Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Labas gribas vēstnieki paraksta diskriminācijas novēršanas memorandu

Pakalpojumi / Žurnāls Rosme / Arhīvs / 2014 / Nr. 6 - 2014

Labas gribas vēstnieki paraksta diskriminācijas novēršanas memorandu

Pieci labas gribas vēstnieki parakstījuši memorandu, apņemoties kopīgiem spēkiem strādāt pie sabiedrības izglītošanas, lai izskaustu diskrimināciju Latvijas sabiedrībā.

Ar šo pasākumu tika aizsākta SIF sadarbībā ar Latvijas Cilvēktiesību centru un Latvijas Tiesnešu mācību centru organizētā informatīvā kampaņa «Šodien Tu. Rīt Tevi. Stop diskriminācijai» (Youtube).

Informatīvās kampaņas ietvaros pirmo reizi Latvijas vēsturē tiek veidots valsts pārvaldes institūciju un NVO sadarbības tīkls, lai izstrādātu un ieviestu uzraudzības sistēmu — instrumentu regulārai datu apkopošanai un diskriminācijas novēršanas politikas izvērtēšanai.

Memorands vizuāli noformēts kā glezna. Tās autors ir viens no labas gribas vēstniekiem — vjetnamiešu izcelsmes mākslinieks Kao Viets Ngujens, kurš Latvijā dzīvo jau desmit gadus un ne reizi vien ir sastapies ar rasu aizspriedumiem un ar tiem saistītu diskrimināciju.

«Esmu pamanījis, ka Latvijā cilvēki baidās no ārzemniekiem. Viņiem šķiet, ka iebraucēji kaut ko atņems. Taču tā nav. Iebraucēji ierodas ar citādākām zināšanām un skatījumu, viņi var dot savu pienesumu valsts attīstīšanā,» uzskata Kao Viets Ngujens.

Swedbank valdes locekle Irīna Pīgozne ir viena no nedaudzajām sievietēm Latvijas lielo uzņēmumu valdēs, un viņa novērojusi, kā stereotipi ietekmē sieviešu karjeru:

«Aptaujas rāda, ka augstskolu absolvējušas jaunas sievietes uzreiz pēc skolas ir gatavas strādāt par zemāku atalgojumu nekā vīrieši un pieņem, ka nāksies tērēt vairāk laiku un enerģijas, lai kāptu pa karjeras kāpnēm. Taču šie cipari bez plašāka konteksta neko daudz nepasaka. Drīzāk atkal pastiprina to cilvēku apziņu, kas domā — jā, šāda prakse pastāv un es neko nevaru ietekmēt. Tāpēc gribētu aicināt atbrīvoties no pašu uzliktajiem dzimumu rāmjiem, kas traucē attīstīties. Es katru dienu sastopos ar gudrām, zinošām, skaistām, iedvesmojošām sievietēm, kuras ir gatavas iestāties par savu laimi, ko pašas veido. Ir būtiski neticēt tiem, kuri saka: nedari, tev nesanāks, tas tev nav piemērots, tas nav īsti sievietei domāts. Latvijā ir daudz talantīgu sieviešu, un viņām ir tādas pat iespējas, vajag tikai noticēt sev».

Trīskārtējais paraolimpisko spēļu čempions Aigars Apinis klātesošajiem stāstīja, ka sabiedriskā transporta šoferi mēdz nepiestāt pieturā, ja tur ir cilvēks ratiņkrēslā, tādēļ cilvēkiem ar invaliditāti ir ierobežotas pārvietošanās iespējas.

«Kas gan runās par problēmām, ja ne tie cilvēki, kuri ar tām ikdienā saskaras. Kad mani aicina piedalīties dažādos pasākumos, es piekrītu, jo tādējādi arī rīkotāji mācās, kā padarīt notikuma vietu pieejamu cilvēkiem ar invaliditāti. Diskriminācijas izskaušana ir pieredzes jautājums. Mēs visi vēl mācāmies, un, ja šī kampaņa palīdzēs novērst kaut vienu diskriminācijas gadījumu, es būšu ļoti priecīgs,» saka Aigars Apinis.

Rakstniece un tulkotāja Ilze Jansone kampaņā uzņēmusies lesbiešu, geju, biseksuāļu un transpersonu aizbildnes lomu: «Diskriminācija nav cilvēka cienīga rīcība. To reizēm var attaisnot ar nezināšanu, bet tad var pajautāt, cik labi mēs pazīstam sevi pašu, savus tuvākos un vidi, kurā dzīvojam. Ceru, ka šī kampaņa padarīs labāku mūsu grupas situāciju. Tā pēdējo desmit gadu laikā ir uzlabojusies, tomēr jāatzīst, ka uzlabojums novērojams tikai Rīgā».

Jauniešu tiesību aktīvists Matijs Babris: «Cilvēki mēdz jautāt — kādēļ jūs izceļat jauniešu diskrimināciju, jo arī citas grupas tiek ierobežotas. Viņiem taisnība. Tomēr ir viens apstāklis, kas uztrauc — jaunieši veido mūsu nākotnes sabiedrību. Ja jaunietis pieradīs dzīvot uz valsts, ģimenes vai draugu rēķina, vai tā būs sabiedrība, kurā vēlēsimies dzīvot?»

Sestā kampaņas vēstniece fonda «Nāc līdzās» valdes priekšsēdētāja Sarma Freiberga uzskata, ka diskriminācija pastāv gan tiešā, gan slēptā veidā: «Mani jau gadiem ilgi nodarbina jautājums par cilvēkiem ar īpašām vajadzībām, kādēļ mēs esam tik neatvērti viņiem — vai tāpēc, ka nepazīstam viņus, nezinām, kā izturēties komunikācijā ar viņiem? Kādēļ joprojām mūsu izglītības sistēmā nav dotas vienlīdzīgas iespējas bērniem ar īpašām vajadzībām? Kādēļ cilvēks riteņkrēslā pat mūsu galvaspilsētā nevar viens pats brīvi pārvietoties, lai dotos uz kino vai koncertu? Ļoti ceru, ka kampaņa liks cilvēkiem aizdomāties, kā rast atbildes un risinājumus.»

Vairāk par kampaņu un projektu — SIF mājaslapā www.sif.lv.