Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Staņislavs Miklaševičs

ProjektiIedvesmas stāsti

Staņislavs Miklaševičs

Nāk un mainās gads pēc gada — ļaudis ar.
Paliek tas, ko viņi rada,
paliek darbs.
D. Avotiņa


Staņislavs Miklaševičs dzimis 1928. gada 27. septembrī Rēzeknes apriņķī, Rēznas pagastā. Tur aizritēja viņa bērnības un skolas gadi. Pēc bērnībā gūtās traumas Staņislavs pakāpeniski zaudēja redzi. 1945. gadā viņš turpināja mācības Rīgā neredzīgo skolā, kurā aktīvi iesaistījās skolas sabiedriskajā dzīvē. Pēc skolas beigšanas 1951. gadā Staņislavs iestājās LVU Vēstures fakultātē, kuru pabeidza 1956. gadā. Šīs augstskolas vēsturē Staņislavs Miklaševičs bija pirmais neredzīgais students un arī pirmais neredzīgais absolvents.

Darba gaitas Staņislavs uzsāka Preiļu skolā par vēstures skolotāju. Pēc atgriešanās Rīgā Staņislavs Miklaševičs 1959. gada augustā tika uzaicināts darbā uz Rīgas 27. bibliotēkas Neredzīgo lasītavas filiāli par vadītāju. Staņislavs ar lielu aizrautību ķērās pie darba pienākumu pildīšanas un aktīvi iesaistījās Neredzīgo bibliotēkas organizēšanā, bet strauju uzlabojumu nebija. Jau tad viņam radās doma par patstāvīgas republikāniskās neredzīgo raksta bibliotēkas izveidošanu. Viņa laikabiedrs Valdis Viklis Staņislavu raksturoja kā ļoti enerģisku, darbīgu un idejām bagātu cilvēku. 1960. gada 27. jūlija vēstulē, kas bija adresēta Latvijas PSR Ministru padomei, viņš izvirzīja jautājumu par atsevišķas neredzīgo raksta bibliotēkas nodibināšanu republikas neredzīgo vajadzībām, pamatojot, ka bibliotēkai jābūt republikāniskai, jo tās pilsētās — Daugavpilī, Cēsīs un Liepājā — tiek veidoti neredzīgo uzņēmumi ar ciematiem, kuros strādās un dzīvos neredzīgie. Vēstulē tika pieminēta nepieciešamība izveidot arī Tifloloģijas nodaļu. Lai celtu neredzīgo kultūras un izglītības līmeni, republikāniskajai bibliotēkai būtu jāorganizē minētajās pilsētās filiāles. Līdz šim šajās pilsētās dzīvojošie neredzīgie esot pilnīgi atrauti no jebkādas preses un grāmatu informācijas, izņemot radio. Tāpat arī vēstulē tiek minēts, ka redzes invalīdu apkalpošanai domātā bibliotēka nav iedomājama bez Tifloloģijas nodaļas. Vienīgais panākums pēc šīs vēstules (kā arī pēc vēstules Latvijas PSR Kultūras ministrijai) bija Rīgas pilsētas 19. Neredzīgo raksta bibliotēkas atvēršana 1961. gada 1. janvārī, un Staņislavs tika iecelts par tās vadītāju. Vairākus gadus Staņislavs Miklaševičs patiesībā bija bibliotēkas direktors bez bibliotēkas. Viņam, piemēram, bija lasītavas pārzine, tomēr nebija ne šīs lasītavas, ne īstu priekšā lasītāju. 1961. gada pavasarī Staņislavam Miklaševičam radās doma ielasīt grāmatas magnetofona lentē. Pateicoties viņa neatlaidībai, tika nodibināta viena no pirmajām skaņu ierakstu studijām bijušajā padomju savienībā. Tomēr netika atmestas cerības par republikāniskās bibliotēkas izveidi.

Tā kā strauji pieauga lasītāju skaits, tad 19. Neredzīgo raksta bibliotēka ar trīs štata darbiniekiem (Abonementa vadītāju, Lasītavas pārzini un skaņu operatoru- tehniķi) nevarēja atrisināt visus uzdevumus. Pateicoties tādām Staņislava rakstura īpašībām kā degsme, neatlaidība, cīņas spars un spēju nekad nepalikt pusceļā, viņš pārliecināja augstāk stāvošās institūcijas un pat valdības pārstāvjus par nepieciešamību nodibināt republikānisku bibliotēku neredzīgajiem. Un tā ar Latvijas PSR Ministru padomes 1962. gada 23. marta rīkojumu Nr.417-r Staņislava Miklaševiča vadībā bibliotēka ieguva republikāniskās bibliotēkas statusu un kļuva par Centrālo republikānisko neredzīgo raksta bibliotēku. Bet dienas kārtībā vēl joprojām palika jautājums par jaunām telpām bibliotēkas normālai darbībai.

Pēc ne mazāk grūtas cīņas par jaunajām telpām par neredzīgo bibliotēkas mājvietu no 1963. gada līdz 2017. gadam kļuva bijušais kungu nams Juglas ielā 14, Rīgā, ko

1853. gadā uzcēla Nikolajs Andreass Pihlavs. Tā kā bibliotēka bija ieguvusi republikānisko statusu, tad Staņislava Miklaševiča vadības laikā tika atvērtas bibliotēkas filiāles Cēsīs (1964), Liepājā un Daugavpilī (1965), kā arī Jelgavā (1973). Direktoram radās iecere iegūt automašīnu, lai varētu organizēt grāmatu un skaņu ierakstu piegādi lasītājiem uz mājām. Tolaik bibliotēkai bija pat trīs automašīnas: Moskvičs, Volga un ErAz tipa mašīna. Un darba pietika visām. Tāpat arī tika ieviests jauns pakalpojuma veids — priekšā lasīšana.

Staņislavs Miklaševičs ir strādājis arī 22. Strādnieku jaunatnes vakara vidusskolā par skolotāju. Savukārt pēc aiziešanas no darba bibliotēkā 1976. gadā viņa turpmākās darba gaitas pagāja Latvijas Neredzīgo biedrības Rīgas Mācību ražošanas uzņēmuma internātā, kurā nodarbojās ar redzes invalīdu iekārtošanu darbā. Viņš ir panācis arī ciemata labiekārtošanu, pielāgojot to cilvēku ar redzes zudumu vajadzībām, kā arī skaņas signāla luksoforu uzstādīšanu vairākās Rīgas vietās. Tāpat arī viņš aktīvi iesaistījās žurnāla «Rosme» veidošanā — rakstījis gan par bibliotēku, gan par sev tuvo vēstures tēmu, kā arī dalījies iespaidos par redzēto komandējumu braucienos.

Tikpat aktīvi Staņislavs darbojās Strazdumuižas radio — arī sabiedriskā kārtā pēc štata vienības likvidēšanas radiomezglā līdz pat 1999. gada 10. augustam, kad pārstāja pukstēt viņa sirds. Palika ģimene — sieva Irēna, dēli Raitis un Varis, mazbērni Roberts, Anna un Dāvis.

Staņislavam bija savs vaļasprieks — viņš bija nenogurdināms makšķernieks. Ziemā gājis bļitkot, agrā pavasarī — makšķerēt vimbas Tomupītē vai kur citur, bet vasarā — Juglas ezerā, arī ar visu ģimeni vizinoties motorlaivā. Viņš bija ievēlēts par laivu kooperatīva «Nāra» priekšsēdētāju un darbojies garāžu īpašnieku kooperatīva priekšdarbos, izcīnot jaunu apbūves gabalu Latvijas Neredzīgo biedrības biedru garāžām.

Jebkuru darbu, kuru darīja Staņislavs, viņš veica enerģiski un ar lielu atdevi. Viņš aktīvi dzīvoja līdzi visām pārmaiņām Latvijas Neredzīgo biedrībā. Un tāds — nemitīgi darbīgs, enerģijas un jaunu ideju pilns — Staņislavs Miklaševičs ir palicis laikabiedru atmiņās.

 

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors: Dzintra Isajeva 

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa