Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Oskars Alberts Notnagels - Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūta vadītāja stāsts

ProjektiIedvesmas stāsti

Oskars Alberts Notnagels - Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūta vadītāja stāsts

1882. gada 15. novembrī pēc sludinājuma žurnālā «Der Blinderfreund» no Hamburgas Rīgā ieradās tiflopedagogs Oskars Alberts Notnagels un uzsāka savas pedagoga gaitas Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūtā kā otrs elementārskolotājs, daloties ar Idu Valentinoviču vispārizglītojošo priekšmetu mācīšanā un muzikālajā audzināšanā. Direktorija vēlējās uzticēt institūta vadību vīrietim, tādēļ nolēma, sākot ar 1883. gada augustu, par iestādes vadītāju iecelt Oskaru Albertu Notnagelu.

Oskara Notnagela darbība pieaugušo neredzīgo un vājredzīgo profesionālajā rehabilitācijā notiek no 1883. gada līdz 1906. gadam. 1883./1884. gadā pārkārto institūtā arodapmācību, pārbūvētajā saimniecības ēkā veidojot amatniecības uzņēmumu, kurā ražos sukas un kurvjus. Darbu un apmācību uzņēmumā vadīja kvalificēti meistari. Ar 1884. gadu šeit par meistaru atgriezās kādreizējais skolas audzēknis Ernests Kahūns, kurš arodu apguva Kēnigsbergas Neredzīgo institūtā.

1884. gada maijā Rīgas rātskunga R. K. Pihlava atraitne Johanna Karolīna Pihlava dāvina Neredzīgo labdarības un izglītības biedrībai savu Strazdumuižas vasarnīcu

un kalpu māju, kas atradās Juglas ezera krastā 5 ha lielā teritorijā. Šajā gadā direktorija jau 28. septembrī pārcēlās uz Strazdumuižu, kuras iekārtošanai Karolīna Pihlava bez tam bija dāvinājusi vēl 2500 rubļus. Galveno uzmanību savas darbības laikā O. Notnagels veltīja amatniecības uzņēmumam, kura attīstībā iezīmējās

divi laika posmi:

— no 1888. līdz 1893. gadam, kad arodu apguva tikai institūta audzēkņi,

— no 1893. līdz 1913. gadam, kad arodu apguva institūta audzēkņi un arī pieaugušie mācekļi, kā arī darba patversmē dzīvojošie un profesiju apguvušie neredzīgie un vājredzīgie amatnieki.

O. Notnagelam izdevās realizēt K. Valdhauera un I. Valentinovičas izvirzīto ideju par pieaugušo neredzīgo profesionālo rehabilitāciju.

1887. gada beigās pieauga Kurzemes un Vidzemes guberņās dzīvojošo redzes invalīdu interese par profesijas apgūšanu Rīgas Neredzīgo un vājredzīgo institūtā,

kā rezultātā strauji palielinājās pieaugušo mācekļu un amatnieku skaits. Līdz ar to aktuāls kļuva O. Notnagela jau 1885. gadā ierosinātais priekšlikums par darba patversmes dibināšanu.

Par šādas patversmes dibināšanu Neredzīgo labdarības un izglītības biedrības direktorija pieņēma lēmumu 1890. gada 31. oktobrī, bet šī paša gada beigās izveidoja speciālu Darba patversmes kompleksa celtniecības fondu. Vairākos rakstos O. Notnagels lūdza sabiedrības atbalstu, ziedojot naudas līdzekļus patversmes celtniecībai, iekārtošanai un uzturēšanai. Šim mērķim 1891. gadā tika nodibināts Dāmu pulciņš, kas kļuva par Neredzīgo labdarības un izglītības biedrības sastāvdaļu. 1892. gadā sākās pirmās darba patversmes ēkas celtniecība. 1893. gada 9. maijā Strazdumuižas neredzīgo iestāžu kompleksa teritorijā atklāja trešo pastāvīgo neredzīgo iestādi — pirmo Baltijā darba patversmi. Arī šo iestādi vada Oskars Notnagels. Jaunā divstāvu koka vīriešu un sieviešu kopējā dzīvojamā darbnīcu ēka var uzņemt 30 cilvēkus. O. Notnagela vadības laikā turpināja attīstīties institūta audzēkņu mākslinieciskā pašdarbība.

1884. gada 1. augustā O. Notnagels izveido neredzīgo cilvēku kamerkori, kurā sākotnēji ir 19 dalībnieki. Šis ir vecākais koris Rīgā, un tolaik tas dzied tikai vācu valodā. Koris darbojas nepārtraukti gan Krievijas impērijas un Latvijas Republikas laikā, gan vācu un padomju okupācijas laikā, kā arī turpina savu darbību atjaunotajā Latvijas valstī. Kora mērķus un uzdevumus viņš formulēja šādos punktos:

— celt institūta vokālās mākslas kvalitāti un kultūru;

— propagandēt plašās sabiedrības aprindās neredzīgo rehabilitācijas norisi;

— sagādāt līdzekļus institūta, amatniecības uzņēmu ma un darba patversmes uzturēšanai un tālākai attīstīšanai.

1901. gadā institūtā mācījās tikai 9 skolēni, bet darba patversmē dzīvoja un strādāja 48 mācekļi un amatnieki. Tādēļ ar 1901. gadu institūts kļuva par darba patversmes piedēkli un tāds palika līdz pat 1945. gadam.

1902. gadā O. Notnagela vadībā ar Braila raksta iespiedmašīnu iespiež vairākas neliela apjoma grāmatiņas neredzīgo iestāžu bibliotēkai.

1903. gada aprīlī O. Notnagels no esošajiem neredzīgo iestāžu pūtēju kvartetiem un diviem muzikantiem izveido pūtēju orķestri. Neredzīgo iestādēs norit spraiga un daudzpusīga pašdarbība un kultūras darba pasākumi patversmnieku sabiedriskai un sadzīviskai izglītošanai.

1905. gada Krievijas un Japānas kara turpināšanās un revolucionārās situācijas pastiprināšanās arvien vairāk ietekmē Rīgas neredzīgo iestāžu ekonomisko stāvokli

un sadzīves līmeni.

1905. gada 20. maijā Neredzīgo labdarības un izglītības biedrības direktorijas priekšsēdis Dr. med. I. Stafenhāgens biedrības ģenerālsapulcē aicināja īstenot O. Notnagela 1899. gada 31. decembrī

izvirzīto ideju par darba patversmes Veco ļaužu nama celtniecību.

1906. gada 12. maijā latviešu laikraksts «Balsis» informē, ka darba patversmē Rīgā, Ropažu ielā 40, uzņem pieaugušos neredzīgos un vājredzīgos bezmaksas aprūpē.

Patversmē dzīvo un strādā 31 cilvēks. Oskars Notnagels 1906. gada 15. augustā veselības dēļ darbību Rīgas neredzīgo iestādēs pārtrauc.

1907. gada 21. jūlijā nomirst lielais humānists Oskars Alberts Notnagels.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji
Autors:  Sarmīte Rozīte 

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa