Atvērt pielāgoto vietnes teksta versiju

Atvērt teksta versiju

Svetlana Sproģe

ProjektiIedvesmas stāsti

Svetlana Sproģe

 

Maini to, ko vari mainīt, samierinies ar to, ko nevari,
un lai tev piemīt gudrība atšķirt vienu gadījumu no otra.
Viedais teiciens


Latvijas Neredzīgo biedrības Centrālās valdes priekšsēdētājaSvetlana Sproģe dzimusi 1970. gada 20. martā Jelgavā. Bērnības un agrās jaunības gadus pavadījusi Jelgavas rajona Jaunsvirlaukas pagastā. Mācības pirmajā klasē Sveta uzsāka Staļģenes astoņgadīgajā skolā. Astoņu gadu vecumā acu ārsts konstatēja redzes traucējumus. Lai stabilizētu redzi, ārsts lika nēsāt brilles. Tā, katru gadu ierodoties uz redzes kontroli, acu ārsts konstatēja, ka vajadzīgas stiprākas brilles. Pēc trešās klases nācās secināt, ka redzes traucējumu dēļ mācības masu skolā turpināt nevarēs. Apmeklējot acu ārstu Rīgā, sekoja ieteikums mācības turpināt Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolā. Lai iestātos skolā, kurā mācījās bērni ar redzes traucējumiem, nepieciešams ārstu komisijas slēdziens. Pēc novērošanas slimnīcā ārsti konstatēja, ka pirmreizēji diagnoze noteikta nepareiza, kā rezultātā redze zaudēta neatgriezeniski.

1980. gada septembrī Sveta uzsāk mācības Rīgas Vājredzīgo un neredzīgo bērnu internātskolas ceturtajā klasē. Desmitgadīgajai meitenei dzīvot šķirtai no ģimenes bija neizsakāmi grūti. Pieradusi pie lauku miera un klusuma, Sveta katru dienu raudāja, jutās vientuļa un nesaprasta. Būdama apzinīga skolniece, Sveta drīz vien atrada savu vietu klasē un skolas sabiedriskajā dzīvē, vadīja pionieru pulciņu. Vēlāk, būdama komjauniete, apņēmās būt par gruporgu, organizēja pasākumus, dziedāja korī un dejoja deju kolektīvā.

Ieguvusi pamatskolas izglītību, Sveta izvēlējās vidusskolā mācības neturpināt, jo vēlme pēc brīvības un neatkarības nekur nebija pazudusi. Ļoti gribējās mācīties par konditori, iestāties Jāņmuižas Lauksaimniecības skolā, bet, ierodoties Jāņmuižā iesniegt dokumentus, izrādījās, ka ir par vēlu, grupas jau nokomplektētas. Izmantot skolas piedāvājumu mācīties par piena laboranti Sveta nevēlējās, tādēļ iestājās vakarskolā un strādāja kolhozā, nedaudz vēlāk kļūstot par Svaru mājas priekšnieci.

16 gadu vecumā Sveta iestājas Latvijas Neredzīgo biedrības Jelgavas teritoriālajā organizācijā un iesaistās biedrības organizētajos pasākumos. Sasniedzot pilngadību, Sveta izmanto iespēju un sāk strādāt biedrības Rīgas Mācību ražošanas uzņēmuma Jelgavas filiālē par elektrisko slēdžu palaidējpogu montētāju. Liekas, Svetai iekšā ir kāds dzinulis, kas neļauj atslābt, palikt uz vietas, liek virzīties tālāk, izglītoties, atrast darbu, kas iet pie sirds. Sveta nolemj mācīties par bērnudārza audzinātāju. Mācības apvieno ar darbu, strādājot poliklīnikas reģistratūrā.

Tādu jaunu, skaistu, strādīgu un nenogurdināmu kādā draugu saietā viņu sastop simpātiskais jauneklis Ainārs. Sveta un Ainārs kāzas svin 1992. gada Ziemassvētkos. Sveta ir laba sieva un māte, gudra saimniece, ļoti mīl strādāt dārzā. Vairāk par visu mīl audzēt un lolot puķu dārzu. Kad dēls nedaudz paaudzies, Svetas nemiera gars ir atgriezies. Pavisam tuvu dzīvesvietai, Anneniekos, atvērās speciālā skola, un Sveta pieteicās tur strādāt. Darbs ar bērniem viņu tik ļoti interesēja, ka nolemj mācīties Latvijas Universitātē par mājturības skolotāju, lai iemācītu bērniem dzīvei nepieciešamās gudrības. Domāts, darīts! Iesākums bija daudzsološs, bet, kad nonāca līdz baltajiem darbiem, Sveta saprata, ka reāli nevar to izdarīt. Redzes traucējumu dēļ nācās vien no augstskolas izstāties.

Bet dzīvē jau nekas nestāv uz vietas — Svetas ģimenē sevi pieteica meita Ēvisa. Kādu laiku Sveta no sirds izbaudīja mājas dzīvi, rūpējās par bērniem, vīru, saimniecību un savu izcilo puķu dārzu. Kad meitai pienāca laiks uzsākt bērnudārza gaitas, Sveta, izmantojot subsidēto darbavietu, sāk strādāt par auklīti Kaķenieku bērnudārzā. Aktīvi iesaistās pagasta un LNB Dobeles vietējās organizācijas sabiedriskajā dzīvē.

Būdama mērķtiecīga un bērnudārza vadītājas iedrošināta, viņa nolemj uzsākt studijas Rīgas Pedagoģijas un vadības augstskolā par bērnudārza audzinātāju. Mērķis bija skaidrs, bet izrādās, ka nebija skaidrs, kā to sasniegt, jo tajā laikā nebija nekāda reāla atbalsta studentiem, kuriem ir redzes traucējumi — nebija specializēto datorprogrammu un tehnisko palīglīdzekļu (skeneru) vai pielāgotu mācību materiālu, lai patstāvīgi apgūtu mācību vielu. Sapratusi, ka atlikusī acu gaisma ir dārgāka par visu, Svetlana augstskolā mācības pārtrauc, bet darbu bērnudārzā gan nē. Tad gan Sveta skaidri zināja, ka nekad vairs nemācīsies augstskolā, lai tur vai kas.

LNB Rehabilitācijas centra Jelgavas teritoriālais dienas centrs meklēja sociālo rehabilitētāju. Tā kā Svetai bija neliela pieredze pedagoģiskajā darbā, strādāt ar cilvēkiem bija interesanti. Pēc neilga laika kļuva skaidrs, ka šajā darbā būs nepieciešama 1. līmeņa profesionālā izglītība.

Pirmo reizi klātienē ar Svetu satikos 2006. gada pašā augusta nogalē, skaistā rudens rītā Strazdumuižā, LNB Rehabilitācijas centra atpūtas istabā. Mēs netikāmies, lai jauki pavadītu laiku un iepazītos, bet gan, lai uzsāktu studijas sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā «Attīstība». Tā bija vienreizēja iespēja cilvēkiem ar redzes invaliditāti iegūt 1. līmeņa profesionālo izglītību (sociālais rehabilitētājs), mācīties atsevišķā kursā. Lai gan Sveta bija apņēmusies nekad vairs nestudēt, tomēr, daudz nedomājot, nolēma doties pretim kārtējam izaicinājumam. Vērojot Svetu, sapratu, ka viņa patiesi grib un var palīdzēt cilvēkiem ar redzes traucējumiem. Sveta bija jauniņā, pārējos grupas biedrus nepazina, sākumā bija klusa vērotāja, bet ne vienaldzīga par to, kas kursā notiek, it īpaši — starpbrīžos. Ātri saprata, ka ir svarīgi sadarboties ar grupas biedriem, kuriem ir daudzu gadu pieredze, strādājot par sociālajiem rehabilitētājiem un sabiedriskajā darbā neredzīgo cilvēku organizācijā.

2007. gada sākumā visā Latvijā sākās LNB biedru pilnsapulces un pārvēlēšanu konferences, lai gatavotos kārtējam biedrības kongresam. Arī Jelgavā gatavojās

pilnsapulcei un konferencei, kurā vajadzēja ievēlēt jaunu teritoriālās organizācijas valdi. Vairumam biedru bija redzami Svetas pirmie darba panākumi. Konferences dalībnieki izteica savu viedokli, ka organizācijā nepieciešamas pārmaiņas un vajag cilvēku, kurš grib strādāt un var veicināt organizācijas virzību uz augšu, ieviest reālas pārmaiņas. Konference ievēlēja valdi, kuras sastāvā tika ievēlēta arī Sveta. Arī kongresa delegātu sastāvā konferences delegāti virzīja Svetu, lai tālāk virzītu darbam LNB Centrālajā valdē.

Valde savā pirmajā sēdē par Jelgavas teritoriālās organizācijas valdes priekšsēdētāju vienbalsīgi ievēlēja Svetlanu Sproģi. Sveta valdes lēmumam neiebilda, jo intuitīvi juta, ka tā ir iespēja likt lietā savu neizsīkstošo enerģiju. Sākās intensīvs darbs pašai un arī pārējiem valdes locekļiem — pie projektu rakstīšanas, sadarbības veidošanas ar pašvaldībām un citām organizācijām, esošo un jaunu biedru apzināšanas. Jelgavas organizācija kļuva par vienu no aktīvākajām LNB teritoriālajām organizācijām Latvijā.

2007. gadā LNB 18. kongresā Svetu ievēl Centrālās valdes sastāvā. Pret darbu Sveta vienmēr ir attiekusies ar lielu atbildību un darījusi to pēc labākās sirdsapziņas. Bija jātiek galā ar sociālās rehabilitētājas, Jelgavas organizācijas valdes priekšsēdētājas, biedrības valdes locekles darba pienākumiem un studijām augstskolā, bet Sveta nenobijās, strādāja, mācījās, smēlās pieredzi un aizvien aizrautīgāk realizēja savas idejas. Augstskolas kursā starp savējiem aizvien biežāk pavīdēja ideja, ka arī biedrības Centrālajā valdē nepieciešamas radikālas pārmaiņas. Daudz runājām par to, kā ir un kā vajadzētu būt. Daudz viedokļu, domu, ideju, strīdu, vērtējumu, tikai neatbildēts palika jautājums — kas īsti jāmaina, kāpēc, kas to darīs, ar kādiem līdzekļiem, kurā laikā, kāds ir mērķis?

2008. gada jūnijā Sveta saņem augstskolas diplomu par 1. līmeņa augstāko profesionālo izglītību — sociālais rehabilitētājs. Likās, dzīve ieņem mierīgāku ritējumu, bet cik tad ilgi, kad ir aicinājums līdzdarboties Eiropas Sociālā fonda un Latvijas valsts finansētā projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» programmu izstrādē. Sveta aktīvi darbojās darba grupā, un jau tad kļuva skaidrs, ka projekts būs nopietns jaunu sociālās rehabilitācijas programmu izstrādes un ieviešanas laiks. Labi zināms bija tas, ka būs iespēja iegūt 2. līmeņa augstāko profesionālo izglītību — sociālais darbinieks.

Kopā ar Svetu mācīties vienā kursā, strādāt vienā darba grupā un kopīgi rakstīt un aizstāvēt diplomdarbu bija interesanti, radoši un viegli. Viņas dotajam vārdam vienmēr varēja ticēt un paļauties, ka nekad nepievils, visu izdarīs savlaicīgi un ar lielu atbildību. Studiju laiks jebkura vecuma studentiem vienmēr bijis īpašs, radošs, mazliet vieglprātīgs un jautrs. Līdz ko runa bija par LNB likteni, izaugsmes iespējām, tad gan visi diskusiju dalībnieki kļuva nopietni, izteica savus viedokļus, dalījās ar informāciju, spriedām, kā rīkoties turpmāk, lai saglabātu biedrībai piederošos īpašumus, neturpinātos lejupslīde un biedrība neizjuktu. Bija svarīgi saprast, kas būs tie cilvēki, kuri gatavi uzņemties atbildību, strādāt biedrības labā, netaupot ne laiku un zināšanas, ne savus resursus.

Studijas augstskolā tikko bija sākušās, kad nācās ķerties klāt nākamai aktualitātei — Eiropas Savienības un Latvijas valsts finansētā projekta «Sociālās rehabilitācijas pakalpojumu attīstība personām ar redzes traucējumiem Latvijā» uzsākšanai un ieviešanai biedrības visās teritoriālajās organizācijās. Projekta sākotnējo versiju Labklājības ministrijā tik ļoti salauza, ka projekta darba grupas vadītāja, galvenā koordinatore Sandra Braunere, nejūtot LNB Centrālās valdes atbalstu, uzteica darbu LNB Rehabilitācijas centrā un atteicās strādāt projekta darba grupā par galveno koordinatori.

Neskatoties uz grūtībām, projektu uzsākot, tas tomēr cilvēkiem ar redzes traucējumiem deva lielas iespējas iesaistīties jaunajās apmācību programmās, apgūt jaunas zināšanas, biedrībai — piesaistīt jaunus biedrus. Pirmo reizi cilvēkiem ar redzes traucējumiem bija iespēja piedalīties vasaras nometnēs, satikties ar interesantiem cilvēkiem, saprast, cik daudz patiesībā cilvēks var, ja vien viņš grib.

Projekts ilga gandrīz četrus gadus. Koordinatori no visas Latvijas dažādās darba grupās tikās katru mēnesi. Tikšanās reizēs arvien biežāk runājām par LNB Centrālās valdes darbu un vadīšanas stilu. Visās teritoriālajās organizācijās saspringti gatavojās gaidāmajam biedrības kongresam 2012. gada augustā.

LNB 19. kongresa delegāti Svetlanu Sproģi atkārtoti ievēlēja LNB Centrālās valdes sastāvā. Jaunās valdes sastāvs bija stipri mainījies. Pirmajā sēdē kā vienīgo kandidatūru valdes priekšsēdētājas amatam izvirzīja Svetu, un valde vienbalsīgi par to arī nobalsoja. Pateicoties par dāvāto uzticību, Sveta paziņoja, ka viņa plāno strādāt pilnu darba laiku, jo nespējot saprast, ko var paspēt izdarīt, strādājot divas nepilnas darbadienas nedēļā. Pirmajā dienā, ierodoties darbā, Svetu sagaidīja iepriekšējais valdes priekšsēdētājs Egons Zariņš, kurš atdeva biedrības zīmogu un aizgāja. Svetai pašai nācās saprast, ar ko nodarbojas mantojumā atstātais darba kolektīvs.

Pēc neilga laika viens pēc otra no darba aizgāja darbinieki pēc paša vēlēšanās, jo saprata, ka jaunās valdes priekšsēdētājas prasības nespēs izpildīt. Visi valdes locekļi bija apņēmības pilni strādāt biedrības labā, cits citā ieklausījās, sprieda — kādi varētu būt tuvākie plāni, idejas, kuras steidzīgi nepieciešams realizēt, kā ar godu nobeigt iesākto Eiropas projektu. Iepazīstoties ar biedrības un uzņēmumu darbību, bija steidzīgi jārīkojas. Noteikti nevarēja pieļaut biedrības īpašumu tālāku zaudēšanu, tos vajadzēja nosargāt, ierakstot Zemesgrāmatā. Zemesgrāmatā nostiprināts bija tikai biedrības Cēsu Mācību un ražošanas uzņēmumam piederošais īpašums. Atlikt nedrīkstēja SIA «Brailinform» likvidācijas uzsākšanas procesu. Valdei nācās pieņemt pirmos nopietnos lēmumus par uzņēmumu darbību un sociālās rehabilitācijas un tiflotehnikas pakalpojumu kvalitāti, jāpārņem

Eiropas projekta vadība no biedrības puses. Pēc veiktajām pārbaudēm 2013. gada nogalē biedrības uzņēmumam SIA «LNB Jugla» nācās meklēt jaunu vadītāju, bet par plānoto atalgojumu to atrast bija faktiski neiespējami. Valde lūdza, lai Sveta uz laiku uzņemas būt par šī uzņēmuma valdes priekšsēdētāju, jo ar situāciju uzņēmumā viņa ir iepazinusies un labi izprot, kas un kā darāms. Sveta piekrīt, bet tikai uz laiku. Līdz pat šodienai uzņēmums ir labi apsaimniekots un strādā ar peļņu, telpas tiek remontētas un nodotas nomai. Kad ar Svetu runā par šo uzņēmumu, viņai mirdz acis un viņa atzīst, ka nekad nevarēja iedomāties, ka tik ļoti pie sirds ies darbs uzņēmumā.

Bet atpakaļ pie Centrālās valdes darba. Rūpīgi veicot pārbaudes visos biedrībai piederošos uzņēmumos un struktūrvienībās, rezultāts nebija iepriecinošs. Ar laiku nācās no amata atcelt Cēsu un Liepājas uzņēmumu valdes priekšsēdētājus, jo viņu darbs nenesa labumu biedrībai. Sveta meklēja visus iespējamos variantus, kā biežāk tikties ar Saeimas Sociālo un darba lietu komisiju un Labklājības ministrijas atbildīgajiem darbiniekiem, lai pilnveidotu tiflotehnikas piedāvājumu klāstu, kam bija vajadzīgi papildus līdzekļi no valsts budžeta. LNB Rehabilitācijas centram katru gadu trūka naudas, lai nodrošinātu pakalpojumus visiem gribētājiem. Tikai sadarbības rezultātā biedrības struktūrvienības nekad nepalika bez vajadzīgā finansējuma.

Sveta ļoti uzticas cilvēkiem, komandas biedriem, jo cer, ka visi strādā un ir tikpat godīgi, kā pati. Bet ir gadījies, ka kāds tomēr pieviļ. Tādos brīžos Sveta jūtas ļoti sāpināta, vaino pati sevi, domā, ka viss pilnībā jāpārzina pašai. Bet negaiss uznāk un pāriet, un darbs jāturpina.

Pateicoties Svetas neatlaidībai, pa šiem gadiem visi biedrības īpašumi ir reģistrēti Zemesgrāmatā. Arī uz Cēsu uzņēmumu reģistrētie īpašumi dāvinājuma ceļā tagad ir reģistrēti kā LNB piederoši īpašumi. Katru gadu biedrība realizē daudz un dažādus projektus, tai skaitā — pārrobežu. Aktīvi un no sirds Sveta strādā Invaliditātes lietu nacionālajā padomē, Sociālās integrācijas valsts aģentūras konsultatīvajā padomē, dažādās darba grupās, sadarbojas ar pašvaldībām, lai uzlabotu cilvēku ar redzes traucējumiem dzīvi. Sadarbojoties ar ministrijām, Saeimu un citām institūcijām, Sveta ir panākusi, ka LNB piederošie īpašumi, kuri pilda valsts deleģētās funkcijas Rīgā, Rēzeknē, Ventspilī un daļēji arī Liepājā, tiks renovēti. Darbs būs smags, atbildīgs, bet Sveta no tā nebaidās. Līdz Svetas pilnvaru beigām 2022. gadā darbus plānots pabeigt.

Svetas padarītie darbi būs ierakstīti LNB vēsturē. Tas būs vēstījums nākamajām paaudzēm par biedrībai uzticīgu, strādīgu un godīgu cilvēku.

«Dariet sevi lielu, un ap jums nebūs mazu cilvēku.»

(Valdis Šatrouskis Atāls)

Materiāls no Guntas Bites grāmatas „Klusie vēstures veidotāji

Autors: Aija Rīvīte

Fotogrāfijas autors: Vitālijs Vinogrādovs.   

Materiālu publicēja: Inese Kaktiņa