Nodaļa — Mūsējo literatūra

Septembris — dzejas mēnesis

Uzticamais draugs

Netālu no lielveikala skvēriņā

mazs puisēns sēž uz soliņa.

Viņa skatiens, vērsts uz priekšu,

it kā skatās sienām cauri.

Drēbes zēnam novalkātas, kedu šņores vaļā raisās.

Sarkana beisbola cepurīte ar uzrakstu «Latvija»

pie kājām likta tam.

Gājēji, kas steidz tam garām,

dažreiz iemet monētiņu.

Viņš nerunā, viņš nelūdzas,

tik skatās, skatās tālumā…

Nezin no nekurienes uzrodas suns,

pie zēna viņš apsēžas klusu.

Un savu pinkaino galviņu

uz puisēna ceļiem noliek.

Šīs skumjās labradora acis

it kā ko gribētu teikt.

Un atbildē zēna plauksta

maigi noglāsta to.

Šķiet, nav labāka drauga viņam par to.

Suns pateicas, piegrūžot miklo purnu,

tā — viņu draudzības zīme.

Puisēns no kabatas izvelk pavadu,

To sunim ap kaklu stiprina.

Paceļ no zemes cepuri

un nedrošiem pirkstiem ņem viņas —

zeltainās monētiņas.

Bērdams tās kabatā, zēns

dzird kādu balsi sakām:

«Šis puisēns taču ir akls, vai tad nav, kas to pavada?»

Zēns pagriež seju uz skanošo balsi —

tur iegūlis smaids.

Balss saimniece nenojauš, kurš viņu pavada,

kurš ir tik uzticams draugs.

Tad lēni noliecas

un kaut ko čukstus suņa ausī saka.

Un tad tie abi uzsāk savu gaitu —

aklais zēns ar uzticamo draugu.

Rūdolfs Linužs