Viss, kas ir apaļš, ir labs
Inga Kravale

Svētkiem patīk, ka tos svin, par tiem domā, rada un ļaujas. Ka mēs, cilvēki, atrodam tiem laiku, atrodam viens otru un noķeram savās sajūtās ikdienas steigā nezin kur zaudēto prieka dzirksti. Par to pārliecinājos Otrajās Lieldienās, kad LNB Cēsu TO telpās pulcējās tie, kas vēlējās savu pavasara svētku sajūtu nosargāt un paturēt mazliet ilgāk. Un, šķiet, ka mums tas izdevās.

Saimnieces lomā iejutusies Irēna Lāce atgādināja, kāds spēks slēpjas senajās tradīcijās, ikvienu sanākušo gan sirsnīgi noperot ar izplaucētiem bērzu zariem, gan pacienājot ar brālīgi sadalītu olu, tā cerot uz draudzīgu turpmāku sadzīvošanu. Neizpalika arī tradicionālie rituāli, kas sanākušajiem solīja gan veselīgi sārtus vaigus, liekot notiesāt vismaz 13 dzērveņogas, gan aizsardzību pret nelabvēļu runām, ja vien bērzu zaros ievītu sarkanus pavedienus. Cik daudz ticamības vai rotaļīguma ietvērām šajās izdarībās, lai paliek katra paša ziņā, tomēr godu senču tradīcijām sanākušie atdeva, un tas nav mazsvarīgi, ja domājam par savu vērtību saglabāšanu.

No tradīciju ievērošanas neizmuka arī draiskais Lieldienu zaķis, kas šogad Cēsīs bija ieradies Antras Kronbergas izskatā. Viņas ziņā bija aicināt viesus piedalīties vēl lustīgākās Lieldienu izdarībās. Olu kaujas, olu ripināšana un šūpošanās ļāva sanākušajiem pamodināt sevī mītošo bērnu, ar aizrautību piedaloties tik zināmajās Lieldienu lustēs.

Klātesot veselīgai pašironijai, viesi šūpojās uz lielajām vingrošanas bumbām, jo zaķis apgalvoja, ka tā veicinot auglību, tiesa, ļaujot vaļu pārdomām, kur šī auglība katram būtu vairāk vēlama.

Jāteic, šogad Lieldienu zaķis cēsiniekiem daudz neļāva baudīt vēderpriekus, lai gan arī tiem bija sava nozīmīga vieta, jo līdzi atnestie un lielākoties pašu rokām sarūpētie gardumi tā vien prasījās tikt izgaršoti un atzinīgi novērtēti. Taču savs laiks bija jāatvēl pavasarīgi vieglām aktivitātēm, un neviens par to īpaši nekurnēja. Piemēram, ar plāna punktiem rokās viesi tika norīkoti garauša noslēpto olu meklējumos. Tad nāca kārta tuvākās nākotnes paredzēšanai, jo pēc senajiem ticējumiem Lieldienās to izdodas ieraudzīt. Ar asprātīgām piezīmēm kopīgi mēģinājām skaidrot, ko sola drīzā vasara. Piemēram, ko domāt par šādiem izzīlētiem priekšmetiem kā monēta, zīdaiņa grabulītis, gredzens vai pudeles korķis? Iemesli raizēties par izzīlēto nākotni nevienam neradās, jo tas taču skaidrs — viss, kas ir apaļš, ir labs!

Tiem, kas, izdzirdot, ka Lieldienu lustes Cēsīs turpinājās ar atrakcijām, kuras dēvēja gan par oliņas lobīšanu, gan pelīšu pīkstēšanu, gan par bombardēšanu, labprāt apmierinātu savu ziņkārību un vēlētos noskaidrot ko sīkāk, jāteic, ka ir tikai viens ceļš, kā to izdarīt. Un šis ceļš ved uz Cēsīm. Vietā, kur par svētkiem domā, tos rada un tiem arī ļaujas.