Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Bērni viesojas Strazdumuižas ciematā

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2014 / Nr. 4 - 2014

Bērni viesojas Strazdumuižas ciematā
Anita Zvirgzde

Pulksteņi runā, pults pasaka krāsu, bet baltais spieķis — rāda ceļu. Re, cik interesanta ir neredzīgu cilvēku dzīve! Tā noteikti padomāja bērni, kuri aprīļa sākumā viesojās pie LNB Centrālās valdes ar mērķi — iepazīt citādu pasauli. Vecumā no 5 līdz 6 gadiem bērni čakli uzkrāj pieredzi un sniedzas pēc jaunām zināšanām, tāpēc viesošanās Strazdumuižas neredzīgo ciematiņā viņiem pavēra aizkaru līdz šim nezināmai pasaulei.

Rīgas 88. bērnudārza bērni LNB Tiflotehnikas nodaļā pirmo reizi ieraudzīja kalkulatoru, kas runā, rokas pulksteņus, kas laiku pasaka priekšā, lasīšanas lupas un pat teleskopus. Ar lielu interesi viņi tos pētīja, izmēģināja un uzdeva daudz jautājumu. Katrs gribēja dzirdēt, kā ķermeņa svari, kas piemēroti neredzīgu cilvēku vajadzībām, nosauks tieši viņa svaru. Un ieskatīties teleskopā. Daži pat mēģināja noskaidrot ādas krāsu, pieliekot krāsu noteicēju blakus bērnam ne tikai pie jakas, bet arī zoda. Interesanta viņiem likās šī jaunā pasaule!

Pēc tam bērni devās uz LNB žurnāla «Rosme» redakciju uzzināt — kā neredzīgi cilvēki lasa, kā viņi raksta un kā tiek izdots žurnāls, kas pielāgots šo cilvēku vajadzībām. Šeit, nu, gan viss likās vēl jocīgāk, jo izrādījās, ka neredzīgi cilvēki neprot rakstīt tā, kā viņi mācās bērnudārzā. Burti tie paši, bet rakstība — citāda. Žurnāla redaktore zīmēja braila punktus un mācīja bērniem alfabētu, ļaujot katram pēc tam pamēģināt lielo burvestību — ierakstīt datorā savu vārdu un ļaut braila printerim to pārvērst braila punktiņos.

«Oho! Un kas te rakstīts?» jautā viens zēns, saņēmis savu vārdu brailā. Turot blakus braila alfabētu, viņš pacietīgi skaitīja punktiņus un meklēja pareizos burtus. Tagad tas it nemaz vairs nelikās grūti!

Atbildējuši uz redaktores viltīgajiem konkursa jautājumiem un saņēmuši balvā končiņas, bērni atvadījās un devās tālāk — uz rehabilitācijas centru, kur viņus gaidīja jauni pārsteigumi.

Pa ceļam bērni mācījās ieklausīties apkārtējās skaņās un iedomāties — kā neredzīgs cilvēks prot iet. Kad garām pa ceļu brauca mašīna, visi apstājās, aizvēra acis un mēģināja noteikt — cik mašīnu brauc, uz kuru pusi? Vēlāk bērni pat saklausīja putnu balsis un tālumā suņus rejam. Izrādījās, ka pastaiga var būt tik interesanta!

Sociālā rehabilitētāja Kitija sagaidīja bērnus pie rokdarbu plaukta. Tas bija tik krāsains un pilns ar jaukumiem, ka bērniem atkal izbrīnā pavērās mazās mutes — vai tad to visu prot uztaisīt neredzīgi cilvēki? Mālu veidojumi, filcētas puķes, pērļotas rokassprādzes, dekupāžas darbi un mezglojumi. Bērni stāstīja, ka viņi bērnudārzā labprāt veido un zīmē, tāpēc ar prieku piedalījās radošajā darbnīcā un rādīja savas zīmēt prasmes.

Kad, nu, arī šeit viss apskatīts, bērnus gaidīja dienas lielākais pārsteigums. Sasēduši atpūtas istabā un brīnumu gaidās aizturējuši pat elpu, pēkšņi viņu priekšā nostājās — suns! Pavisam īsts, asti luncinādams, ar viņiem sasveicinājās zelta retrīvera šķirnes suns-pavadonis vārdā Teodors.

Bērni uzzināja, ka šis ir ļoti neparasts un gudrs suns, kas ved savu saimnieku uz darbu un mājās, ved uz veikalu un pat teātri. Teodora saimnieks Aleksejs strādā rehabilitācijas centrā, tāpēc suns-pavadonis ir viņam blakus katru dienu.

Viņš stāstīja bērniem par šī īpašā suņa īpašo darbu neredzīgu cilvēku labā un rādīja paklausības komandas. Kad bērni interesējās par Teodora rotaļlietām, suns tūlīt atnesa savu mīļāko mantiņu atpūtas brīžiem — lielo, pūkaino lāci. Ak, tad gan skanēja smiekli, un Teodors jutās bezgala lepns, ka tieši viņš šajā dienā var justies tik īpaši!

Nodziedājuši Teodoram nākamajai dzimšanas dienai veltītu dziesmiņu par alfabēta burtiem, bērni saņēma īpašas dāvanas — Teodora portreta uzlīmītes.

Smaidi no bērnu sejām nezuda pat atpakaļceļā uz autobusu. Tik daudz informācijas, pozitīvu emociju un iespaidu!

Pateicībā par interesanto dienu bērni dāvināja pašu rociņām ceptus smilšu raušus. Tas, lai saldas atmiņas par viņu viesošanos vēl ilgi paliktu mūsu atmiņā.

Paldies visiem, kas palīdzēja: Lienei Ostrovskai, Lindai Postalovskai, Anitai Zvirgzdei, Sandrai Smonai, Aleksejam Volkovam un Kitijai Okatei-Vatjkovičai!