Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Ida Valentinoviča - speciālās neredzīgo mācību iestādes dibinātāja un idejas pamatlicēja Latvijā.

ProjektiIedvesmas stāsti

Ida Valentinoviča - speciālās neredzīgo mācību iestādes dibinātāja un idejas pamatlicēja Latvijā.

Neredzīgo cilvēku sociālās rehabilitācijas pirmsākumi Latvijā saistās ar 19. gs. otro pusi. Viena no pirmajām, kas pievērsās šim jautājumam, bija Ida fon Valentinoviča, dzimusi 1855. gadā, pārvācota poļu muižnieka Georga Ambrozija Valentinoviča meita. Ida Valentinoviča augusi sešu bērnu ģimenē un pirmo izglītību guvusi mājmācības ceļā. 12 gadus vecā Ida iestājas Literāri praktisko pilsoņu savienībā. Bērnībā Ida pārdzīvoja savas draudzenes Dorotijas redzes zudumu, un jau 16 gadu vecumā nolēma savu dzīvi veltīt neredzīgu bērnu izglītošanai, izvirzot ideju par speciālas mācību iestādes atvēršanu.

Par ziedojumos savāktajiem 300 rubļiem Ida un viņas māte Vilhelmīne, kura uzņēmās topošās skolas saimniecības vadību, 1871. gada sākumā devās uz Neredzīgo institūtu Austrumprūsijas galvaspilsētā Kēnigsbergā (tag. Kaļiņingradā), jo Krievijas impērijas teritorijā tāda vēl nebija. Ida apgūst tiflopedagoģijas pamatus, mācīšanas metodes, sieviešu rokdarbu un citu arodu darbu tehniskās iemaņas, kā arī iepazīstas ar muzikālās audzināšanas un mākslinieciskās pašdarbības darba vadīšanu. Ida atzinīgi nokārto gan teorētisko mācību, gan praktiskās darbības ieskaites un saņem Kēnigsbergas Neredzīgo institūta izsniegto tiflopedagoga atestātu līdz ar institūtā pašgatavotām dažām skolas mācību grāmatām — ābeci, lasāmo grāmatu u.c.

1871. gada 27. augustā Literāri praktisko pilsoņu savienības direktorijas sēdē pieņēma lēmumu par skolas dibināšanu — pirmo Baltijā. Ar šo notikumu Baltijā sākās neredzīgu un vājredzīgu cilvēku garīgās atmodas laikmets. Reāli tā sāka funkcionēt tikai 1872. gada 21. februārī.

Rīgas Neredzīgo bērnu elementārskola bija privāta, filantropiska, vienklasīga internātskola. Statūtu projektā Dr. med. K. Valdhauers, nosakot neredzīgo skolā uzņemamo audzēkņu vecuma cenzu, paredz sevišķos gadījumos mācību iestādē uzņemt arī vecākus skolēnus par astoņiem līdz 14 gadiem un pat pieaugušos, pēdējos apmācot arodā. Skola atradās Pārdaugavā, Zvanu ielā 7 (tag. Zvanu ielā 11), kur bija viena dzīvojamā māja un divas saimniecības ēkas. Skola aizņēma ēkas pamatstāvu

ar trim istabām, bet bēniņu dzīvoklī mitinājās pirmā skolotāja Ida Valentinoviča ar savu ģimeni — tēvu Georgu, māti Vilhelmīni un mazo māsiņu.

Audzēkņu uzņemšana skolā notika ar Neredzīgo labdarības un izglītības biedrības filiāļu, draudzes mācītāju, ārstu un pagasta vecāko starpniecību. Skolas eksistenci, materiālo bāzi un audzēkņu skaitu nosaka naudas līdzekļi, kas sevišķi skolas darbības

sākuma periodā bija ļoti ierobežoti un trūcīgi, tāpēc skolas materiālais stāvoklis, īpaši 1876. un 1877. gadā, bija katastrofāls. Tikai Idas Valentinovičas fanātiskā uzņēmība

un neatlaidība glāba skolu no slēgšanas. Ida Valentinoviča vienpersoniski realizēja visas trīs skolas mācību plāna daļas: vispārizglītojošu priekšmetu mācīšanu, tehnisko

mācību (darbmācību) un muzikālo audzināšanu. 1874. gadā 12. maijā, mācību gadu noslēdzot, V. Reimersa Acu slimību klīnikas zālē notika pirmais atklātais audzēkņu zināšanu pārbaudījums, kas turpmākos gados kļuva par tradīciju. Sanāksmi ar plašu referātu par neredzīgu cilvēku intelektuālo un profesionālo rehabilitāciju pasaulē un Latvijā atklāj Dr. med. J. Kārlis Valdhauers, izvirzot ideju par neredzīgo izglītības biedrības dibināšanu pēc Kēnigsbergas Neredzīgo izglītības biedrības parauga — provizoriskās Idas Valentinovičas neredzīgo skolas izveidošanai par materiāli stabilu, attīstītu un perspektīvu neredzīgo un vājredzīgo institūtu.

1877. gada augustā Idai Valentinovičai vajadzēja izstrādāt jaunu mācību plānu, lai vienklasīgo elementārskolu pārkārtotu par vairāku klašu mācību iestādi. 1878.

gada septembrī pēc pārbūves darbu pabeigšanas skola pārcēlās uz jaunajām ēkām Miera ielā 7. Idas Valentinovičas darbības laikā no 1872. līdz 1883. gadam skolā

tika uzņemti 32 audzēkņi. Pirmā skolniece bija Idas mācību un rotaļu biedrene Doroteja Kalkbrennere. 1881. gadā Ida Valentinoviča sāka veidot institūta bibliotēku

no Vācijā iznākošā žurnāla «Der Blinderfreund» komplektiem, kurus papildināja neregulāri iegādātās daiļliteratūras grāmatas vācu un latviešu valodā, domātas priekšā lasīšanai audzēkņiem.

Ida Valentinoviča lika pirmos pamatus neredzīgo apmācībai Latvijā. Meitenes mācījās rokdarbus, apgūstot adīšanu, tamborēšanu un vērpšanu. Zēni mācījās izgatavot tīklus. 1874. gadā audzēkņi sāka apgūt iemaņas pītu priekšmetu izgatavošanā. 1875. gadā institūts apmācīja profesionālus klavierspēlētājus, bet no 1880. gada bērnus apmācīja izgatavot pītus grozus un kājslauķus. Ida Valentinoviča 1881. gadā Neredzīgo labdarības un izglītības biedrības direktorijā izvirzīja ideju par suku darbnīcas iekārtošanu. Ida Valentinoviča rūpējās par institūtā iegūto zināšanu

pilnveidošanu. Jau 1881. gadā viņa ar biedrības starpniecību nosūtīja apdāvināto audzēkni Ernestu Kahūnu uz vienu no Vācijas neredzīgo institūtiem kurvju pinēja aroda meistarības pilnveidošanai. Ida Valentinoviča savas darba gaitas beidza

1883. gada 21. jūlijā. Pašas vērtīgākās atvadu dāvanas bija viņas audzēkņu roku darinājumi un piemiņas lapiņas ar Braila rakstā uzrakstītām vēlējuma rindiņām savai bijušajai skolotājai.

1883. gada novembrī Ida Valentinoviča kopā ar māsu Ženiju Konstanci aizbrauca uz Vāciju, lai tur turpinātu tiflopedagoga gaitas. Par viņas tālāko dzīvi un darbību ziņu nav.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji
Autors:  Sarmīte Rozīte 

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa