Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Gundega Koziola

ProjektiIedvesmas stāsti

Gundega Koziola

Gundega Koziola dzimusi 1934. gada 23. februārī Bērzē ļoti aukstā ziemas dienā. Tur viņa ar ģimeni nodzīvoja pirmos septiņus dzīves gadus, pēc tam pārcēlās uz dzīvi Slampē, kur pabeidza 3. klasi, lai atkal atgrieztos dzimtajā ciemā mājās «Auziņās» (tās atradās tikai vienu km no Kārļa Ulmaņa dzimtajām mājām «Pikšām»). Ceļš uz skolu bija grūts, jo tilts pār Bērzes upi tika uzspridzināts. Bet Gundega pāri upei gāja, ar vienu roku pieturoties pie alkšņu zariem. 8. klasi Gundegai nācās pabeigt Bārbelē, Bauskas rajonā. Jau tolaik Gundega zināja, ka vēlas strādāt par skolotāju, tādēļ vēlāk izvēlējās mācīties Rīgas Pirmskolas darbinieku četrgadīgajā pedagoģiskajā skolā. Uz Rīgu viņa devās viena, tur dzīvoja viņas vecaistēvs, kurš palīdzēja iestāties šajā skolā.

Gundega dzīvoja kopmītnēs un centīgi mācījās, lai saņemtu stipendiju un samaksātu gan par mācībām, gan kopmītnēm.

1953. gadā pēc skolas beigšanas Gundega saņēma norīkojumu strādāt 8. vidusskolā par pionieru vadītāju un sākumskolas skolotāju. Gundega bija sportiska jauniete. Kādās skolotāju volejbola sacensībās viņu bija ievērojis neredzīgo bērnu skolas skolotājs, kurš uzaicināja viņu mainīt darbavietu. Un tā 1956. gadā Gundega sāka strādāt Rīgas Neredzīgo bērnu vidusskolā. Viņa atceras, ka tad skolēnu bijis maz, visi satilpa šajās nelielajās telpās, kurās viss bijis uz vietas — gan mācību telpas un ēdamtelpa, gan aktu un sporta zāle. Visi ļoti gaidīja jauno skolas ēku, kuru atklāja 1960. gadā. Tad arī mainīja skolas nosaukumu — Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskola. Skolotāja atceras, kā pirms atklāšanas visi tīrīja un posa, kā mazgāja būvniecības laikā notraipītos ēkas ķieģeļus. Skolotājai Gundegai, sākot strādāt šajā skolā, nebija nekādu zināšanu par neredzīgu bērnu apmācību, bet viņai

bija laba darba audzinātāja — Aina Krastiņsone. No 1960. gada skolotāja mācīja bērnus līdz 4. klasei, vēlāk paliekot kopā tikai ar pirmklasniekiem. Skolotāja atceras, ka tolaik bērni nākuši uz skolu nesagatavoti mācībām un katram bija jāpielāgo individuāls apmācību process. Bijuši vairāki gadījumi, kad bija jāmeklē bērnu vecāki, jo tie nebrauca skolēniem pakaļ. Tajā laikā visi mācījās latviešu valodā.

Laikam ritot, mainījās iekārtas, un skolēniem agrāk mācītie teksti bija novecojuši. Visā valstī mainījās mācību grāmatas, un parastā ābece, kas tika pārveidota Braila

rakstā, nebija izmantojama. Tādēļ skolotāja Gundega Koziola uzņēmās izveidot jaunu ābeci Braila rakstā, lai atvieglotu neredzīgo skolēnu mācību procesu. Ābeces pamatā vispirms bija burtu apgūšana, un tikai pēc tam varēja iekļaut tekstus no redzīgo raksta ābeces. Gundegas Koziolas izveidotā ābece ir tik pārdomāta un piemērota neredzīgo bērnu apmācībai, ka to joprojām izmanto neredzīgo bērnu lasīšanas un rakstīšanas mācīšanai. 1970. gadā Gundega Koziola pārgāja strādāt uz Centrālo republikānisko neredzīgo raksta bibliotēkas Skaņu ierakstu studiju par redaktori, vēlāk kļuva par studijas vadītāju. Kad dēls Viesturs paaugās, skolotāja atgriezās skolā, kurā strādāja līdz pat 2001. gadam. Viņa skolai veltījusi 45 darba gadus.

Skolotāja Gundega Koziola strādāja radoši un mērķtiecīgi, izvirzīja pamatotas, taču stingras prasības ikvienam skolēnam darba pienākumu veikšanai, cienīja skolēnu kā radošu personību, kurš dzīvo pasaulē, kurā viss atrodas savstarpējā mijiedarbībā.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors:  Sarmīte Rozīte

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa