Nodaļa — Mūsējo literatūra

Dzērves

Inga Kravale

Atceros šogad 25. septembris iekrita svētdienā. Diena solījās būt rudenīgi dzestra, taču ne lietaina, kā tas rudenī Latvijā biežāk mēdz būt. Nedroši saules stari glāstīja manus vaigus, un lapas čabēja kā zelta naudiņas zem kājām, kad nesteidzīgā solī pastaigājos kopā ar suni sūnām apaugušā siliņā. Aizdomājusies vēroju suņuku, kurš aizrautīgi ar purniņu ripināja čiekurus. Un tad pacēlu galvu augšup, pēkšņi apstājos, jo gaisā ieraudzīju līdz smeldzei skaistu skatu — dzērves devās projām. Kārtīgā, lielā kāsī šie cēlie putni pameta Latviju, jo tuvojošais sals tos dzina tālāk uz dienvidiem. Dzērves pakļāvās šiem dabas likumiem, lai cik mīļš būtu kļuvis dzimtais purvs, tām bija jādodas projām. Uz atgriešanos, jo arī to noteica māte Daba.

Un tad es atcerējos par kādu kalnu Briselē, lai gan droši vien tādi kalni ir arī Dublinā, Londonā, Helsinkos vai jebkur citur plašajā pasaulē. Šādos kalnos pulcējas tauta, kuras ļaudis ir pametuši savas mājas gluži kā dzērves. Tāpēc kalnu tā arī sauc — Dzērvju kalns. Tur sanāk latvieši, lai kopā dziedātu, dejotu, sarunātos un dalītos atmiņās par mājām, lai rastu apliecinājumu savām saknēm. Cilvēki, kuriem gluži kā dzērvēm kāds spēks licis pamest dzimto vietu, meklē pavedienus uz Dzērvju kalnu, jo tas ir kā pierādījums, kā apsolījums, ka reiz spēks, kas dzina tos projām, sauks un atvedīs arī mājās tāpat kā dzērves pavasarī. Nāks taču reiz pavasaris arī mūsu zemei. Tāpēc es jums saku: gaidīsim savas dzērves mājās pie klāta vakariņu galda!