Mūsu «Baltais Zvirbulis» — Ņina Kramiņa
Ilgvars Hofmanis, LNB Strazdumuižas kluba vadītājs
Šogad aprit 10 gadi apbalvojumam «Baltais Zvirbulis», ko piešķir Rīgas Dome par sasniegumiem kultūrā. 10. aprīlī mūzikas namā «Daile» Rīgā pulcējās ne tikai šī gada nominanti, bet arī visu iepriekšējo gadu laureāti, kuru vidū jau 2004. gadā bija arī toreizējā Strazdumuižas kluba vadītāja Ņina Kramiņa. Balvu Ņ. Kramiņai piešķīra «Par ieguldījumu Latvijas Neredzīgo biedrības Strazdumuižas kluba kultūras tradīciju uzturēšanā». Diemžēl, šodien viņas vairs nav mūsu vidū.
Visi laureāti saņēma izdevumu «Baltais Zvirbulis. Gada balva kultūrā 2004 — 2014». Balvas pastāvēšanas laikā apbalvojumu saņēmušas 164 personas, kuru dzīves un darbības apraksti, tātad arī Ņ. Kramiņas dzīves stāsts, publicēti minētajā izdevumā. Ar dažādiem priekšnesumiem pasākumu kuplināja Rīgas skaņraži.
Lai saņemtu mūsu cienījamai priekštecei paredzēto pagodinājumu, t. i., minēto izdevumu, mēs, Strazdumuižas Drāmas un Dzejas teātra režisore Inese Vanaga, mans tēvs, Strazdumuižas kluba darbinieks Vilis Hofmanis, un es pats, šo rindiņu autors Ilgvars Hofmanis, līdz ar citiem ieradāmies mūzikas namā.
Atmiņas par Ņinu
Ņina Kramiņa vadīja Strazdumuižas klubu laikā no 1993. līdz 2005. gadam, uzsākot šo darbu sevišķi grūtos apstākļos.
Ņina Kramiņa dzimusi 1934. gada 28. oktobrī toreizējā Bauskas apriņķa Iecavas pagasta «Mazmellupos». Viņas uzvārds tolaik bijis Dmitroviča. Kad pienācis skolas laiks, meitenei jebkuros laika apstākļos nācies doties 7 km tālajā ceļā cauri mežam. Ziemā ceļš bijis aizputināts. Arī uzturs kara laikā bijis trūcīgs, un bērni daudz slimojuši. Ar masalām saslimusi arī Ņina, nonākot bērnu slimnīcā. Zūd redze. Pavisam Rīgā, Maskavā un Odesā Ņ. Kramiņai veiktas apmēram 17 acu operācijas, bet rezultāta nekāda. Viņa, uzzinājusi par īpašas, neredzīgiem bērniem domātas skolas esamību, dedzīgi vēlējās tur nokļūt. Ja vecāki neļaušot tur braukt, meitene solījās noslīcināties. Sapnis piepildījās 1949. gadā, kad 15 gadu vecumā Ņina nokļuva tagadējā Strazdumuižas internātskolā. Mācībās sekmes bijušas labas. Pēc skolas beigšanas jaunā censone mācījusies bijušajā Izglītības un kultūras darbinieku tehnikumā, ko pabeigt neizdevās.
Ņ. Kramiņa strādājusi gan par pionieru vadītāju jau minētajā skolā, gan neredzīgo bibliotēkas bibliotekāri. Tomēr visai drīz viņa nonāca LNB Rīgas Mācību un ražošanas uzņēmumā, kur nostrādāja 32 gadus līdz 1992. gada 29. oktobrim. Visus šos daudzos gadus kultūrai bija iespējams veltīt tikai brīvo laiku. Viņa dziedāja korī «Jolanta», Krievu dziesmu korī dziedāja solo, spēlēja teātri un deklamēja dzeju. 20. gs. 90.-to gadu sākums nāca ar skarbiem pārbaudījumiem mums visiem. Komunistiskajai okupācijai sabrūkot, zaudēja darbu lielākā daļa no Rīgas MRU strādājošajiem.
Ņ. Kramiņa nevēlējās samierināties nedz pati ar savām, nedz līdzcilvēku ciešanām. Vai tikko ieviesto demokrātiju nevarētu attiecināt arī uz ražošanu? Turklāt Atmodas laikā un pat vēl senāk tā sauktā pilsoniskā līdzdalība izrādījusies gana efektīva. Apmēram tā domāja Ņ. Kramiņa, un es labi atceros viņas rīkotās masu sapulces, kurās sanākušie pieprasīja darbavietu saglabāšanu. Priekšniecībai bija cits viedoklis. Taču atšķirībā no daudziem sava laika un likteņa biedriem aktīvā sieviete ilgi nespēja sēdēt dīkā. 1993. gadā LNB nolēma atdalīt Strazdumuižas dzīvojamās mājas un klubu no uzņēmuma. Sociālo un kultūras objektu apsaimniekošanai izveidoja SIA «Strazdumuiža», ko vadīt uzticēja Vladimiram Kropam. Ilgtermiņā šis lēmums izrādījās vairāk kā noderīgs. Tieši V. Krops atkārtoti aicināja Ņ. Kramiņu kļūt par kluba vadītāju.
Jaunajā darbā viņa stājās 1993. gada 4. augustā. Sākās spilgtākais, bet nebūt ne laimīgākais mūža posms. Palīdzīgu roku sniedza gan Melizanda Veidemane, gan Alvīne Aļeksējeva, gan citi līdzcilvēki. Sākotnēji viņa veica vadītājas pienākumus brīvprātīgi. Klubs applūda un vairāk kā pusgadu nedarbojās. Tolaik saziņā ar pašvaldību liela nozīme bija personīgiem kontaktiem, un Ņ. Kramiņa prata panākt, ka gan kluba tautas mākslas kolektīvu vadītāju algas, gan tolaik arī kluba komunālos maksājumus veica Rīgas Dome. Ne tikai 7 agrākie kolektīvi atjaunoja savu darbību, bet 1995. gadā pilnīgi no jauna radās bērnu vokālais ansamblis «Cielaviņa».
Ņ. Kramiņa prata panākt, ka pie kora «Jolanta» atgriezās pazīstamais diriģents Arnolds Reinholds Skride. Lūk, ko par savām attiecībām ar Maestro aizgājēja teikusi Birutai Eglītei, Skridu ģimenei veltītās grāmatas «Vienas ģimenes fenomens» autorei:
«Es neredzu nemaz — ne namus, ne cilvēkus, neko! Bet, kad Arnolds Skride nostājās kora priekšā, es viņu redzēju. Sajutu katru žestu, sejas izteiksmes maiņu, acu pavēlošo skatienu, — mēs kaut kā īpaši dziedājām! Dzirdēju, kā viņš ievelk elpu, aiztur, atkal atbrīvo. Likās, mums ir kopīga asinsrite. Apbrīnojama, neaizmirstama sajūta!»
Gadu tūkstošu mijā nevalstiskais sektors vēl nebija attīstīts. Nedaudzās NVO vēl nerakstīja projektus un nebija kam tos iesniegt. Publisko naudu vēl samērā reti sadalīja, rīkojot konkursus. Sarežģītā komunikācija ar pašvaldību un nedaudzo sponsoru meklēšana, daudzie un dažādie izaicinājumi, kas tik pēkšņi satricināja mūsu agrāk mierīgo dzīvi — tas viss un vēl daudz kas cits radīja aizvien nopietnākas veselības problēmas. Tādēļ 2005. gadā Ņ. Kramiņai nācās no darba aiziet un apmesties uz dzīvi VSAC «Rīga» filiālē «Jugla», ko vēl aizvien mēdz dēvēt vecajā vārdā par pansionātu.
Ņina Kramiņa no mums uz mūžu šķīrās 2013. gada 31. martā. Viņa apglabāta Jaunciema kapos.
Tik sarežģītos apstākļos vadot Strazdumuižas klubu, Ņ. Kramiņa pierādīja, ka pilnīgi neredzīgs cilvēks var sekmīgi strādāt arī tad, ja darbavieta nebūt nav pilnībā socializēta.
Pašlaik Strazdumuižas klubā algotu darbu strādā 13 cilvēki, no kuriem četriem ir redzes problēmas. Bet mēs ar savu darbu cenšamies radīt prieku visiem vienīgā Juglas apkaimes kluba apmeklētājiem. Un par tā visa saglabāšanu un atjaunošanu paldies jāsaka Ņinai Kramiņai — mūsu «Baltajam Zvirbulim»!
