Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Korim «Jolanta» šogad 130

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2014 / Nr. 11 - 2014

Korim «Jolanta» šogad 130
Ilgvars Hofmanis, LNB Strazdumuižas kluba vadītājs

2014. gadā aprit 130 gadi kopš tagadējās Latvijas teritorijā darbojas neredzīgu un vājredzīgu cilvēku koris. Šis koris darbojies gan Krievijas impērijas, gan Latvijas pirmās republikas un padomju okupācijas laikā, kā arī turpina savu darbību atjaunotajā Latvijas valstī.

Kora dibināšana

Jau kopš dibināšanas 1872. gadā Rīgas Neredzīgo skolā (kas vēlāk kļūst par Neredzīgo institūta daļu) lielu vērību veltīja muzikālajai izglītībai. Audzēkņus mācīja dziedāt, skaņot klavieres, spēlēt cītaru un ērģeles. Literatūrā atrodamas dažādas ziņas par laiku, kad īsti nodibināts Neredzīgo institūta koris. Divus gadus pēc skolas darbības uzsākšanas (1874) sāk strādāt pirmā mūzikas palīgskolotāja Johanna Zēgere [Johanna Sehger], apdāvināta un talantīga pianiste, kura arī pati bija neredzīga.

Rīgas Neredzīgo institūts bija viena no retajām izglītības iestādēm toreizējā Baltijā, kur mācīja abu dzimumu bērnus un jauniešus. 1879. gadā J. Zēgere nodibināja institūta kori 5 meiteņu un 5 zēnu sastāvā. 1997. gadā J. Kravalis grāmatā «Latvijas speciālās skolas 1840 — 1996» to minējis kā neredzīgo kora dibināšanas gadu.

Mēs, šodienas koristi, tomēr izšķīrāmies par kora dibināšanas datumu uzskatīt 1884. gada 21. oktobri, kad (kā LNB Sabiedriskā muzeja materiālos minēts) pirmo koncertu sniedzis «Institūta Izlases koris» paša šīs iestādes direktora Oskara Notnāgela [Oskar Notnahgel 1854 — 1907] vadībā.

Kamerkorī tolaik bijuši 12 dalībnieki, kuri dziedājuši vācu valodā, jo tā bija institūta sarunvaloda. 1891. gadā O. Notnāgelam diriģēt palīdzējusi K. Cībante [1866 — 1951]. Pēc gada jaunā neredzīgā meitene pārtraukusi suku izgatavošanu un saņēmusi algu kā mūzikas palīgskolotāja. Pēc O. Notnāgela aiziešanas no darba un nāves viņa kļuvusi par kora, pūtēju orķestra un cītaru ansambļa vadītāju. Pēdējos darba gados K. Cībante aprobežojusies ar pedagoģisko darbību. 1926. gadā viņa devusies pensijā.

No 1884. gada institūtā sāka mācīt braila (Branštetera) nošu rakstu, kas būtiski palīdzēja mūzikas apguvei. Koris koncertēja gan Rīgā, gan provincē.

Neatkarīgās Latvijas laiks

Kad nodibinājās neatkarīga Latvijas valsts un latviešu valoda kļuva par institūta sarunvalodu, arī koris sāka dziedāt latviski, izcilus vācu klasikas darbus gan vēl aizvien dziedot oriģinālā.

Saskaņā ar institūta noteikumiem mākslinieciskās pašdarbības dalībnieki kā prēmiju saņēma 50 procentus no koncerta ienākumiem.

Kopš 1927. gada Latvijas Neredzīgo institūts ik gadus saņēma Tautas labklājības ministrijas finansējumu (Ls 780), lai varētu apmācīt 3 līdz 4 muzikāli izglītotus bērnus ārpus institūta. Ar ministrijas atbalstu divas muzikāli apdāvinātas audzēknes M. Vītola [vēlāk Sulaine] un L. Ajevska sāka mācīties privātā mūzikas skolā (konservatorijā tolaik neredzīgos jauniešus neuzņēma).

Pašā institūtā darbojušies divi kori, vienā dziedājuši skolēni, otrā — pieaugušie institūta iemītnieki. Koristiem un citiem mākslas amatieriem nav bijis svešs protesta gars. Jau divdesmitajos gados skolas amatieru grupas pieteikušas streiku, bet pēc K. Ulmaņa apvērsuma [1934], kad, Meikola Gudreņika vārdiem runājot, «institūtā tika radīti audzēkņiem tādi represīvi, var teikt pat — diskriminējoši apstākļi». Par kādu toreizējo koncertu vēlākais LNB priekšsēdētājs atceras:

«Koris toreiz nodziedāja slikti, šausmīgi vilka, un diriģents Zalcmanis nekādi nevarēja to kori dabūt, lai tas dzīvāk dziedātu. Labklājības ministrijas departamenta direktors, tāds Sīlis, arī bija ieradies koncertā, un tad teica — kas te noticis, ka koris dzied, it kā no kapa izlīdis?!» Tobrīd koris jau bijis lielākais tautas mākslas kolektīvs institūtā.

Padomju okupācijas laiks

Arī laikā pēc Otrā Pasaules kara skolēni labprāt dziedāja skolas korī. Tā laika labākie solisti bija A. Bergs, V. Ļihoņina, A. Ūsāns, H. Baumanis un L. Vutkēvičs.

Skolā valdīja dziesmots noskaņojums, dziedāja visi. Vakaros sapulcējās zālē, kur A. Vazdiķe vai E. Runga piesēdās pie klavierēm, un pēc pirmajiem akordiem visi uztvēra dziesmas melodiju. Izdziedāja ļoti daudz tautasdziesmu. Skolotāja Aina Krastiņsone atceras, ka, ejot pēc šādas dziedāšanas mājās, vienmēr bijis labs noskaņojums.

20. gs. otrajā pusē šai skolā kā mūzikas skolotāji strādājuši: Voldemārs Sulainis, Leontīne Ajevska, Edgars Runga, Velta Kalniņa, Mirdza Ķirse u. c.

Mūzikas dzīves dvēsele bija skolotājs Voldemārs Sulainis [1914 — 2000]. Par dziedāšanas skolotāju viņš strādāja no 1947. līdz 1995. gadam. Pie viņa dziedāšanu mācījās arī E. Runga, kurš vēlāk pats kļuva par šīs skolas skolotāju. V. Sulainis neredzīgiem bērniem mācīja braila raksta notis, spēlēt dažādus mūzikas instrumentus, vadīja skolas pūtēju orķestri un jaukto kori, kā arī dažādus instrumentālos un vokālos ansambļus. Daudzi vecākās paaudzes neredzīgie, kuri pie viņa mācījušies, uzskata, ka ar savu enerģisko darbu, labestību, atsaucību un prasmi audzēkņu sirdīs iedegt mīlestību pret mūziku V. Sulainis kļuvis par vienu no visvairāk mīlētajiem pedagogiem visā skolas pastāvēšanas laikā. V. Sulainis ilgus gadus vadījis Strazdumuižas pieaugušo pūtēju orķestri, bet laikā no 1946. līdz 1949. gadam — arī pieaugušo kori.

1960. gadā par LNB Rīgas uzņēmuma kora diriģentu kļuva Arnolds Reinholds Skride [1927 — 2010]. Intervijā portālam «Latvijas Ļaudis» diriģents atceras:

«Īpaša vieta bija darbam ar «Jolantu». Nācās ieguldīt daudz enerģijas, lai neredzīgo cilvēku tumsas pasaulē ienestu gaismu un dzīves prieku ar mūzikas palīdzību.»

20. gadsimta otrā puse

20. gs. sešdesmito gadu sākumā korī dziedāja tikai neredzīgi un vājredzīgi cilvēki, vēlāk tajā uzņēma arī redzīgos. Uz jautājumu, kā koris, ja tajā bija tikai neredzīgi cilvēki, varēja zināt, kad iesākt dziedāt reizē, vispusīgi apdāvinātais korists, komponists, pedagogs, matemātiķis un vēlāk arī braila raksta tipogrāfijas redaktors Edgars Runga [1930 — 2011] atbildēja, ka, lai koris sāktu dziedāt reizē, diriģents izmantojis vārdus «sākam» vai «un», pēc kuriem koris varēja sākt dziedāt.

1968. gadā pēc kora dalībnieka Pētera Jaunzema ierosinājuma korim piešķirts nosaukums «Jolanta» (nosaukums izvēlēts, gūstot ietekmi no P.Čaikovska tāda paša nosaukuma operas, kuras galvenā varone ir neredzīga meitene).

1969. gadā koris ieguva godpilno Tautas kora nosaukumu. Kā nozīmīgu notikumu neredzīgo cilvēku muzikālajā darbībā E. Runga atcerējās 1970. gadā iznākušo skaņu plati ar piecām kora izpildītajām dziesmām, no kurām «Rudens» bija E. Rungas komponēta ar Bruno Saulīša vārdiem.

Līdz 1985. gadam E. Runga dziedāja korī «Jolanta», bija kora biroja priekšsēdētājs, kopā ar Lauru Daubiņu rakstīja kora vēsturi. Saviem audzēkņiem mūzikas stundās E. Runga teicis:

«Neredzīgiem cilvēkiem vienīgās lasīšanas iespējas ir rokas, bet dziedāšana ir vienīgais muzicēšanas veids, kur tās nav aizņemtas.»

20. gs. 60. — 80. gados koris sniedz vieskoncertus visā bijušajā PSRS teritorijā. Jolantieši dziedājuši Tartu, Viļņā, Tbilisi, Krasnojarskā, Maskavā, Mahačkalā, Dušambē un citur. Koris piedalījies vairākos dziesmu svētkos. Kora repertuārā ir gan latviešu un ārzemju klasika, gan mūsdienu komponistu dziesmas.

Bija laiks, kad «Jolanta» iestudēja tādus lielus darbus kā A. Jurjāna kantāte «Tēvijai», P. Barisona kantāte «Brīnumzeme», J. Ivanova simfoniskā poēma «Atlantīda» un daudzus citus. Kā atceras kādreizējie koristi, okupācijas varas iestādēm kantāte «Tēvijai» šķitusi pārāk patriotiska un tās pieprasījušas šo skaņdarbu no repertuāra izņemt. Koris palicis pie sava, norādot, ka tikai šajā monumentālajā skaņdarbā vispilnīgāk spēj izpausties Veras Ļihoņinas solistes talants. Koncertos kantāte guvusi vētrainu klausītāju atsaucību.

Izcili solisti bijuši arī Kuprians Drozds, Māra Skride, Alberts Ūsāns un citi. Kori pavadījis pat simfoniskais orķestris. Uzplaukuma laikā maksimālais koristu skaits sasniedzis 70 cilvēku.

Mūsdienas

Laiki mainījās, gandrīz pilnīgi sabruka iepriekšējās dzīves ekonomiskais pamats — LNB Rīgas MRU. Applūda un uz pusgadu savu darbību pārtrauca Strazdumuižas klubs. Kad 1994. gadā Rīgas domes Izglītības, kultūras un sporta departaments uzsāka mūsu amatieru grupu vadītāju algošanu, kā pirmajam, sākotnēji tikai par nepilnu slodzi, algu izmaksāja kora «Jolanta» mākslinieciskajam vadītājam.

Šodien «Jolanta» ir relatīvi neliels senioru koris, kurā pašlaik ir 22 dalībnieki. Spītējot vecumam, finansiālajiem un mākslinieciskajiem ierobežojumiem, koris vēl pērn piedalījās dziesmu svētkos.

Mums ir cerība — pēdējā laikā Strazdumuižas korī iestājušies vairāki jauni cilvēki, kuri nereti ne tikai dzied solo, bet arī prot spēlēt mūzikas instrumentus.

Šā gada 22. novembrī ar Rīgas domes atbalstu notika kora 130. gadskārtas koncerts, kurā piedalījās šādi solisti: Anna Dubovika, flauta, Māra Pilante, vokāls, Patrīcija Hofmane, vokāls, Ojārs Mengots, klarnete, Antons Sņegovs, vokāls.