Strazdumuižas attīstība laika ritējumā
Ilgvars Hofmanis
Jau 130 gadus Juglas ezera krastā Strazdumuižā, tagadējā Rīgas pilsētas teritorijā mīt cilvēki ar redzes traucējumiem. Kā viņi šeit nonāca, kā ritēja un izvērtās šo cilvēku kopdzīve un kāda varētu būt tās tālākā perspektīva, par to visu vēlos pastāstīt šajā rakstā.
Atraitnes labdarība
1884. gada novembrī Neredzīgo institūts no toreizējās mītnes Miera (tagad Tallinas) ielā pārcēlās uz Strazdumuižu, kur pazīstamā tekstilrūpnieka atraitne Sofija Karolīna Pihlava (Sophia Karolina Pichlav) dāvināja Neredzīgo un vājredzīgo izglītības biedrībai (tolaik piederēja pašas biedrības dibinātais minētais institūts) 26 ha lielu zemes gabalu.
Atraitņu labdarība tolaik bijusi izplatīta parādība. Šajā gadījumā bagātās dāmas labvēlības cēlonis bijusi viņas neredzīgā meita. S. K. Pihlava segusi arī pārcelšanās izdevumus. Vēlāk viņa dāvājusi Neredzīgo institūtam vēl blakus esošu zemes gabalu, bet jo dāsnāka kļuvusi, rakstot testamentu. Tajā teikts, ka zeme jāizlieto neredzīgo un vājredzīgo cilvēku labā arī tad, ja Izglītības biedrība tiktu likvidēta. Radinieki ar šādu testamentu nebija apmierināti, un vēlāk tiesa daļēji apmierināja viņu prasības pēc savas mantojuma daļas.
Rīgas Neredzīgo institūts
Jaunajā vietā institūta vadība uzsāk rosīgu celtniecību. Blakus skolai un darbnīcām 1890. — 1893. gadā tapa patversme.
Pēc minētās labdares nāves (1911) iegūtajā zemes gabalā uzcelta tagadējā rehabilitācijas centra ēka.
1913. gadā uzsāka ziedojumu vākšanu īpašas veco ļaužu patversmes celtniecībai. Diemžēl, labo nodomu izjauca Pirmais Pasaules karš.
Rīgas Neredzīgo institūts bija viena no retajām izglītības iestādēm Baltijas ģenerālguberņā, kur kopā mācīja abu dzimumu bērnus un jauniešus.
Lai novērstu pieaugušo institūta audzēkņu nevēlamos dzimumsakarus, patversmes ēkas gan uzcēla atsevišķi — vīriešiem un sievietēm. Mācības un vēlākā kopdzīve tolaik bija bez maksas un pieejamas visu kārtu un tautību cilvēkiem. 20. gs. sākumā audzēkņu skaits pārsniedza 20. Sarunu valoda institūtā bija vācu valoda, un to neskāra pārkrievošanas vilnis, kas 19. gs. deviņdesmitajos gados vēlās pār visām citām Baltijas skolām, ievērojami vājinot pašu Tērbatas Mācību apgabala centru — universitāti.
Tomēr jau 1899. gadā Izglītības biedrības dāmu komiteja pārrakstījusi braila rakstā latviešu valodā pirmo zināmo grāmatu — Augusta Deglava stāstu «Pēc pastarās tiesas». Tai sekojuši citi darbi.
Pirmās Latvijas laiki
Kad nodibinājās Latvijas valsts, 1922. gadā tā pārņēma Neredzīgo institūtu, nododama šo iestādi Labklājības ministrijas ziņā. Izglītības biedrība turpināja pastāvēt, lai, kā teikts 1924. gada statūtos — «sekotu neredzīgo mācības principu ievērošanai».
Jaunāko vācvalodīgās telpas pieredzi tifloloģijā izputējušie filantropi, šķiet, nav piedāvājuši, un 1933. gadā Izglītības biedrību nācās likvidēt.
Tā beidzās neredzīgo un vājredzīgo pirmais aprūpes posms Latvijas vēsturē, kurā šie ļaudis paši bija vien subjekts citu cilvēku rokās. Jaunās valsts valdība, šķiet, epizodiski iesaistīja institūta iemītniekus viņiem nozīmīgos pārvaldes procesos. Tomēr visradikālākos cilvēkus ar redzes invaliditāti arī tas neapmierināja. Tādēļ viņi 1926. gadā nodibināja Latvijas Neredzīgo savienību, kas sapņoja pati par savām skolām un uzņēmumiem.
Nekāda celtniecība institūtā starpkaru laikā nenotika. Par mācībām un uzturēšanos institūtā vairākumā gadījumu maksāja pašvaldības, nereti paliekot parādā. Daži īpaši čakli un veiksmīgi amatnieki spēja uzturēšanās izdevumus segt paši.
Gadījās, ka pašvaldībai konkrētā ģimene šķita pārāk bagāta, lai tai maksātu šādu pabalstu. Savukārt, vecākiem bija citas prioritātes, un bērns palika bez izglītības.
Neredzīgo ciemata apbūve
Jo intensīvāk jaunu ēku būvniecība uzplauka 20. gs. piecdesmitajos un sešdesmitajos gados. LNS bija kļuvusi par Latvijas PSR Neredzīgo biedrību.
1949. gadā tā savā rīcībā ieguva gan bijušās Neredzīgo institūta darbnīcas, gan prāvu «bezsaimnieka», vismaz pēc okupācijas varas iestāžu domām, zemes gabalu.
1954. gadā LPSR NB kongress nolēma celt īpašu «Neredzīgo ciematu», kādi bija sastopami dažās vietās bijušajā PSRS.
Turpmākajos gadu desmitos uzcēla 10 dzīvojamās ēkas, kā arī uzcēla vai pārveidoja citām vajadzībām paredzētas vairākas sabiedriskās celtnes.
Blakus tagadējās LNB īpašumam izvietojušās atbilstoša profila valsts iestādes: Strazdumuižas internātskola — attīstības centrs neredzīgiem un vājredzīgiem bērniem, VSAC «Rīga» filiāle «Jugla» un Latvijas Neredzīgo bibliotēka. Zīmīgi, ka katra no šīm iestādēm pakļauta citam resoram.
Kopdzīve Strazdumuižā
Kopdzīve nebūt nav augstākā tifloloģiskās domas pilotāža, nedz arī kaut kas ļoti kaitīgs un nepieņemams.
Pirms apmesties Strazdumuižā, katram indivīdam vajadzētu nopietni izvērtēt šāda soļa ieguvumus un zaudējumus. Baisākais no visiem kopdzīves izaicinājumiem ir ģenētiski nepamatota ģimenes veidošana. Cita rakstura problēma ir stipra indivīda nespēja tik mazā teritorijā sevi realizēt un nodoties savām specifiskajām interesēm. Tomēr vēl ilgi netrūks cilvēku, kuriem atrašanās Strazdumuižā ir vienīgais iespējamais socializācijas veids.
Turklāt ir taču iespējams savas attiecības ar Neredzīgo ciematu veidot dažādi: gan dzīvot šeit un strādāt citur, gan dzīvot citur un strādāt šeit. Tas pats attiecas uz kultūras un sporta aktivitātēm.
Es pats esmu dzimis un izaudzis Strazdumuižā, un savu dzīvi citur iedomāties būtu grūti.
Vai nākotnē Strazdumuižai nevajadzētu kļūt par «Dzīves skolu» jauniem cilvēkiem ar redzes invaliditāti, vai tās vide lielā mērā nevarētu kalpot par paraugu videi, kas veicinātu neredzīgu un vājredzīgu cilvēku iekļaušanos sabiedrībā kopumā?
