Nežēlojas, bet strādā un pelna

Diena.lv

«Dienas» un VDEĀVK projektā «Novērtē to, kas tev ir» top iedrošinoši stāsti par pozitīvo pieredzi uzņēmumos, kuros cilvēki ar invaliditāti ir pilnvērtīgi strādājošie. Viens no šādiem darba devējiem ir veikalu tīkls Rimi.

«Nevarētu teikt, ka invalīdu nodarbināšanas ziņā visu esam ideāli realizējuši, esam pusceļā, bet vismaz esam apzinājušies, ka tas ir svarīgi,» saka Rimi Latvia personāla vadītāja Līga Stabulniece.

Ja grib, tad var

Mihails Pudovs Rimi strādā astoņus no saviem 28 gadiem. Viņam ir invaliditāte kopš dzimšanas – bērnu cerebrālā trieka. Puisis mācījies Rīgas 2. speciālajā internātpamatskolā, kur ieguvis arī pavāra palīga kvalifikāciju, jau skolas laikā gājis Rimi praksē un pēc tās palicis strādāt uzņēmumā. Mihails Rimi hipermārketa Valdemārs kulinārijas nodaļā ir pavāra palīgs – griež dārzeņus un citas sastāvdaļas salātiem. «Kad kāds aiziet atvaļinājumā, mazgāju arī traukus,» Mihails stāsta. Puisis ir izpalīdzīgs, ar kolēģiem saprotas labi, labprāt uzklausa viņu padomus. Darbā mīnusu neesot. Kas viņam patīk visvairāk? «Tas, ka palīdzu cilvēkiem.» Mihails stāsta, ka strādā tāpēc, lai pelnītu naudiņu un lai dzīve būtu interesantāka,» puisis saka.

Invalīdi ir lojāli, atbildīgi un apzinīgi darbinieki, novērojusi L. Stabulniece un bilst: «Esam gatavi nodarbināt vairāk invalīdu, nekā viņi piesakās. Iespējams, viņi baidās no sabiedrības attieksmes, trūkst informācijas un labu piemēru, kas iedrošinātu. Arī veselam cilvēkam, nākot uz jaunu darbavietu, ir bail.»

Tādi paši kā pārējie

Mihails ir tikai viens no vairāk nekā 130 Rimi Latvia darbiniekiem ar invaliditāti (2,6% no visiem Rimi strādājošajiem), un ik gadu šis skaitlis kļūst lielāks, stāsta L. Stabulniece. Rimi Latvia strādā cilvēki ar 2. un 3. grupas invaliditāti, un daļa no viņiem ir Rimi darbinieki, kas turpina strādāt arī pēc tam, kad cietuši autoavārijā vai no smagas slimības. Visvairāk ir darbinieku ar slēpto invaliditāti (piemēram, epilepsija, cukura diabēts), bet ir arī cilvēki ar kustību traucējumiem, vājdzirdīgie. «Bijām sākuši komunikāciju arī ar Latvijas Neredzīgo biedrību, viņi pat bija gatavi palīdzēt sagādāt tā dēvētos runājošos svarus, lai neredzīgie varētu fasēt produktus. Taču sapratām, ka īsti nevaram viņus nodarbināt, jo mums nav fasēšanas darbu. Bija žēl, jo interesentu bija daudz, ap četrdesmit. Nav jau tā, ka invalīdi stāvētu rindā uz iespējām strādāt,» teic L. Stabulniece.

Invalīdi Rimi strādā gan par pārdevējiem, kasieriem, pavāriem un konditoriem, gan arī vadības komandā, taču neviens amats pienākumu ziņā viņiem nekādi netiek īpaši pielāgots. Arī obligātās veselības pārbaudes invalīdiem jāspēj iziet. «Ja neizdodas pārbaudi iziet, nevajag visam atmest ar roku, jo ir taču arī citi amati, kuros ir cita specifika,» L. Stabulniece iedrošina un piebilst, ka darbinieki ar invaliditāti nemaz negribot, lai viņiem kaut ko īpaši pieskaņotu. «Viņi vēlas būt tādi paši kā visi. Grib tādas pašas iespējas un attieksmi.» Arī darba vietas pielāgošana Rimi vienmēr izrietējusi tikai no konkrētā darbā jau pieņemtā cilvēka vajadzībām.

Definēja kā stūrakmeni

Darbinieki ar invaliditāti Rimi Latvia ir kopš 1997. gada, taču apzinātāka viņu piesaiste sākās pirms gadiem pieciem, kad Rimi Baltijas grupas līmenī sāka mērķtiecīgāk nodarboties ar sociālās korporatīvās atbildības jautājumiem. «Definējām, ka nodarbinām dažādus darbiniekus. Tas mums ir svarīgi, jo arī mūsu klienti ir ļoti dažādi,» stāsta L. Stabulniece un norāda, ka ikdienā kolektīvam ir mazliet jāpielāgojas kolēģim ar invaliditāti, arī tiešajam vadītājam ar viņu, iespējams, vairāk jāstrādā un jāseko, lai kolektīvā nerastos nesaprašanās, jo «mūsu sabiedrībā neesam vēl pieraduši redzēt sev līdzās atšķirīgus cilvēkus».

Rimi Latvia invalīdu nodarbināšanā plānots ieviest skaidrāku stratēģiju un konkrētāku taktiku — ko un kā darīt, vai un ko mainīt, lai piesaistītu vairāk invalīdu. «Nākotnē gribam nodarbināt līdz 5% darbinieku invalīdu,» saka L. Stabulniece.

VDEĀVK vadītāja Andra Zīverta viedoklis:

«Invalīdi ir dažādi — gan tādi, kuru mērķis ir iegūt invaliditātes statusu un saņemt sociālās garantijas, gan tādi, kas cīnās ar slimību un par atgriešanos darba tirgū. Viņi ir gatavi mācīties, apgūt jaunu profesiju. Arī darba devēju attieksme pret invalīdu nodarbināšanu ir atšķirīga. Daudzi ir piesardzīgi, jo no invalīda kā darbinieka ir grūti atbrīvoties. Ir izveicīgie izmantotāji, kas mēdz izmantot mūsu klientus kā kurjerus, jo viņiem transports ir par brīvu, plus vēl uzņēmums iegūst nodokļu atlaides. Ir arī godprātīgi darba devēji, kam ir pārliecība, ka invalīdi jānodarbina, lai atbalstītu viņu integrāciju sabiedrībā. Jaunajā darbspēju novērtēšanas sistēmā vairāk fokusējamies uz veidiem, kā invalīdiem palīdzēt, nevis ar viņiem auklēties.»