Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Irēna Gaile

ProjektiIedvesmas stāsti

Irēna Gaile

Irēna Gaile (dzim. Hercenberga) ir pilntiesīga rīdziniece — dzimusi, mācījusies un studējusi Rīgā, absolvējusi LVU Filoloģijas fakultāti. Pirmās darba gaitas viņu aizveda uz LVU Zinātnisko bibliotēku, kurā tika nostrādāti 10 gadi un iegūta bibliotekārā un bibliogrāfiskā pieredze. Bija precējusies ar Ukrainā dzimušo kino operatoru Vladimiru Gaili, kurš strādāja Rīgas Dokumentālo filmu studijā (viņa «kontā» ir 1400 kinožurnāli, kā arī daudzas dokumentālās filmas). Tā kā Irēnai interesēja vēsture, viņa bieži devās līdzi vīram uz filmēšanas vietām. Pēc vīra nāves Irēna uzdāvināja Rīgas Kino muzejam vīra personīgo kinokameru, vairākus desmitus unikālu fotogrāfiju, montāžu lapas un dažāda veida dokumentus par Latvijas dokumentālā kino vēsturi vairāku gadu desmitu garumā, par ko muzejs bija dziļi pateicīgs.

Latvijas neredzīgo bibliotēkā (tolaik Centrālā republikāniskā neredzīgo raksta bibliotēka) Irēna Gaile sāka strādāt 1973. gadā par bibliotekāri Abonementa nodaļā.

1974. gadā beidzot dzīvē realizējās bibliotēkas pirmā direktora Staņislava Miklaševiča iecere izveidot Tifloloģijas nodaļu. Pēc mēneša tā tika nodota Irēnas Gailes pārziņā, un viņa kļuva par tās vadītāju. Laiki un vadība mainījās, mainījās arī nodaļas statuss, bet atbildība par padarīto un plānoto darbu nemazinājās, un Irēna turpināja pildīt savus pienākumus kā galvenā bibliotekāre tifloloģijas jautājumos. Irēnas vadībā tika sākta vēsturisko un novadpētniecības materiālu apzināšana un uzkrāšana. Irēna daudz laika pavadīja zinātniskajās bibliotēkās un Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas Fundamentālās bibliotēkas Misiņa bibliotēkā. Viņa pārvaldīja čehu un vācu valodu, tāpēc varēja veidot tematiskos apskatus pēc ārvalsts žurnālos atrastās informācijas.

1976. gadā Irēna iestājās Latvijas Neredzīgo biedrībā. Tas arī uzlika papildus pienākumus: regulāri gatavot tematiskus apskatus biedrības vadošo un kultūras darbinieku semināriem, Rīgas pilsētas un Rīgas starprajonu organizāciju pasākumiem. Tāpat arī vairākos biedrības kongresos viņa tika aicināta sekretariāta darbā. Irēna bija arī iniciatore bibliotēkas tiflo-audio žurnālam «Jugla», kurā tika stāstīts par neredzīgo vēsturi, dzīvi Latvijā un ārzemēs, tika izmantoti neredzīgu autoru darbi un izpildītāju muzikālie ieraksti. Tāpat arī tika organizētas tematiskās lekcijas Latvijas Neredzīgo biedrības centrā.

Irēnas aktivitāte bija pamanāma, jo drīz, 1977. gada martā, viņa saņēma Fundamentālās bibliotēkas Grāmatniecības vēstures komisijas uzaicinājumu sagatavot ziņojumu par tēmu «Neredzīgo grāmatniecības vēsture Latvijā — īss ieskats». Papildus tika organizēta izstāde par Braila raksta grāmatām, audio grāmatām, neredzīgo rakstāmpiederumiem, tāfelēm un citiem tiflopriekšmetiem. Tas bija 1977. gada 30. martā, kad rūdītie grāmatnieki A. Apīnis, K. Karulis, O. Zanders u.c. atzinās, ka izdevumus Braila rakstā redz pirmo reizi.

Pēc laika Lietuvā notika vissavienības apspriede par neredzīgo dzīvi, kurā tika nolasīts ziņojums. 1983. gadā Neredzīgajam Indriķim tika plaši atzīmēta 200 gadu jubileja.

Irēna Gaile noorganizēja Indriķa kapavietas apmeklējumu Ģibortu kapos Lažas ciema Apriķos. Bibliotēkā notika pasākums, kas bija veltīts Neredzīgajam Indriķim. 1992. gadā Irēnas raksts par Neredzīgo Indriķi tika publicēts vācu žurnālā «Horus» un «The World Blind».

Irēna kopā ar Valentīnu Gustsoni bija iniciatore biedrības muzeja izveidei, un vēlāk darbojās muzeja atbalsta grupā. Daudz laika Irēna pavadīja Valsts vēstures arhīvā, meklējot un uzkrājot vēsturiskās liecības. Muzejam tika nodotas 272 vienības. Tifloloģijas nodaļā tika izveidotas tematiskas mapes, kurās tika uzkrāti materiāli par tifloloģijas un novadpētniecības tēmām.

Atzīmējot visvecākās bibliotēkas tiflofondā esošās A. Deglava grāmatas «Pastarā diena» simtgadi, Irēnai radās ideja apkopot materiālus un sniegt ieskatu Braila rakstā ar roku pārrakstīto grāmatu vēsturē, kas tad arī būtu veltījums visiem zināmajiem un nezināmajiem pārrakstītājiem 70 gadu garumā. Projekts tapa ar LR Izglītības un zinātnes ministrijas finansiālo atbalstu. Darba grupā tika iesaistīti arī citi kolēģi: I. Gromule, A. Lācis, I. Martinsone un T. Melberga.

Kopdarba rezultāts bija redzams 1998. gadā, kad tika izdota grāmata «Ieskats Braila rakstā ar roku pārrakstīto grāmatu vēsturē Latvijā, 1889 — 1961».

Irēnas Gailes ieguldījums tifloloģijas nozares attīstībā un popularizēšanā tika atzinīgi novērtēts — 2001. gadā viņa saņēma LR Kultūras ministrijas atzinības rakstu «Par mūža darbu».

Pēc pieciem gadiem Irēna nolēma doties sen nopelnītā atpūtā. Kopumā bibliotēkā tika nostrādāti un tifloloģijai veltīti vairāk nekā 30 darba gadi. Pati Irēna atzina: «Tas ir bijis meklējumu, atradumu un zaudējumu ceļš. Bija laimējies vēl satikt pirmo Latvijas Neredzīgo savienības priekšsēdētāju Kārli Kauliņu, tikties ar neredzīgo inteliģences pārstāvjiem Loniju Ajevsku, Jāni Čakstēnu, Meikolu Gudriņiku, Martu un Voldemāru Sulaiņiem. Viņi izstaroja gaišumu, deva spēku un pārliecību šaubu un pārdomu brīžos.»

Pēc septiņiem gadiem, 2013. gadā, pārtrūka Irēnas dzīves gājums. Bijušie kolēģi viņu raksturoja kā sirsnīgu un atsaucīgu cilvēku, kā mīļu mammu daudziem jaunākiem kolēģiem.

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors: Dzintra Isajeva   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa