presis mums skaidroja «pūkainos» un «spalvainos» uzdevumus matemātikā. Tas man liks paskatīties uz sarežģītām lietām ar nelielu ironijas devu un pasmaidīt, jo aiz katras grūtās situācijas taču slēpjas kaut kas labs.

  Īpaša skolotāja visai manai klasei ir L. Kūle. Ak, kā viņa mūs visus šos gadus ir dresējusi! Ne uz brīdi nav ļāvusi atslābt mūsu smadzenēm, pat starpbrīžos ne. Atcerēšos skolotāja Valda lielo degsmi sporta stundās. Viņš vienmēr mudināja mūs darīt visu, ko spējam, izdarīt tā, lai katru reizi būtu arvien ātrāk, augstāk un spēcīgāk.

  Arī klases audzinātāja Irēna Ozoliņa ir dziļi iesakņojusies 12. klases sirdīs. Viņa vienmēr zināja, ko pateikt jebkurā situācijā, mācēja mūs sasmīdināt, kad centās ieviest audzinošu kārtību.

  Ozoliņa tik bieži mēdza pārspīlēt un dramatizēt dažādus sīkumus, ka dažreiz mēs vai plīsām no smiekliem. Šī skolotāja spēs iejusties ikvienā lomā, tāpēc, ja jums vajag labu aktrisi, meklējiet Irēnu Ozoliņu!

  Vēl ir tik daudz un mīļu skolotāju, par kuriem varētu stāstīt un stāstīt. Ikviens no viņiem man iemācījis vairāk par attiecīgā mācību priekšmeta vielu.

  Skola ir bijusi tā vieta, kur ieguvu savus pirmos draugus, mēs kopā esam smējušies, kāvušies ar spilveniem un mētājušies ar mīkstajām rotaļlietām, apgāžot visas klases puķes un citus priekšmetus.

  Ne mūžam neaizmirsīšu, kā reiz cepām maizi un kausējām šokolādi angļu valodas kabinetā, kā aizlīmējām galdu atvilktnes un skapīšus.

  Vēl ir daudz dažādu muļķību, par kurām es labāk paklusēšu, lai paliek arī kāds noslēpums, kuru es un mana klase paņemsim sev līdzi.

  Esmu priecīga, ka atnācu uz šo skolu! Tagad, kad jādodas prom no Strazdu-muižas, apzinos un novērtēju, cik dārgs un vērtīgs bijis te pavadītais laiks.


Marta Brakmane