Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Jaunieši ikdienā nesastop cilvēkus ar īpašām vajadzībām

PakalpojumiŽurnāls RosmeArhīvs2014Nr. 6 - 2014

Nodaļa — Notikumi citās organizācijās

Jaunieši ikdienā nesastop cilvēkus ar īpašām vajadzībām
Sarma Freiberga, fonda «Nāc līdzās!» vadītāja, Diena.lv

Sadarbībā ar Kuldīgas, Daugavpils un Jelgavas pilsētu izglītības nodaļām aicinājām uz reģionālo festivālu Nāc līdzās! koncertiem un izstādēm 8. un 11. klašu vispārizglītojošo skolu audzēkņus, lai viņus vestu soli tuvāk vienaudžiem ar īpašām vajadzībām.

Koncerti un izstādes kalpoja par impulsu domrakstu konkursa darbiem par tēmu «Būt līdzās!».

Jelgavnieks Kristians Konters raksta:

«No sākuma biju atturīgs, kad lēmu, vai pasākumu apmeklēt vai nē, jo zināju, ka jebkurā gadījumā no koncerta aiziešu ar depresiju, ar kuru pietiktu trīs mēnešiem.

Tomēr riskēju. Mans pareģojums piepildījās — koncertu pametu aptuveni 40. minūtē. Garastāvoklis bija tik drūms un depresīvs, ka bezmaz vai gribējās iet pēc virves. Mani bija sasniegusi atklāsme, ka mana dzīve ir tik sasodīti viegla un manas problēmas nesalīdzināmi niecīgas salīdzinājumā ar šiem jauniešiem, un viņiem pietiek spara un gribasspēka, lai nostātos uz skatuves un pierādītu, ka, lūk, viņi var!

Un ko es? Tikai čīkstu un vaidu, kad uzdod kādu lielāku mājasdarbu vai beidzas čipsi pakā. Nu, tad, ko īsti nozīmē «būt līdzās»?

Lūk, kā es to saprotu. Katrs cilvēks uz šīs pasaules, neatkarīgi no tā, vai viņam ir kādi traucējumi, vai nē, vēlas, lai viņu kāds uzklausa, atzīst, saprot un dalās ar viņu priekā. Neviens nevēlas, lai pret viņu sabiedrība izturas savādāk trūkumu dēļ.

«Būt līdzās» nozīmē sniegt cilvēkam šīs pavisam vienkāršās vēlmes — uzklausīt un atbalstīt citam citu, lai cik grūti neklātos. Tas ir — būt cilvēcīgam.»

Pat, ja visi jaunieši, kas apmeklēja koncertus, vēl nespēja noformulēt, ko nozīmē «būt līdzās», tad lielākais ieguvums noteikti bija tas, ka viņi visi sāka aizdomāties par savām dzīves vērtībām, kam dažs labs līdz šim nebija veltījis lielu uzmanību.

Kuldīdznieks Kristers Nolle:

«Es vēlētos, kaut visi cilvēki uz pasaules nodzīvotu vienu dienu kā aklie vai riteņkrēslā. Varbūt tad mēs visi beidzot saprastu, cik patiesībā tas ir grūti.»

Daļa jauniešu jau iet tālāk un raksta par to, ko darīt, lai sabiedrība kļūtu vienotāka, lai pieņemtu citādāko. Dmitrijs Bogdanovs, Daugavpils 17. vidusskola:

«Mēs arvien vairāk runājam par iecietību, toleranci, izpratni, īpaši par to nepieciešams runāt skolās, jo tieši bērni, īpaši pusaudži, ir tie neiecietīgākie un nežēlīgākie.

Mūsdienu materiālajā pasaulē, kurā dominē naudas un varas ietekme, ir svarīgi neaizmirst par līdzcietību, žēlastību, iecietību!»

Savu domrakstu atziņu apskatu gribu noslēgt ar citātu no 1. vietas ieguvējas Glorijas Pecevičas citēto Zentu Mauriņu:

«Tu nebūsi ne lieks, ne mazvērtīgs, ne sīks, ja esi kādam vajadzīgs.»

Man ir patiess prieks, ka mums izdevās savest kopā šos it kā atšķirīgos, bet sirdīs līdzīgos jauniešus.

Prieks, ka daļa no viņiem ir sākusi aizdomāties, kā mums labāk dzīvot vienotā telpā. Kā cienīt un respektēt to, kurš nav gluži kā tu pats. Prieks, ka saņēmām atziņas, ka «šie atšķirīgie cilvēki izkrāso pasauli ar savu spēku, izturību un saviem darbiem».

Konkursa finālam tika iesūtīti 25 labākie domraksti no Kuldīgas, Daugavpils un Jelgavas skolām.

Tos vērtēja žūrijas locekļi: Dainis Īvāns, publicists, rakstnieks, Laura Davidavičus, radio žurnāliste, Undīne Adamaite, laikrak-sta «Diena» Kultūras daļas redaktore, Sarma Freiberga, fonda «Nāc līdzās!» vadītāja, Marta Bieriņa, fonda pārstāve.

Labākos domrakstus var lasīt fonda mājaslapā www.naclidzas.lv.